- Pavisam nopietni, viņa sacīja. Iedomājieties, viņa taču būtu varējusi nosvilināt visu ciemu!
- Vai viņa dzīvo viena? Kāpēc tad viņu neviens nepieskata? jautāja Monika.
- Neviens nevēlas, Ērla norūca. Kopš tās reizes, kad viņa kādai savai aprūpētājai pa nakti bija nocirpusi matus un noziedusi viņas galvu ar ezera dūņām, bet no rīta, kad tā pamodās, paziņoja tai, ka tā tiks upurēta par godu senajai Meža dievībai Huhu, neviens vairs nepaliek pie Lojas pa nakti un tā nu viņa tagad var darīties, kā vien viņai labpatīk…
Visi ķiķināja, bet Ralfs pēkšņi kļuva nopietns.
- Ņjā, patiešām varbūt nemaz nav vērts viņu traucēt…? viņš noteica.
- Ko baidies, ka viņa sagribēs upurēt ari tevi? smējās Ruta.
Ērla savukārt papurināja galvu.
- Nē, nē es tomēr domāju, ka ir vērts pamēģināt. Labajās dienās viņai nav ne vainas, bet, ja viņai būs sliktā diena, mēs to tūlīt pamanīsim…
Pēcpusdienā Ērlai ar Rutu bija paredzēts kārtējais treniņš slidotavā, un Ruta, paskatījusies pulkstenī, ar šausmām konstatēja, ka ir jau gandrīz četri. Visi sarunāja rit no rīta doties uz mežaļaužu ciematu pie Lojas, un tad Ruta ar Ērlu pa galvu pa kaklu aizmetās uz slidotavu.
Kad viņi palika trijatā, Ralfs vēl mēģināja pierunāt Moniku izstāstīt, ko tad īsti viņa Mežā bija sastapusi, bet Monika nepiekāpās un neteica ne pušplēsta vārda. Visbeidzot Ralfs atmeta ar roku un, kaut ko pie sevis nopurpinājis, devās uz savu istabu lasīt, bet Monika un Arvils palika spēlējam domino.
Ralfs aizejot bija atstājis durvis pusvirus, un tagad, ar purnu atvēris tās pavisam, istabā ienāca Bens un nopūties apgūlās uz grīdas starp gultām. Bet pēc kādām piecām minūtēm pa durvīm pabāzās maskā tērpts purniņš, un mazais jenots, nopētījis Moniku un Arvilu un uzmetis ātru skatienu Benam, ievaukšķējās un atkal pazuda. Laikam meklēja Rutu. Arvils domīgi noraudzījās viņam pakaļ.
- Kā tu domā, vai tas jenots patiešām ir jenots? viņš vaicāja.
- Domāju, ka ir gan jenots, teica Monika un iesmējās. Lai kā ari viņa pūlējās, viņa tomēr nekādi nespēja iedomāties, ka maziņais jenots patiesībā varētu būt pārvērties aluķēms. Man liekas, ka, ja aluķēms pārvēršas par kādu dzīvnieku, tur tomēr kaut kam ir jābūt… viņa sacīja.
- Kam jābūt? nesaprata Arvils.
- Nu, es nezinu… Kaut kam… Kaut kam tādam kā viņu briesmigie nagi vai tas nelāgais skatiens… Nē, es esmu pārliecināta, ka Rutas jenots ir parasts jenots.
Viņi jau bija pasākuši saukt jenotēnu par «Rutas jenotu» un milzīgo šinšillu par «Ralfa žurku». Ralfs to ņēma ļaunā un katru reizi atgādināja, ka šinšilla ir šinšilla, nevis kaut kāda žurka, bet neviens viņu neņēma galvā. Paskatieties uz viņas asti, Ralfs mēdza teikt, kurai žurkai jūs esat redzējuši tādu kuplu un pūkainu asti, ko? Bet visi tikai smējās, un šinšilla kā bija, tā arī palika «Ralfa žurka»…
Pēc vakariņām pulksten astoņos Monika jutās ļoti miegaini un nolēma iet gulēt, neraugoties uz to, ka bija vēl tik agrs. Viņa ielīda gultā, nodzēsa visas gaismas, atstājot tikai vitrāžu viegli mirdzot, un jau laidās miegā, kad pārnāca Ruta un sāka viņu kratīt aiz pleca.
Monika uztrūkās no snaudiena un miegainām acīm paskatījās uz draudzeni. Ruta izskatījās par kaut ko ārkārtīgi satraukta vaigi viņai dega, acis mirdzēja, un viņa nevarēja vien sagaidīt, kad Monika beidzot būs pilnīgi atmodusies un varēs noklausīties, kas viņai sakāms.
- Ko tu gribi? Ej labāk gulēt… miegaini nomurmināja Monika un gari nožāvājās.
- Gulēt? GULĒT!? Man liekas, es šonakt vispār nevarēšu aizmigt! Ruta sauca. Paklausies, kas šodien notika Ērlas treneris piekrita gatavot mani sacensībām! viņa triumfējoši paziņoja, bet laikam viņas paziņojums nebija atstājis vēlamo efektu, jo viņa sarauca pieri un paskaidroja. Tas ir liels gods. Es taču galu galā neesmu nekāds mežabērns, un tas, ka viņi piekrīt iekļaut mani sacensībās, ir kaut kas ārkārtējs.
- Tu domā? vaicāja Monika. Gan jau pirms tevis arī ir bijuši bērni, kuri piedalījušies mežabērnu sacensībās… Galu galā, kāda tur starpība daiļslidošana paliek daiļslidošana…
Ruta bija ļoti sašutusi par tādu draudzenes attieksmi un saprata, ka viņai ir jāpaskaidro sīkāk, citādi vēl Monika visu mūžu nodzīvos ar tādu maldu, ka «daiļslidošana paliek daiļslidošana» vienalga vai mājās, vai Mežā…
Monika jau atlaidās atpakaļ uz spilvena, bet Ruta nebija noskaņota ļaut viņai gulēt. Viņa ieslēdza sienas lampu, un tā iespīdināja savu spožo, balto gaismu Monikai tieši acīs.
Monika uzrausās sēdus un šaurām acīm skatījās uz Rutu. Bija skaidrs, ka nekādas gulēšanas te nebūs, tā nu viņa nopūtās un sagatavojās noklausīties lekciju par to, kas tad īsti ir daiļslidošana…
- Vispirms jau viņiem te ir daudz augstākas prasības, teica Ruta. Viņiem te obligāts noteikums ir divi dubultie akseli un vēl viss kas cits, nesākšu iedziļināties…
Monika nožāvājās tā, ka žokļi nokrakstēja, un, izberzējusi miegu no acīm, jautāja: Kas tie par akseliem?
Ruta iepleta acis. Vai tiešām eksistē cilvēki, kas nezina, kas ir aksels?! Bet acīmredzot Monika bija viens tāds cilvēks, un tad jau bija viņa jāizglīto. Bet tad izrādījās, ka nav nemaz tik viegli to izskaidrot.
- Nu aksels bija tas, ko tu redzēji, Ruta teica, dubultais aksels ir, kad gaisā izdara divus pilnus apgriezienus.
Tā kā Monikai īstas intereses par to, kas ir aksels, nemaz nebija, tad viņa labprāt samierinājās arī ar šādu paskaidrojumu.
- Treneris Mēris pat domā, ka es varētu sacensties ar Riu, bet tikai tādā gadījumā, ja es visu izdarīšu nevainojami plus vēl izdarīšu kādu sarežģītu papildus figūru… likās, ka, par to domājot, viņas sajūsma nedaudz noplok.
Monika saprata, ka ir pienācis īstais brīdis izrādīt interesi.
- Kas tad tā būs par figūru? viņa jautāja, ar šausmām domādama, ka tūlīt atkal būs jānoklausās jauni daiļslidošanas termini un to skaidrojumi, bet izrādījās, ka šoreiz viss bija vienkāršāk…
- Trīskāršais aksels, teica Ruta un sadrūma.
Monika juta, ka miegs pamazām pāriet, un, sev pašai par pārsteigumu, viņa pat ieinteresējās.
- Trīskāršais aksels? Tas nozīmē, ka tev jāapgriežas trīsreiz, ja?
- Jā. Un tas ir tikpat kā neiespējami, noteica Ruta, knibinādama spilvena stūri.
- Kāpēc? Vai tad tas nav apmēram tas pats kas dubultais aksels nu un tikai par vienu apgriezienu vairāk?
- Tas ir šausmīgi grūti, atkārtoja Ruta. Pat pieauguši slidotāji bieži kļūdās, un to noteikti nav iespējams iemācīties trīs mēnešos… Sacensības ir divdesmitajā decembri.
- Kāpēc tad tu uztraucies? nesaprata Monika. Ja jau tas ir neiespējami, tad neiespējami. Un tad nav ko sākt ar to noņemties…
- Jā, bet tā ir mana vienīgā iespēja pārspēt Riu, teica Ruta. Bez tam viņa taču ari gatavosies un sazin kādus brīnumus pasniegs viņa… Ērla teica, ka to visi «mirstīgie» vienmēr uzzina tikai pašu sacensību laikā līdz tam brīdim to zina tikai viņa pati un viņas trenere tā niknā Tora.
- Kāpēc tu tik ļoti gribi viņu pārspēt? brīnījās Monika.
Ruta apmulsa. Likās, ka viņa par to nebija domājusi. Protams, sacensības ir sacensības un vienmēr jau gribējās tajās uzvarēt, bet šoreiz tas bija kaut kas vairāk nekā vienkārši vēlēšanās būt labākajai… Šoreiz viņai likās, ka tas ir viņas pienākums atbīdīt Riu no godpilnās pirmās vietas. Vai tas bija tāpēc, ka Ria bija bijusi pret viņu rupja…? Varbūt arī tāpēc… Bez tam arīdzan Ērla vairāk par visu vēlējās, lai Ruta šogad uzvarētu, un ik dienas atgādināja, ka viņa ir pati labākā… Rutai bija savā ziņā bail likt draudzenei viņā vilties… Viņa saprata, ka tā justies ir nedaudz muļķīgi, bet viņa tur neko nevarēja padarīt pašlaik viņa vairāk par visu vēlējās uzvarēt decembra sacensībās, varbūt pat vēl vairāk, nekā atrast vecmāmiņu…