Un tad pār taku pārskrēja pirmais pūpēžveidīgais. Viņš spiedza, nervozi raustīja pseidopodijas un, izskatīdamies pēc balta, dīvaina astoņkāja, ātri pazuda aiz pakalniem. Nākamajā mirklī no tuvējās priedes, spiegdams kā ugunsdzēsēju sirēna, nogāzās vēl viens pūpēžveidīgais un, tikpat satraukti raustīdamies, aizbrāzās uz biezokņa pusi.
- Viņi cenšas izklīst, lai klabiķiem būtu grūtāk viņus vajāt, paskaidroja Ērla. Bet ziniet, mums tiešām vajadzētu pasteigties… un viņa pusskriešus devās prom pa taciņu. Pārējie centās no viņas neatpalikt.
- Tie klabiķi tātad ēd pūpēžveidigos? aizelsies no straujās rikšošanas, jautāja Ralfs. | 1
- Jā, <7 attrauca Ērla. -Bet ne vienmēr. Parasti viņi pārtiek no kadiķu ogām, sēnēm, mellenēm un tādām lietām… Bet rudeņos viņiem mēdz uznākt kāre pēc kaut kā treknāka-^ urt nekas nevar būt treknāks par labi noaugušu pūpēžveidigo…
Tajā mirklī viens melnais putns piķēja taisni lejā, tā ka viņa garais, ielīkais knābis svilpdams šķēla gaisu, un pēdējā mirklī, kad visiem jau likās teju, teju viņš iedursies ar knābi zemē, putns mainīja lidošanas virzienu un nogrāba kādu pasīku pūpēžveidigo, kas, paniski spiegdams, bija mēģinājis pārskriet klajāko vietu. Tagad putns ar pūpēžveidigo knābī, kurš vēl joprojām nemitējās spalgi spiegt, uzlaidās kādas priedes zemākajā zarā un pamazām ņēmās medījumu notiesāt. Spiegšana apklusa, un melnais putns, apmierināti klabinādams knābi, laidās meklēt nākamo upuri.
- Oho! noelsās Ralfs. Tas bija ātri…
- Jā, ari pūpēžveidīgajiem droši vien šķiet, ka klabiķi lido par ātru… Es vienmēr esmu brīnījusies, kā viņi, visu cauru gadu pārtikdami no ogām, iemācās tā uzklupt…
Pārējie pūpēžveidīgie laikam bija redzējuši, kas te nupat notika, jo sākās pamatīga panika. Nez no kurienes klajie priežu pauguri piepeši bija pilni ar spiedzošiem un spoži baltiem pūpēžveidīgajiem, kas īstenībā darīja visu, lai viņus būtu pēc iespējas arūtāk nepamanīt…
Viņi spiedza, smējās, skriedami klupa cits citam pār pseidopodijām, un melnajiem klabiķiem, kas tagad svilpdami laidās lejup viens pēc otra, nesagādāja nekādas pūles nokampt pa pūpēžveidīgajam un tad, tupot turpat kādā priedē, to nolocīt.
- Pamūkam malā, uzsauca Ērla un ielīda kādā krūmājā. Labu brīdi visi sēdēja krūmos un vēroja, kā pūpēžveidīgo kļūst arvien mazāk un mazāk, savukārt priežu zari kļūst arvien melnāki no tajos tupošajiem putniem. Paēduši un apmierināti tie klabināja knābjus, apsveikdami viens otru ar tik grandiozu izēšanos.
- Vai viņi izķēra visus pūpēžveidīgos? jautāja Monika.
- Nu nē, kur nu… pasmējās Ērla. Jūs nespēsiet noticēt, kādā tempā viņi vairojas. Viens pats pūpēžveidīgais izdēj apmēram četrsimt olu gadā…
- Un no tām visām izšķiļas mazi pūpēžveidīgie? šausminājās Arvils. Tad jau drīz vien te čumēs un mudžēs no viņiem…
Ērla smējās.
- Nē, tik traki jau nav, viņa teica. Izšķiļas tikai labi, ja kādi simts pūpēžveidīgie. Lielākā daļa olu aiziet bojā daļu atrod un izdzer klabiķi, seski un jenoti… daļa nosalst… daļa sapūst… Un no tiem simts pūpēžveidīgajiem, kas izšķiļas, atkal kādus pārdesmit aprij klabiķi, kamēr vēl šie ir pavisam maziņi… Un beigu beigās pūpēžveidīgo cik ir, tik ari paliek.
- Nu labi, ejam, beidzot viņa noteica un izlīda no krūmiem. Izskatās, ka viss ir cauri.
Visi sekoja Ērlai, nokratīja no drēbēm tur saķērušos durstīgos zariņus un devās tālāk. Ērla pastāstīja, ka ciemats atrodas vēl aiz slidotavas un ka to pirms kādiem astoņsimt gadiem nodibinājis mežavīrs, vārdā Hils. Runā, ka viņš dzinis pēdas kādai lapsai, kura ieskrējusi alā, un viņš tik ilgi sēdējis pie alas cauruma un gaidījis lapsu iznākam, ka gaidot pienākusi ziema, un šim nācies celt būdu… Bet, līdzko būda bijusi gatava, tai uz jumta kores ligzdu ierīkojis milzīgs, vecs klabiķis tāpēc ciematu saucot par Klabiķu ciemu…
Viņi apgāja apkārt ezeram, iegāja mežā un devās uz slidotavas pusi. Drīz vien tās apaļais jumta kupols pavīdēja starp kokiem, un Ērla teica, ka tagad līdz ciematam vairs neesot tālu.
No meža iznāca sīka, melnmataina mežameitene un devās uz slidotavas pusi. Visi tūlit pazina Riu, un, kad viņi bija pienākuši vēl tuvāk, Ria piepeši pameta skatienu sāņus un viņus pamanīja.
Viņa apstājās, un viņas sejā iezagās smīnīga grimase. Pagaidījusi, kamēr bērni pienāks tuvāk, Ria iespieda rokas sānos un viņus uzrunāja: Kurp tad jūs? Vai jūs nezināt, ka ar zvēriem nākt iekšā nedrīkstat?
- Mēs neejam uz slidotavu, vari būt mierīga, cenzdamās runāt savaldīgi, atbildēja Ērla. Ria pavīpsnāja.
- Manis pēc jūs varat taisīt kādu cirku gribat, viņa noņirdzās. Varat kaut par klauniem pārģērbties un mēģināt savākt maksimālo punktu skaitu par māksliniecisko izpildījumu. Tikai tad jums tiesnešu vietā būs jāiesēdina tādi paši klauni kā jūs pašas…
Ērla saviebās un jau gribēja pateikt kaut ko sevišķi rupju, bet Ruta saķēra viņu aiz elkoņa un čukstēja: Ejam, mums nav laika ar viņu te noņemties…
- Ko tu īsti tur dari slido vai mācies runāt asprātības? projām ejot, pār plecu vēl izmeta Ērla. Ja pēdējo, tad man tevi jāapbēdina tev vēl būs stipri ilgi jāmācās…
Ria atkal noņirdzās. Tava gaišmatainā draudzenīte var kaut vai no ādas līst man ir kaut kas tāds, ko viņai nemūžam nepārspēt. Un par tevi jau vispār nav ko runāt tu esi ārpus konkurences… viņa nicīgi piebilda.
Šoreiz Ērla komentāru atstāja bez atbildes, bet piemiedza Rutai ar aci.
- Paskat vien, viņa tevi jau atzīst par savu sāncensi… Interesanti, kurā brīdī viņa redzēja, kā tu slido?
- Kādā no kopējiem treniņiem, jādomā, paskaidroja Ruta. Es gan nekad ar viņu kopā neesmu slidojusi, bet, man šķiet, vienreiz es tiešām manīju viņu tribīnēs. To saviebto ģīmi jau grūti nepamanīt…
Ērla ķiķināja.
- Ak, kā gribētos viņu vienreiz nolikt pie vietas… Es atdotu nezin ko, lai tikai redzētu viņas seju brīdī, kad viņa uzzinātu, ka zelta medaļa tiek citai…
- Zini, man nepatika tas, ko viņa tur teica par to kaut ko, kas viņai esot padomā. .. Sazin, kas tie ir par brīnumiem no viņas taču varētu sagaidīt jebko…
- …izaudzēs mazus spārniņus un apmetis glītu riņķi ap slidotavu, smējās Ērla, bet tad atkal kļuva nopietna. Nē, man liekas, viņa tikai blefo. Grib novērst tavu uzmanību, lai tu nevarētu normāli koncentrēties treniņiem.
Tomēr Ruta, šķiet, domāja savādāk.
- Bet kaut kas taču viņai būs. Un viņa ir sākusi trenēties jau labu laiku atpakaļ, bet es sāku tikai tagad. Nē, man nav nekādu cerību… viņa sadrūma.
- Varbūt mēs varētu iemainīt Riu pret mūsu vecmāmiņām? smējās Ralfs. Aluķēmiem vajadzētu būt ārkārtīgi sajūsminātiem par iespēju tikt pie tādas kā Ria iedomājieties, kādas tik nelādzības viņa tiem nevarētu iemācīt…?
Visi sāka ķiķināt, un arī Rutas oma nedaudz uzlabojās.
Slidotava bija palikusi viņiem aiz muguras, un pamazām koku lapotnes aizklāja tās kupolu, savukārt priekšā sāka manīt šādas tādas zaru būdas. Dažas no tām bija saplūdušas ar apkārtējiem krūmiem un sīkajiem kociņiem, ka tik tikko bija pamanāmas. Citas lielākas un lepnākas, būvētas no resnākiem baļķiem stāvēja atklātākās vietās, un daži pat pie durvīm bija demonstratīvi izkāruši gaiši zaļu karogu ar melna putna attēlu.