Tomēr vecene, šķiet, redzēja gluži labi kad viņas skatiens slīdēja pāri Benam, viņas galva noraustījās un, izstiepusi kārno roku suņa virzienā, viņa sāka kratīt pret viņu kaulainu pirkstu un spiegt. Bens ieņurdējās, sabozās un sāka kāpties atpakaļ. Monika nogrāba suni aiz spranda vilnas, baidīdamās, ka tik tas neiedomātos izdarīt kaut ko nelāgu kā nekā, kuram tad patiktu, ka uz viņu tā spiedz…
- Tas ir Monikas suns Bens, paskaidroja Ērla. Tie ir Ruta, Monika, Ralfs un Arvils. Viņu vecmāmiņas atrodas pie aluķēmiem, bet tie negrib viņas atdot un tagad grasās uzbrukt, un tāpēc mums vajag zināt, ko pret viņiem var pasākt, viņa bija gluži aizelsusies no garā teikuma, ko bija izspērusi vienā elpas vilcienā. Nedrīkstēja pieļaut, ka vecā Loja atkal aizietu gulēt Ērla bija dzirdējusi, ka viņa varot nogulēt vairākas dienas pēc kārtas, un tad nevienam neesot pa spēkam viņu pamodināt.
Pāris mirkļu pagāja, vecenei bolot zaļās acis uz visiem bērniem pēc kārtas, kas no viņas skatiena sajutās diezgan neomulīgi. Tad piepeši viņa sāka ķiķināt.
- He, he, he… vecā Loja krekšķināja, un tas izklausījās tā, it kā kāds šurpu turpu virinātu vecas durvis ierūsējušās eņģēs. He, he, he, he…
Visi aizdomīgi skatījās, kā vecene, atžiebusi savu bezzobu muti, turpina uzjautrināties, it kā kāds viņai nupat būtu pastāstījis pasaules smieklīgāko joku. Bens sirdīgi rūca, bet aste viņam bija iežmiegta kājstarpē.
- Ko viņa dara? čukstus jautāja Ralfs, neizpratnē raudzīdamies uz veco Loju.
- Smejas, tāpat čukstus atbildēja Ērla.
- Ko tu tādu smieklīgu pateici? nesaprata Monika.
- Neko. Bet viņu var uzjautrināt jebkas. Varbūt viņa smejas par jums.
- Par mums? brīnījās Ruta. Kas tad mūsos tik smieklīgs?
- Nu, jūs tomēr izskatāties citādāk nekā mežaļaudis… Un vecajai Lojai jau daudz nevajag.
Tikmēr vecā Loja bija nedaudz nomierinājusies un pamāja ar roku, lai bērni nāk tuvāk. Ļoti piesardzīgi viņi tā arī darīja. Kad viņi bija pienākuši vecenei klāt un nostājušies puslokā ap viņu, viņa uzplikšķināja pa zvērādām, aicinādama viņus apsēsties. Visi sakrustotām kājām sasēdās vecenei apkārt, tomēr ikviens uzmanījās, lai nesēdētu viņai pārāk tuvu.
Kad bērni bija apsēdušies un Bens, vēl aizvien klusām ņurdēdams, tupēja aiz Monikas, vecene pavēra muti un kaut ko teica, bet tas izklausījās pēc «ksstnušiemuzncs…». Ērla sarauca uzacis un neizpratnē uzlūkoja veco Loju, bet tā nokrekšķinājās, tad vēlreiz nokrekšķinājās un beidzot gluži saprotami teica:
- Kas tad nu šiem uznācis?!
- Mēs domājām, ka varbūt tu kaut kā mums varētu līdzēt, ieteicās Ērla.
- Es? ieplestām acīm jautāja vecene un sāka atgaiņāties ar rokām. Nē, nē, lieciet mani mierā, lieciet mani mierā, ko tad es, tāda veca veča, varu šiem padarīt… Nē, nē… un viņa jau gribēja atkal rausties atpakaļ zvērādās, bet Ērla nogrāba viņu aiz rokas.
- Nē pag, pag… Es taču nesaku, ka tev būs jāiet ar viņiem kauties! Mēs tikai gribam uzzināt šo to par aluķēmiem kas vispār par viņiem ir zināms.
- Jā, ja viņi grib mums uzbrukt, mums jāzina, kā pret šiem cīnīties, piebalsoja arī Monika.
Vecā Loja izbāza galvu no kādas lāčādas un piešķiebtu galvu, izskatīdamās pēc noplūktas vārnas, lūrēja uz Moniku.
- Un ko tad jūs jau zināt? viņa jautāja. Tu, svešā, gaišmatainā meitene ko tad tu īsti zini? viņa jautāja, joprojām blenžot uz Moniku.
Monika apjukusi paraudzījās uz savām matu cirtām, bet tās vēl arvien bija tādā pašā pelēki melnā krāsā kā vienmēr.
- Tur jau tā nelaime, ka mēs neko daudz nezinām, viņa teica. Tikai to, ka viņi spēj pārvērsties par jebko un ka viņi tumsā neredz…
- Ko? pēkšņi iesaucās Loja un paslējās nedaudz augstāk. Kas to teica, ka šie tumsā neredz?
- Es, Monika samulsusi atsaucās. Man to kāds pastāstīja.
- Tad ta nu zili brīnumi! ieķērcās Loja un atkal izdvesa dažus «he, he…».
- Interesanti, kā tad šie savās klinšu alās neapmaldās, ja reiz šie tumsā neredz…?
- Viņiem tur ir sveces… Kaut gan, protams, tur vienalga ir diezgan patumšs…
Bet vecās Lojas ģīmis piepeši saviebās aizdomu pilnā grimasē, un viņa, atrāvusies pēc iespējas tālāk no Monikas, klusā un čerkstošā balsī viņai jautāja:
- Kā tu to zini? Kā tu vari zināt, kas viņiem tur tajās alās ir, ko? Vai tik tu neesi…? un viņa, drebēdama pie visām miesām, tā ka plānā, krunkainā āda trīsēja un bezmaz varēja dzirdēt, kā grab viņas kauli, rakās arvien dziļāk un dziļāk savās zvērādās.
- Nē, nē, skaļi un stigri noteica Erla. Viņa nav nekāds pārvērties aluķēms.
Loja, brīdi vilcinājusies, atkal pabāza galvu no savām ādām.
- Kā tad viņa zina, ka šiem tur ir sveces?
- Man ir Acs, pavēstīja Monika, pirms vēl Ērla bija paspējusi viņu aizkavēt.
Un tad tikai sākās.
Vispirms vecā Loja, nogrūzdama no sevis visas zvērādas, tā ka lāčāda aizlidoja sānis un atsitās ar purnu pret sienu, uzrausās kājās, grīļīgā gaitā piestreipuļoja pie Monikas un viņu apkampa. Monikai bija tāda sajūta, it kā viņu apskautu koks tik kaulainas bija vecenes rokas. Nošmaukstinājusi lūpas uz abiem meitenes vaigiem, vecā Loja atkrita augšpēdu spalvainajā zvērādu kaudzē un pielūgsmes pilnu skatienu vērās uz Moniku. Monika neērti sagrozījās, bet Ērla uzmeta viņai izteiksmīgu skatienu, sak, nevajag teikt visu, kas uz mēles….
Bet nu jau bija par vēlu.
- Vai, vai… čerkstēja vecā Loja, saķērusi rokas un šūpodama galvu. Kad tad tas bija, kad mums bija pēdējais mežaļautiņš ar Aci… Man domāt, man bija kādi desmit gadi, ne vairāk… Atceros, kā ļauži nāca pie šā Jels, viņu sauca lai šis paskatās to un šito, bet šis sāka ko darit tikai tad, ja bija kas nopietns, ar visādām blēņām šis nenoņēmās… Un tā vienu gadu šis mums ieraudzīja klabiķu pieplūdumu un mēs laikus varējām saglābt savas pūpēžveidīgo audzētavas, citādi, Dies, pasarg', kas būtu noticies krūmi mūs būtu apsēduši… Man vēl te viens izbāznis kopš tā laika mētājas… un Loja pamāja uz izbāzto putnu, pār kuru bija paklupusi Monika. Bet šis Jels, es domāju nekad neņēmās niekoties ar aluķēmiem, kā nekā šim sava dzīvība bija dārga…
- Labi, labi… Ērla beidzot pārtrauca vecās Lojas atmiņu plūdus. Mēs zinām, ka Acs ir ļoti reti sastopama, bet mums patiešām vajag tavu palīdzību. Ja mēs nezināsim, kā cīnīties pret aluķēmiem, tie drīz vien ieradīsies šeit, un tad viņi, Ērla pamāja uz Moniku, Rutu, Ralfu un Arvilu, paliks bez vecmāmiņām. Nerunājot jau nemaz par to, kas notiks ar ciemu, kad te ieradīsies vesels bars alukēmu…
Viņa bija atstājusi vajadzīgo iespaidu. Vecā Loja sāka kratīties vēl stiprāk nekā pirmīt, un viņas līkie pirksti plēsa no lāčādas brūnas vilnas skumšķus.
- Ak vai, ak vai, ko nu lai iesāk… viņa drebelīgā balsī vaimanāja.
- Mēs nezinām, ko lai iesāk, nedaudz pikti sacīja Ērla. Tāpēc jau mēs nācām pie tevis. Un, ja tu kaut ko par viņiem zini, būtu labi, ja tu tūlīt mums pastāstītu…
- Jā, jā… skaidrs… tūlīt, tūlīt… murmulēja vecā Loja, bet izskatījās, ka viņai tā īsti nav ko stāstīt.
Acīmredzot arī Ralfam tā likās, jo viņš pieliecās pie Ērlas un klusām viņai jautāja: Domā, ka šī vispār ko zina?
- Viņai vajadzētu zināt, atteica Ērla. Ja viņa savos divsimt gados nebūs neko iemācījusies par aluķēmiem, tad to nebūs izdarījis neviens.