Vecā Loja tikmēr vaidēja un krekšķināja, visu laiku plūkādama lāčādu, tā ka drīz tur jau bija izplūkāts vesels laukumiņš, kur vīdēja spīdīga, kaila lāča āda. Vienu brīdi Lojas acis aizvērās, tā ka bērni jau sāka domāt, ka viņa ir iesnaudusies, bet acīmredzot viņa bija tikai gremdējusies atmiņās, jo piepeši acis atkal atsprāga vaļā un zaigoja vēl zaļākas nekā iepriekš.
- Nu tad tā, noteica Loja. Nezinu, kā tas ir ar to neredzēšanu tumsā, man liekas, jūs esat kaut ko saputrojuši… Bet, runājot par aluķēmiem vispār, ir viena lieta, kas viņiem dikti nepatīk…
- Jā? jautāja Ērla, un visi bērni, paliekušies uz priekšu, uzmanības pilni gaidīja, ko teiks Loja.
- Mēness suņusēnes, teica Loja un pāris reižu palocīja galvu, kā piekrizdama pati sev. Viņi tās nevar ciest.
- Bet Mežs taču ir pilns ar mēness suņusēnēm, iebilda Monika. Sevišķi egļu biezoknis tur to ir papilnam!
- Jā, jā… attrauca Loja. Nav jau tā, ka tās būtu viņiem briesmīgi bīstamas, bet viņi vienalga cenšas tām mest līkumu un mēness suņusēņu tuvumā viņu biedēšana tik labi nedarbojas.
- Ak tā… Nu tas jau ir kaut kas tāds, kas mums varētu noderēt, teica Ērla. Bet ar to būs par maz, lai no viņiem atkautos un atdabūtu vecmāmiņas. Ko tu vēl zini?
Loja atkal iegrima domās.
- Kaut kad sen, sen… pirms daudziem simtiem gadu kādam ciemam uzbruka aluķēmi… protams, visi ciema ļaudis aizskrēja Mežā… daudzi gāja bojā… kā jau tas parasti notiek tādās reizēs… bet tad uzradās viens, kas gluži nejauši izdarīja ko tādu, ka aluķēmi metās panikā bēgt un aizmuka atpakaļ uz savām klinšu alām…
- Nu, nu…? mudināja Ērla.
- Es nezinu, kas tas bija.
Visi bērni vīlušies noelsās, un Ralfs caur zobiem nosvilpās.
- Pag, pag tu noteikti zini, neatlaidās Ērla. Pamēģini atcerēties.
- Kā es varu atcerēties es taču toreiz vēl nebiju piedzimusi! iesaucās Loja. Man to stāstīja mana vecmāmiņa, bet ko tad īsti tas vīrs toreiz izdarīja…? Man liekas, tam bija kaut kāds sakars ar pūpēžveidīgajiem, bet ko gan viņš ar tiem darīja…? Man nav ne jausmas!
- Paklausies, ja tev tas ir stāstīts, tu to noteikti zini tev tikai jāatceras!
- Tikai jāatceras… mēdījās vecā Loja. Paskatīsimies, kā tu tad, kad tev būs divsimt gadu, atcerēsies, ko tev stāstīja tava vecmāmiņa… Es jau tāpat atceros krietni daudz…
Visi sēdēja un klusēja. Vecā Loja izskatījās sapīkusi, bet bērni vīlušies. Ja Loja viņiem nevarēja palīdzēt, viņiem vairs nebija, pie kā griezties, un tad atliks tikai bezpalīdzīgi sēdēt un gaidīt aluķēmus…
- Vai tas bija kaut kāds brūvējums no pūpēžveidīgajiem… murmulēja vecā Loja, …vai varbūt viņu spiedzieni?
Viņa bija atsākusi plūkāt lāčādu un pikti svaidīja uz visām pusēm brūno vilnu. Zināt, ko? Es nevaru domāt, kad jūs te sēžat un blenžat man virsū! Tas mani satrauc! Labāk darīsim tā jūs kādu laiku liksiet mani mierā un ļausiet man padomāt.
- Tad viņa noteikti aizmigs, Ralfs pačukstēja Monikai. Monika bija pārliecināta, ka tieši tā arī būs, bet bija redzams, ka vecā Loja vairs netaisās ar viņiem sarunāties, tā ka nekas cits neatlika, kā celties augšā un doties prom.
- Vēl kas… teica Ērla. Droši vien nevajadzētu teikt cieminiekiem par aluķēmiem. Tas tikai sacels paniku…
- Kā tad… piekrita Loja. Bet es šā vai tā ne ar vienu nekad nerunāju. Un tu, gaišmatainā meitene ar Aci, viņa teica Monikai, esi piesardzīga ar aluķēmiem. Nelien pie viņiem pārāk bieži tad pat Acs tevi neglābs…
To pateikusi, viņa ieslīdēja savās zvērādās, pārvilka pār galvu izplūkāto lāčādu, un drīz vien no zvērādu kaudzes atskanēja vienmērīga šņākšana.
- Ejam, noteica Ērla, atmetusi ar roku. Es pienākšu pie viņas katru dienu tad viņa neaizmirsīs, kas viņai bija jādara.
Visi izgāja no būdas un samiedza acis, kad tajās sāpīgi iedūrās baltā saules gaisma. Pēc būdas puskrēslas diena likās neparasti spoža, bet gaiss pēc sasmakušo zvērādu smakas svaigs un smaržīgs. Bens bija vairāk nekā laimīgs beidzot tikt no būdas ārā un tagad aizmetās prom pa taku, lai nebūtu sasniedzams gadījumā, ja bērni pārdomātu un tomēr nolemtu atgriezties būdā…
- Kāpēc viņa mani sauca par «gaišmataino»? brīnījās Monika.
- Droši vien tādēļ, ka tavi mati tomēr ir gaišāki par mežaļaužu matiem, attrauca Ērla, dodamās pa taku atpakaļ uz ciema pusi.
Patiešām, salīdzinot ar ogļu melnajām, spīdīgajām mežaļaužu galvām, Monikas cirtas bija nedaudz gaišākas, tomēr tās vienalga nekādi nevarēja nosaukt par «gaišām»… Bet, šķiet, vecā Loja savā mūžā bija redzējusi pavisam maz Zemes ļaužu, tādēļ pat tik niecīga atšķirība viņai dūrās acis.
- Un ko lai mēs tagad iesākam? jautāja Ralfs. Domājat, viņa vispār zina, par ko runā? Varbūt viņa tikai muldēja? Vai varbūt viņa to pati ir izdomājusi? Tādā vecumā jau nevar būt drošs par to, vai tas, ko viņa saka, ir patiesība vai tikai fantāzija, kas viņai šķiet patiesība…
- Nē, nē… Man liekas, ka tas aluķēmu uzbrukums un tas, ka kādam vīram izdevās tos aizbaidīt, patiešām ir kādreiz noticis, domīgi sacija Ērla. Es šo stāstu jau kādreiz esmu dzirdējusi…
- Bet, ja jau tas patiešām kādreiz ir bijis, tad taču tam vajadzētu būt kādās grāmatās, teica Ralfs. Jums taču ir grāmatas?
- Nu jā, protams. Bet nē, šis stāsts noteikti nebūs nevienā grāmatā… Redzat, tas ir noticis pirms daudziem simtiem gadu… Tā ir vairāk teiksma nekā reāls notikums, un, tā kā tam nav pilnīgi nekāda pamatojuma, tas nebūs nevienā vēstures grāmatā. Bet teiksmas mūsu zemē nedrukā grāmatās, tās tikai pārstāsta no paaudzes paaudzē. Tā ka mums neatliek nekas cits, kā gaidīt, kad Loja kaut ko atcerēsies…
- Neizklausās īpaši daudzsološi… noņurdēja Ralfs.
- Neko citu mēs nevaram darīt, noplātīja rokas Ērla.
- Varbūt vēl kāds varētu zināt seno teiksmu? jautāja Ruta.
- Nē, diez vai… brīdi padomājusi, teica Ērla. Es, protams, apjautāšos, bet es ļoti šaubos, vai kāds kaut ko zinās…
Brīdi viņi gāja klusēdami, un tad Ralfs iespēra kādu sprunguli mētrās un sacīja: Pat ja vecā Loja kaut ko atcerēsies, kā gan mēs varēsim būt droši, ka tas tiešām iedarbosies? Un ja nu mēs sastopamies aci pret aci ar aluķēmiem un izrādās, ka viss, ko Loja mums ir stāstījusi, ir tīrās aplamības…?
- Tad mēs būsim pagalam… norūca Ērla. Aluķēmi noteikti negaidīs, kamēr mēs izdomāsim kaut ko efektīvāku par vecu sievu pasakām…
Šādu drūmu domu pārņemti, viņi bija izgājuši cauri ciemam, un starp kokiem priekšā atkal vīdēja apaļais slidotavas kupols. Apgājuši slidotavai apkārt, viņi apstājās pie ieejas durvīm, kas vienā laidā virinājās vaļā un ciet, kad mežabērni, pārmetuši slidas pār plecu, grupiņās un pa vienam devās uz slidotavu vai prom no tās. Acīmredzot notika treniņu maiņa.
- Mēs ar Arvilu iesim mājās, teica Ralfs, kuru nebūt neuzmundrināja doma visu pēcpusdienu pavadīt slidotavā. Monika, tu nāksi vai paliksi?
- Palikšu, Monika atteica. Un paņemiet līdzi arī Benu un Rutas jenotu. Un neaprijiet visas pusdienas atstājiet mums arī kaut ko! viņa vēl uzsauca zēniem nopakaļ, kad tie jau devās prom.
- Katrā ziņā! atsaucās Ralfs. Ja kaut kas paliks pāri kas ir maz ticams… viņš vēl klusām piebilda.