Ruta, Ērla un Monika iegāja slidotavā un devās pa zaļo koridoru uz ģērbtuvēm, kad atvērās kādas durvis un koridorā iznāca Ria. Ieraudzījusi meitenes, viņa apstājās durvīs un gaidīja, kad tās ies viņai garām.
- Kur tad jūsu zvēri? viņa tēlotā izbrīnā jautāja. Kā tad jūs tagad sagatavosiet savu priekšnesumu? Būs jāiztiek tikai ar slidām, ko? Jā, tas būs sarežģīti… viņa pakratīja galvu un devās uz izejas pusi.
Ērla bija piesarkusi un dusmās šņāca.
- Viņa padara mani vai traku… Ja es varētu nodarīt viņai ko nelāgu…
- Nu, nu nomierinies, teica Monika. Nav ko klausīties maza uzpūtīga skuķa runās… Tā viņa teica, bet patiesībā viņai pret Riu bija visai līdzīgas izjūtas.
Iegājušas savā ģērbtuvē, meitenes sāka pārģērbties, bet Monika gaidīja, apsēdusies turpat uz krēsla.
- Ja tikai varētu uzzināt, ko Ria tur gatavo… atpiņķēdama samudžinātu slidzābaka auklu, sacīja Ruta. Tad vismaz mēs zinātu, vai vispār ir vērts censties… Varbūt tas patiešām ir kaut kas tāds, ko es, trenējoties kaut trīs gadus, nevarētu pārspēt…
- Muļķības, attrauca Monika. Censties vienmēr ir vērts.
_ > '
Erla tikmēr bija pārstājusi ģērbties un, kā izskatījās, par kaut ko saspringti domāja. Tad viņa uzmeta starojošu skatienu Monikai un iesaucās: Bet mēs taču varam uzzināt, ko viņa gatavo!
- Ko? reizē pajautāja Monika un Ruta. Kā tā?
- Acs! sauca Ērla. Vai jūs esat galīgi aizmirsušas par Aci??
Tomēr reakcija nebija gluži tāda, kādu Ērla bija gaidījusi. Monika iekoda lūpā, bet Ruta sarauca pieri. Nebija nekādu sajūsmas kliedzienu, nekādu apsveikumu par tik ģeniālu domu… Viņas abas sēdēja un bozās, tā ka Ērla beidzot neizturēja.
- Kas ir? Kas jums nepatīk? Tas taču ir fantastiski beidzot Riai nevarēs no mums būt nekādu noslēpumu, un viņa pat nenojautīs, ka mēs visu zinām!
Beidzot arī Ruta sāka kodīt lūpu.
- Nē, tā nedrīkst darīt, viņa beidzot sacīja, kaut arī pilnīgi pārliecināta neizklausījās.
Ērla bija pilnīgi sašutusi. Viņa pielēca kājās un skatījās uz Rutu un Moniku tā, it kā tās būtu galīgi zaudējušas prātu.
- Vai jūs apjēdzat?! Tā taču ir vienreizēja izdevība! Mēs paskatīsimies, ko gatavo viņa, un tad tu sagatavosi kaut ko, kas būs tieši par vienu kripatiņu pārāks tieši tik pārāks, lai zelta medaļu dabūtu tu, nevis tā sīkā briesmone!
- Nē, teica Ruta. Mēs nedrīkstam darīt ko tādu. Monika, tu nedrīksti skatīties ar Aci, ko dara Ria, vai dzirdi?
Monika pamāja ar galvu. Likās, ka viņa jau sākumā bija izlēmusi šajā gadījumā Aci nelietot.
- Tas nebūtu godīgi, turpināja Ruta. Un sportā ir jābūt godīgam citādi uzvara nebūs nekas cits kā tikai viena liela blēdība… Un tad man par to vairs nebūtu it nekāda prieka, jo es vienmēr domāta ja mēs nebūtu blēdījušies, droši vien būtu uzvarējusi viņa, jo viņa ir spēcīgāka… Saproti? Es atsakos nevis Rias, bet sevis dēļ!
Ērla izskatījās stipri vīlusies. Viņa bija cerējusi, ka Ruta piekritīs, un tad iespēja nostumt Riu no goda pjedestāla būtu daudz lielāka un ko gan citu vēl varēja vēlēties… Bet, protams, nevarēja prasīt Rutai, lai tā slidotu tikai atriebības pēc.
Kad Ruta un Ērla beidzot bija pārģērbušās, visas meitenes devās uz lielo slidotavu, un Monika apsēdās tribīņu pašā augšā, no kurienes bija labāks kopskats un kur ledus švīkstoņa tik ļoti negriezās ausīs.
Ledus šodien zaigoja viegli iesārts, un mežabērni slidinājās pa tā virsmu kā sīciņas, dzīvas lellītes. Viņi šaudījās pa ledu šurpu turpu, katrs iegrimis savā slidojumā, un Monika brinījās, kā viņi tur nesaskrienas…
Šoreiz Monika tribīnēs nebija viena, jo šis bija kopējais treniņš, un daudzi slidotāju draugi, draudzenes vai vecāki bija atnākuši paskatīties. Netālu no Monikas, pāris rindu zemāk, sēdēja kāds večukiņš, kas visu laiku pusčukstus uzmundrināja savu mazo radagabalu ar tādiem vārdiem kā «Nu, nu turies!», «Tikai nenokriti lūdzu, lūdzu…», «Jā! Brīnišķīgi, brīnišķīgi!». Monikai gribējās uzzināt, kurš no slidojošajiem bērniem ir viņa mazbērns, bet bērnu bija savs desmits vai vairāk, tā ka nevarēja saprast, bet vaicāt viņa kautrējās.
Nupat uz ledus iznāca Ērla un Ruta. Pat Monika ar savu nezināšanu daiļslidošanas mākslā redzēja, ka Rutas slidojums un figūras ir daudz smalkākas, sarežģītākas un profesionālākas nekā Ērlas patlaban viņa atkārtoja savus dubultos akselus. Monika sekoja Rutai ar skatienu, un viņai likās, ka tas izskatās tik vienkārši atsperies, uzlido gaisā, apgriezies un, skaisti piezemējies, slido tālāk… Tomēr ar nākamo akselu tik labi neveicās. Varēja manīt, ka, vēl gaisā esot, Rutai sapinas kājas, un uz ledus viņa jau nonāca uz visām četrām. Lai gan viņa tūlīt pat piecēlās un aizslidoja tālāk, varēja manīt, ka viņa vairs nejūtas tik droši kā iepriekš. Tomēr arī tagad viņa izcēlās uz pārējo slidotāju fona, jo nevienam nebija tik graciozu kustību, tik negaidītu pāreju no vienas figūras citā, un neviens nevirpuļoja tik strauji… Patiesi, skatoties, kā Ruta tur, uz ledus, griežas kā vilciņš, ari Monikai nedaudz sareiba galva, tāpat kā viņu reizi Ralfam.
Kādu laiku vienkārši slidojusi pa perimetru, Ruta sāka gatavoties nākamajam lēcienam. Viņa ieskrējās, tad nedaudz piebremzēja, atspērās… un uzlidoja gaisā… «Viens, divi, divi ar pusi…» Monika skaitīja apgriezienus. …un tad jau Ruta atkal bija uz ledus un aizlidoja tālāk. Monika no savas vietas nevarēja pamanīt nevienu negludumu likās, ka viss bija izdarīts perfekti. Šķiet, ka arī Rutai tā likās, jo viņa pacēla gaisā īkšķus uz garām slidojošās Ērlas pusi. Taču nākamais lēciens atkal bija neveiksmīgs. Šoreiz viņai kaut kas samisējās jau atsperoties, un viņa gaisā izdarīja tikai vienu apgriezienu. Monika sarauca pieri. Viņa brīnījās, kā tas var būt viņai bija licies, ka, ja jau kaut kas ir apgūts, tad ar to vairs nevarēja būt nekādu misēkļu… Bet izrādījās, ka varēja gan…
.
DEVITA NODAĻA alukĒmi uzdarbojas
>
ūdens gāja uz priekšu, pienāca oktobris ar negantām vētrām un pērkoniem, kas pieducināja visu Mežu tā, ka likās tā dobji dimdošās atskaņas dzirdamas vēl nākamajā dienā un ari aiznākamajā… Zibeņi apžilbināja naktis ar savu balto gaismu, un naktis kļuva vēl gaišākas par dienām. Savukārt dienas vairāk atgādināja ieilgušas novakares, kas sākās tūlīt pēc brokastlaika un beidzās, pārvēršoties baltajās zibeņu naktīs.
Pēc lielākajām vētrām Mežs pārvērtās par gatavo šļūdoni. Tie vairs nebija nekādi strautiņi, bet īstas dubļu upes, kas plūda starp priežu pakalniem un ietecēja ezerā. Ezers izkāpa no krastiem un sāka izskatīties pēc īstas dubļu jūras, kurā ķērkdami plunčājās klabiķi. Likās, ka viņiem šāds laiks gaužām iet pie sirds, jo pat negaisa laikā viņu ķērkšana un knābju klabināšana jaucās pa vidu vētras auriem un pērkona dārdiem, kad viņi tur šaudījās apkārt pa nakti un lietu, zibens uzliesmojumos izskatīdamies pēc ķēmīgiem ļauniem gariem…
Toties pūpēžveidīgie bija norimuši. Vai nu tie bija nobijušies no klabiķu bariem, ar kuriem tobrīd bija pilns Mežs, vai varbūt viņi vienkārši negribēja slapināt savas pseidopodijas šā vai tā, bet tikai retais pūpēžveidīgais bija manāms skraidelējam apkārt. Un pat tad izskatījās, ka tas ir neparasti kluss un cenšas pēc iespējas ātrāk kaut kur nolīst un paslēpties.