Arī klejojošie krūmi bija kļuvuši rāmāki. Daudzus pusceļā bija pārsteidzis negaiss, un tā nu tie bija palikuši pavisam nejēdzīgās vietās, ne īsti iesakņojušies, bet ari nespēdami atbrīvot savas saknes, kas bija dziļi iestigušas ķēpīgajos dubļos.
Mežsargam vajadzētu drīz būt atpakaļ, prātoja Meža Veča, vērodama sastingušos krūmus. Tagad jau vairs nekāda darba viņam nebūs…
Un patiesi oktobra vidū viņi saņēma vēstuli, ko uz nodzīta ēzelīša atgādāja kāds visai sanīkuša izskata mežavečuks. Vēstulē Mežsargs rakstīja, ka rudens vētras visus krūmus ir apstādinājušas un ka viņš domā drīzumā griezties atpakaļ. Par aluķēmiem un vecmāmiņām nebija minēts ne vārds, bet bērni domāja, ka tas ir pastnieka dēļ…
Monika laiku pa laikam slepeni ielūkojās ar Aci, kas notiek pie aluķēmiem, bet neko jaunu neuzzināja. Izskatījās, ka aluķēmi ir diezgan truli radījumi, kas
lielāko dienas daļu pavada savās tumšajās alās, sveču gaismā slīpējot dārgakmeņus. Spriežot pēc dārgakmeņu izmēriem un daudzuma, aluķēmi bija traki bagāti. Viņu klinšu ejās bija atsevišķi NODAĻījumi, tādas kā iedobes, kurās viņi sabēra noslīpētos dārgakmeņus tur nu tie gulēja zaigodami un mirdzēdami, cik nu vien alu tumsā tas vispār bija iespējams.
Visi aluķēmu darbi noritēja pilnīgā klusumā, un tikai laiku pa laikam kāds izgrūda kādu īsu sakāmo, bet mēmās klinšu sienas ātri vien noslāpēja jebkuru vēlēšanos sarunāties tā šķita Monikai. Pamazām viņa sāka pierast pie aluķēmu draudīgā izskata, un bailes, kas parasti radās viņu klātbūtnē, arī kļuva it kā trauslākas un pamazām sāka izplēnēt. Nekādu runu par plānoto uzbrukumu nebija, un, spriežot pēc viņu izturēšanās, viņi nemaz negrasījās kaut kur doties.
Monika, protams, redzēja arī vecmāmiņas, bet lielākoties viņas tāpat klusām sēdēja un niekojās ar dārgakmeņiem vai arī slaucīja neredzamus putekļus alu ejās. Savā vecmāmiņā Monika vairs nemānijā to nepatīkamo pārvērtību, kas bija padarījusi viņu līdzīgu aluķēmiem. Tagad tā bija gluži parasta vecmāmiņa ja neņem vērā to, ka viņa nebija dzirdēta runājam.
Ruta caurām dienām un, kā Monikai reizēm likās, arī naktīm, noņēmās pa slidotavu un, mājās pārnākusi, arvien bija sliktā garastāvoklī, jo triskāršais aksels ne par ko negribēja izdoties…
Savukārt Ērla turpināja uzmākties Monikai, lai viņa paskatās, ko dara Ria.
- Kaut ar pašu Acs kaktiņu, viņa lūdzās.
- Es nevaru skatīties ar kaktiņu… atteica Monika. Vai nu es skatos, vai nē un šoreiz es neskatīšos vis!
Ērla, kā solījusi, ik dienas devās pie Lojas, bet pagaidām bez panākumiem. Viss jau sākās ar to, ka viņa bija aizmigusi un nogulējusi bez pārtraukuma veselas septiņas dienas. Pēc tam viņa tik tikko atcerējās, par ko bija runa, un Ērlai bija jāstāsta viss no sākuma.
Tikmēr Ralfs eksperimentēja ar pūpēžveidīgajiem. Viņš bija pavisam aizmirsis savas grāmatas un tagad ik rītu, ja vien dubļi ļāva iziet no mājas, devās Me-
žā un pētīja pūpēžveidīgo paradumus. Ruta, Monika un Arvils mēģināja viņu izprašņāt, bet viņš bija vai nu ļoti noslēpumains, vai ari viņam vienkārši nebija nekā, ko teikt, un tā nu viņš tikai klusēja.
*
Kādu rītu visi sēdēja pie brokastu galda un ēda omleti.
- Ēdiet, ēdiet, drūmi skubināja Meža Veča. Var gadīties, ka šī ir jūsu pēdējā omlete…
Arvils gandrīz aizrijās.
- Kāpēc? viņš iesaucās. Vai tu gribi teikt, ka mēs driz mirsim?
- Ne jau jūs… Bet manas vistas gan tā man šķiet… saīgusi runāja Meža Veča un paņēma vēl gabaliņu omletes. Kad Mežsargs bija devies prom un Meža Veča pārvācās pie bērniem, viņa atveda līdzi arī savas vistas. Toreiz to bija bijis septiņpadsmit. Šodien bija palikušas vairs tikai astoņas.
- Tas jau pārsniedz saprāta robežas… Meža Veča burkšķēja. Sakiet man cik gan rijīgs var būt viens jenots?!
Visi klusēja. Visbeidzot Ralfs nokrekšķinājās.
- Ne jau viens… Jādomā, viņi ir vairāki.
Meža Veča tā uzsita ar dakšu pa šķīvi, ka Arvils sarāvās, un iesaucās: Nu ja! Tur jau ir tā lieta! Jenotu te ir vairāk nekā koku, viņi klimst pa krūmiem gar māju un, siekalām pilot, glūn uz manām vistām! Un tad vienā brīdī viņi vairs neglūn, bet klūp tām virsū un stiepj prom uz Mežu… Kaut vilks viņus rāvis….!
Kādu brīdi viņa klusēdama nikni ēda savu omleti un tad turpināja.
- Kā viņi tiek vistu būri, ko? Es vēl varētu saprast, ka viņi aizstiepj vistas pa dienu, kamēr tās skraidelē apkārt, bet kā gan viņi tiek tām klāt naktīs, kad tās tup būros? Kā tas ir iespējams? Nudien liekas, ka būs vien jāņem vistas uz istabu jādomā, tur viņi tām klāt netiks…
- Nē, nē, nē! visi sāka skaļi protestēt. Viņiem nudien tā nelikās laba doma turēt istabā astoņas vistas. Bez tam, te taču bija arī Bens, šinšilla un Rutas jenots.
- Nu, protams, nē! atcirta Meža Veča. Es taču to tikai tāpat vien pateicu!
Bērni samulsuši saskatījās. Kad Meža Veča bija nikna, jēgas viņas teiktajā
bija visai maz. Meža Veča ēda, grabinādama ar dakšu pa šķīvi, kamēr Ruta, kas pēdējā laikā bija kļuvusi diezgan nervoza, nosvieda savu dakšu uz galda un, skaļi atgrūdusi krēslu, aizgāja uz savu istabu. Monika un Ralfs saskatījās, un viņi abi domāja vienu un to pašu šodien visi trakā prātā…
Ralfs, apēdis savu omleti un atteicies no papildporcijas, kuru viņam uzbāzīgi piedāvāja Meža Veča, paziņoja, ka ies uz Mežu paklaiņot.
Kad viņš piecēlās no galda, kājās pielēca ari Meža Veča un, noņurdējusi, ka iešot pārskaitīt vistas, izgāja pa durvīm.
Pie galda palika tikai Arvils un Monika. Monika paņēma pannu un uzlika sev vēl mazliet omletes.
- Negribi vēl? viņa piedāvāja arī Arvilam.
- Labi varbūt mazdrusciņ, viņš atteica, paņēma atlikušo omleti un drošības pēc vēl izskrāpēja pannu.
Kad omlete bija apēsta, Monika salika netīros traukus izlietnē un piegāja pie loga. Izskatījās, ka šodien pēc ilgiem laikiem beidzot ir iestājies jauks laiks.
Debesis bija dzidri zilas, un apaļās priežu galotnes izcēlās uz to fona kā zaļas, uz brūngani zeltainiem kociņiem uzspraustas bonbongas. Šur tur starp pakalniem vēl burbuļoja kāds dubļu strautiņš kā atmiņas no pēdējā negaisa, bet tie bija tik sīki un nenozīmīgi, ka likās tie netiks pat līdz ezeram, kad sūnas tos jau būs iesūkušas sevī.
Debesīs nemanīja neviena klabiķa laikam tie bija iztrakojušies pa vētrām un tagad izmantoja jauko laiku, lai nedaudz atpūstos. Toties pūpēžveidīgie bija kļuvuši aktīvāki, un pat istabā bija dzirdami to plānprātīgie smiekli un spiedzieni, kad tie kā milzīgi, balti astoņkāji skrēja pāri pakalniem vai, tirinādami pseidopodijas, šūpojās zemākajos priežu zaros.
Mājas priekšā plosījās šinšilla un Bens, bet Rutas mazais jenots sakumpušu muguru sēdējā drošā attālumā no abiem un viņus vēroja.
- Ko mēs šodien darīsim? vaicāja Arvils. Viņam pēdējā laikā bija diezgan garlaicīgi, jo katrs bija aizņemts pats ar savām darīšanām, un neviens nepievērsa viņam uzmanību.
Monika pagāja nost no loga un, paķērusi no drēbju pakaramā savu jaku, teica: Iešu uz Mežu drīz būšu atpakaļ!
- Brīnišķīgi, noteica Arvils. Un ko lai daru es? Labi, tādā gadījumā es iešu Meža Večai palīgā saskaitīt vistas…
Monika iesmējās. Tur jau laikam tava palīdzība nebūs vajadzīga. Es pat tagad varu tev pateikt, cik to ir astoņas vai mazāk… un viņa vēlreiz iesmējās.