Arvils sabozās un devās lejā uz savu istabu, bet Monika izgāja ārā.
Gaiss likās neparasti spirgts un tīrs. Smaržoja pēc slapjām un saulē žūstošām sūnām, pēc mitrām priežu mizām un skujām, un pavisam nedaudz pēc pūpēžveidīgajiem…
Monika uz labu laimi devās pāri priežu pakalniem, un vēl arvien slapjās sūnas nedaudz žļerkstēja zem viņas kājām. Bens, jautri riedams un trenkādams pūpēžveidīgos, šaudījās šurpu turpu, bet Ralfu nekur nemanīja laikam viņš savos klejojumos bija devies uz citu pusi.
Šur tur dzeltenīgi mirguļoja mēness suņusēnes, bet dienas gaismā nevarēja īsti saprast, vai tās mirdz pašas no sevis, vai vienkārši tādēļ, ka spožie saules stari atspīd no to vēl slapjajām cepurītēm.
Priežu pakalni beidzās un pārgāja zemā, sīku krūmu un jaunu, smuidru kociņu pieaugušā priežu mežā. Zemi klāja biezi mellenāji, un vietumis virs tiem pacēlās zilganzaļi zileņu ceri. Viss bija slapjš, bet Monika bija tā aizsapņojusies, ka pat nemanīja, kā viņai samirkst kājas. Un, tā kā šoreiz viņai līdzi nebija groziņa ar mēness suņusēnēm, tad viņa nemanīja arīdzan, kā novirmo krūmu zari kreisajā pusē un kā šad un tad starp krūmu zariem iezalgojas acis… Izskatījās, ka kāds zogas pa krūmiem viņai līdzi, ne par soli neatpalikdams bet Monikai par to nebija ne jausmas. Viņa brida pa slapjajām mētrām uz priekšu un pacēla galvu tikai tad, kad kāds, kas stāvēja viņai ceļā, skaļi iesvilpās.
Viņai priekšā, sabāzis rokas bikšu kabatās, stāvēja Ralfs.
- Kas tev noticis? Tu izskaties tā, it kā dzītu kādam pēdas! viņš smējās.
- Ko…? Nē, nē, es tikai drusku aizdomājos… Monika atteica.
- Nu, un ko labu izdomāji?
- Ak, neko… Domāju, ko lai mēs iesākam, kad aluķēmi būs atnākuši līdz mums.
- Es arī par to domāju, sacīja Ralfs un pameta skatienu atpakaļ. Un tāpēc es gribu tev kaut ko parādīt…
Monika ieintriģēta palūkojās uz Ralfu. Ko tad? viņa vaicāja.
- Ejam, tad redzēsi, Ralfs atteica un pagriezies aizbrida prom pa samirkušajiem mellenājiem. Monika devās viņam pakaļ, bet viņas sekotājs, kas bija lodājis pa krūmiem, tagad likās nozudis, jo krūmi stāvēja nekustīgi.
Monika nosprieda, ka tam noteikti ir kāds sakars ar pūpēžveidīgajiem, jo pēdējā laikā Ralfs ne par ko citu neinteresējās. Varbūt viņš ir atradis kaut ko, kas viņiem palīdzēs pieveikt aluķēmus, jo no vecās Lojas jau nebija nekādas jēgas… Pēdējā laikā Monikai patiešām sāka likties, ka viņa visu to stāstu par aluķēmu aizbaidīšanu ar pūpēžveidīgajiem ir tikai izdomājusi.
- Esmu izsekojis dažus pūpēžveidīgos, beidzot teica Ralfs, un atklājis kaut ko līdzīgu bērnistabai…
- Bērnistabai? brīnījās Monika. Kā tu to domā?
- Viņiem tur ir tādas kā ligzdas ar olām, un izskatās, ka arī mazie pūpēžveidīgie, kad tie ir izšķīlušies, kādu laiku paliek «bērnistabā». Bet viņus pieskata vairāki pieaugušie pūpēžveidīgie kaut kas līdzīgs auklēm.
- Tiešām? Redz kā izrādās, ka ari pūpēžveidīgajiem ir savi bērnudārzi… smējās Monika. Mēs tagad ejam uz turieni?
- Jā. Tas nav pārāk tālu no šejienes, teica Ralfs un pamāja uz kādu visai stāvu kalnu gabaliņu tālāk. Tur, tajā kalnā.
Kalns viņiem priekšā izskatījās diezgan neparasts. Tas bija stāvs kā siena, un likās, ka tas iet ielokā gluži kā aizsargvalnis, kas apjož pilsētu. Kalns bija apaudzis ar pagaru, koši zaļu zāli un sīkiem krūmeļiem, un ik pa brīdim tam pāri nozibēja kaut kas balts acīmredzot pūpēžveidīgie. Diezgan haotiski viņi šaudījās pāri kalnam, un izskatījās, ka viņiem nav nekādu grūtību jozt pa kalnu, kaut arī tas bija tik stāvs.
Nonākuši kalna pakājē, Ralfs un Monika apstājās.
Monika atgāza galvu un palūkojās augšup. Kalns patiešām bija ļoti stāvs un slējās gandrīz vertikāli. Monika pirmo reizi mūžā redzēja tik savādu kalnu, un neizskatījās, ka pa to būtu iespējams uzrāpties.
Laikam Ralfs nojauta, par ko domā Monika, jo sacīja: Nav tik traki, kā izskatās. Tur augšā var tikt, tikai kāpjot uzmanīgi jāskatās, kur liek kāju. Var ari pieķerties pie krūmiem tie gan izskatās sīki, bet patiesībā ir ļoti sīksti… Un vēl man te ir daži spieķi, to teikdams, viņš izvilka no tuvējiem krūmiem divus paresnus zarus un pasniedza vienu Monikai.
- Galvenais pārbaudi katru vietu, pirms sper soli, viņš atgādināja un sāka kāpt augšup.
Zāle bija slapja, un viņa kājas slīdēja. Pāris reižu viņš paklupa un vienreiz nošļūca no kalna zemē pavisam. Monika joprojām stāvēja lejā un sarauktu pieri vēroja viņa centienus pievarēt stāvo kalnu. Beidzot tomēr izskatījās, ka Ralfam ir paveicies, un viņš sasniedza virsotni. Paskatījies lejup uz Moniku, viņš tai pamāja ar roku un sauca, lai tik viņa rāpjas augšā.
Viņa rāpās arī.
Sākumā Monikai kājas slidēja atpakaļ, lai kur arī viņa nostātos, un viņai jau sāka likties, ka nekad neuzkāps kalnā. Taču pēc kāda laika viņa laikam sāka izjust kalnu, jo kājas gluži instinktīvi uzmeklēja stabilāko vietu, un nepagāja necik ilgs laiks, kad arī viņa stāvēja kalna virsotnē.
Taču Ralfa tur vairs nebija. Rāpjoties Monika bija pārāk koncentrējusies uz to, lai nepaslīdētu, tā ka nebija pamanījusi, kurā brīdī Ralfs nozuda. Paskatīju
sies visapkārt, viņa ieraudzīja, ka kalna virsotne veido tādu kā terasi, apaugušu ar sīkām eglītēm, bet zemi klāja dzeltenīgi zaļas sūnas un balti ķērpji. Acīmredzot Ralfs bija kaut kur tepat starp eglēm.
Ralf! Monika pasauca un pagājās dažus soļus uz priekšu. Mazās eglītes, kas bija saaugušas diezgan blīvi, un gludā sūnu un ķērpju grīda izskatījās diezgan nedabiski likās, it kā kāds te būtu ierīkojis Ziemassvētku eglīšu audzētavu. Monika redzēja, ka te sev mājvietu izvēlējušās daudzas mēness suņusēnes. Saaugušas biezos čemuros, tās mirdzēja gan zilā, gan zaļā, gan sarkanā krāsā un, Monikai tuvojoties, te izdzisa, te iezalgojās vēl košāk nekā vesela gaismu parāde.
Starp mazajām eglītēm kaut kas nozibēja, un parādījās Ralfs. Viņš izskatījās diezgan savādi tāds kā samulsis, kā izbijies. Brīdi viņš stāvēja, neteicis ne vārda, un tad domīgi pakasīja galvu un sacīja: Ejam, tev tas jāredz.
Pagriezies viņš spraucās cauri eglītēm, un Monika līda viņam pakaļ, uzmanīdamās, lai kāds Ralfa vaļā palaistais zars netrāpītu viņai sejā. Beidzot viņi iznāca nelielā klajumiņā. Te tāpat auga mīkstās sūnas un ķēpji, bet zemē bija vēl kaut kas, kā nebija citur žagari. Savākti tādās kā nelielās kaudzītēs, žagari bija pilnīgi visur. Bet tas vēl nebija viss. Starp žagariem mētājās olu čaumalas. Baltas, spožas čaumalas bija gan uz žagariem, gan starp tiem tās bija izšķaidītas pa visu laucīti, un olu saturs bija satecējis sūnās. Kādā žagaru kaudzē stāvēja milzīgs, melns klabiķis un kaut ko knābāja.
- Tiš! uzsauca Ralfs. Klabiķis paskatījās uz bērniem ar spožu aci, noklabināja knābi un, savicinājis spārnus, aizlaidās.
Nebija neviena pūpēžveidīgā. Un nevienas veselas pūpēžveidīgo olas.
- Kas tā par postažu? vaicāja Monika, platām acīm raudzīdamās visapkārt.
- Nezinu, pavisam samulsis, atbildēja Ralfs. Vēl vakar viss bija kārtībā. Acīmredzot tas ir noticis pavisam nesen.
- Domā, ka te plosījušies klabiķi? jautāja Monika, uzkāpdama kādai čaumalai. Kraukšķēdama tā sašķīda zem viņas kājām.