- Nezinu… Var jau būt… Ralfs šaubīgi novilka. Bet kāpēc tad te ir viens pats klabiķis? Viens pats klabiķis nevarēja šito visu sastrādāt. Un kur ir palikuši maziņie pūpēžveidīgie un aukles?
- Droši vien vai nu aprīti, vai aizmukuši, noteica Monika, paraustīdama plecus. Jā, nekādu citu iespēju nevarēja būt.
- Dīvaini… joprojām neticīgi teica Ralfs. Bet atceries, kā bija toreiz, kad klabiķi uzklupa pūpēžveidīgajiem viņu bija briesmīgs bars, un tad vēl visa tā ķērkšana un klabināšana to nevarētu nepamanīt. Un šodien es neesmu manījis neko tamlīdzīgu.
- Varbūt, ka tas notika naktī…? minēja Monika.
- Var jau būt… atkal ne visai pārliecināti norūca Ralfs.
Bridi viņš stāvēja, saraucis pieri un kaut ko drūmi domādams, un tad beidzot atmeta ar roku. Nu ko, te mēs vairs neko nevaram darīt. Ejam atpakaļ!
Viņi atkal devās cauri jauno eglīšu audzei un rāpās no kalna lejā. Izrādījās, ka nokāpt bija vēl grūtāk nekā uzrāpties augšā, jo kājas slīdēja vēl daudz trakāk. Monika aptuveni no kalna vidus nošļūca lejā uz dibena, un nūja izslīdēja viņai no rokām un uzkrita uz galvas Ralfam, kurš iebrēcās un pamuka malā.
Mājās ejot, Ralfs bija diezgan drūmā omā. Viņš nevarēja saprast, kā iespējams vienā mirklī pārvērst pūpēžveidīgo olu glabātavu un bērnistabu tādā posta ainā. Bez tam šis klabiķis izskatījās iemaldījies šeit gluži nejauši. Viņš neizskatījās arīdzan pēc tāda, kurš būtu tikko izdzēris pārsimts olu…
- Nekreņķējies, citur droši vien ir vēl citas bērnistabas, mierināja Monika.
- Droši vien, piekrita Ralfs. Bet kāda iespējamība, ka es tās atradīšu? Droši vien tās nav visas vienā Meža pusē, un šī bija vietējā bērnistaba. Pilnīgi iespējams, ka nākamā atrodas simtiem kilometru attālumā…
Monika gāja pa slapjajām melleņu mētrām un beidzot sajuta, ka viņai salst samirkušās kājas un arī sēžamvieta, uz kuras viņa bija šļūkusi pa kalnu.
- Kāpēc tu tā uztraucies? viņa beidzot jautāja. Tie taču ir tikai pūpēžveidigie. Pats atceries, ko stāstija Ērla ja ap viņiem šad un tad nepamielotos klabiķi un citi zvēri, viņi drīz pārpludinātu visu mežu.
- Mani neuztrauc tas, ka viņi varētu izmirt, sacīja Ralfs. Bet tā bērnistaba bija ļoti laba vieta novērošanai. Es varēju sēdēt eglītēs, un viņi par mani nelikās ne zinis. Un es esmu šo to par viņiem uzzinājis…
- Ja? Kaut ko noderīgu?
- Kaut es to zinātu… nopūtās Ralfs. Kamēr vecā Loja nesāks kaut ko atcerēties, man nebūs ne jausmas, vai es skatos virsū mūsu glābiņam pret aluķēmiem, vai vienkārši kaut kādām nenozīmīgām pūpēžveidigo izdarībām… Piemēram, es zinu, ka, kamēr vini ir mazini, vini ēd mēness sunusēnes.
- Ej nu? brīnījās Monika. Tad tāpēc tur to bija tik daudz?
- Jā, man liekas, viņi tās speciāli tur audzē lai tikko izšķīlušamies pūpēžveidīgajiem būtu ko ēst. Un, kad viņi ir badā, viņi tā jocīgi raustās. Pseidopodijas viņiem tad ir tik tikko sākušas veidoties, un viņi patiešām visvairāk atgādina pūpēžus tādas mazas, apaļas, baltas bumbiņas… Un tad nu viņi tirina tās savas svaigi izaudzētās pseidopodijas, un tūlīt kāda aukle skrien uz eglītēm pēc mēness suņusēnēm. Pašas aukles ēd žagarus tie reizē kalpo kā ligzda un kā uzkoda pieaugušajiem pūpēžveidīgajiem. Un man ir aizdomas, ka tās eglītes ari ir sastādījuši viņi jo reizēm viņi uzklūp kādai pavisam jauniņai eglītei un izgrauž tai saknes…
- Vai, cik šausmīgi… nodrebinājās Monika. Nabaga eglītes…
- Nu ko tur… Ralfs paraustīja plecus. Mēs taču ari ēdam salātus…
Pie priežu pakalniem viņi šķīrās Ralfs gribēja doties atpakaļ uz mājām, bet Monika nolēma aiziet līdz egļu biezoknim. Tāpat vien paskatīties, kā klājas
viņas suņusēnēm, kas ar visu spainīti bija paslēptas pie ieejas biezoknī. Taču viņa pat nepaspēja spainīti uzmeklēt, kad no egļu biežņas kāds uzsvilpa.
Monika sastinga, bet tad, apjēguši, ka aluķēmi nemūžam viņai nesvilptu, panācās tuvāk tumšajai egļu sienai un pasauca: Musi, tas esi tu?
Tas patiešām bija viņš. Viņa baltais kažociņš tagad bija netīri pelēks, un vilna saķepusi slapjās šķipsnās. Līzdams ārā no biezokņa, viņš šķaudīja un, apsēdies uz kāda celma, sāka izgriezt savas garās, plušķainās ausis. No tām iztecēja ūdens straumīte un plīkšķēdama ielija peļķē pie celma.
- Tu esi apaukstējies, sacīja Monika, sarauktu pieri noraudzīdamās, kā peļu lācītis trīc un dreb, laiku pa laikam nošķaudīdamies. Rozā deguna galā karājās pile, un viņa lielās, brūnās acis tagad izskatījās vēl lielākas tās likās valgas un drudžaini mirdzēja.
- Tev vajadzētu sēdēt siltumā un dzert karstu aveņu tēju, nevis blandīties apkārt pa slapjiem mežiem, aizrādīja Monika.
- Es zinu… Apčī!! peļu lācītis teica un nodrebinājās. Bet ko es varu darīt? Es nevaru sēdēt pie kamīna un gaidīt, kad aluķēmi ieradīsies mani savākt.
- Tas, ka tu pāris dienu pavadītu mājās siltumā, aluķēmiem noteikti nevarētu tapt zināms, teica Monika.
- Kā nu ne? Kā tad nu ne? uztraucās Musis. Viņiem viss top zināms uzreiz! Vēl joprojām viņi ir atstājuši vienu izlūku, kas turpina mani vajāt, tā ka liec mani mierā un nemaz nemēģini mani kaut kur ievilināt!
- Labi, labi… Tikai nomierinies, Monika mēģināja pieklusināt satraukto peļu lācīti. Kas tad jauns dzirdēts par aluķēmiem? Vai viņi patiešām domā murns uzbrukt? viņa vaicāja, atcerēdamās redzēto pie aluķēmiem un to, kā tie vienā mierā bija noņēmušies ap saviem darbiem, nemaz neizskatīdamies pēc tādiem, kas grasītos kaut kur doties…
- Kā tad, ka domā, atteica peļu lācītis un iepleta acis sak, kā gan Monika par to vēl varēja šaubīties. Bet Monikai ne prātā nenāca izklāstīt viņam, kādēļ vina šaubās.
- Man šķiet, viņi tikai gribēja nogaidīt, kamēr beigsies visas lielās rudens vētras, sacīja Musis. Un tad viņi var būt klāt kuru katru bridi.
- Cik ilgā laikā viņi var atnākt? jautāja Monika.
Musis sakrunkoja pierīti un sāka domāt, kaut ko pie sevis murminādams un pieliekdams pirkstus.
- Pāris dienas, kamēr tiek līdz pirmajām bērzu birzīm… tad kāda nedēļa līdz Robežkalniem… tad vēl pāris dienas līdz Klejojošo krūmu audzēm… divas nedēļas (ja laiks ir labvēlīgs) līdz Vējainajam virsājam un tad vēl kādas pāris nedēļas…
- Tik ilgi? brīnījās Monika. Viņa nekad nebija domājusi, ka aluķēmu klinšu krāvumi ir tik tālu. Ar Aci viņa tur varēja nokļūt vienā mirklī, un likās neaptverami, ka patiesībā līdz turienei bija tik milzīgs attālums.
- Un kā tad tu biji iedomājusies?! izbrīnīts iesaucās peļu lācītis. Troglodītu klinšu alas taču ir pašā Meža malā tālu, tālu…
- Ņjā… noņurdēja Monika. Saki man vai tiešām tu nezini ko tādu, kas varētu mums palīdzēt?
- Es taču tev teicu tur neko nevar darīt. Ja troglodīti atnāks līdz šejienei, tad labi nebūs… Jums tūlīt pat jādodas no šejienes prom!
- To nu gan mēs nedarīsim, jautri attrauca Monika. Mēs esam šo to uzzinājuši, tā ka mēs neesam gluži bezpalīdzīgi, pat ja aluķēmi patiešām atnāks līdz šejienei. Te viņa apklusa kaut kā viņa nebija īsti droša par to, vai drikst visu stāstīt citiem, pat ja tas būtu peļu lācītis. Bet peļu lācītis likās stipri satraucies. Viņš pielēca kājās, pieskrēja pie Monikas un, nervozi mīņādamies, blenza uz viņu ar savām milzīgajām, spīdīgajām acīm.