Kad viņa apklusa, sākās neliels ļembasts, tā ka pat Meža Veča pavēra durvis, lai paskatītos, kas pie viņiem notiek. Pēc tam visi nedaudz pieklusa, kaut ari vēl joprojām gribēja runāt visi reizē.
Tikai Ērla sēdēja klusu un rauca degunu. Kad visi bija norimuši, ari viņa atvēra muti, un viņas teiktais visus pārsteidza.
- Pirmo reizi mūžā es dzirdu par tādiem peļu lācīšiem, viņa sacīja.
Arvils iesmējās un pārsteigts uz viņu paskatījās.
- Kā tas var būt? viņš jautāja. Tu taču dzīvo Mežā! Kā tu vari nezināt, kas vēl te dzīvo?
- Tur jau tā lieta man šķiet, es ļoti labi zinu, kas te dzīvo, pūcīgi sacīja Ērla. Un tomēr par tādu peļu lācīti es nekad neesmu dzirdējusi… Kā tu teici, kāds viņš izskatījās?
- Tāds smieklīgs, ar baltu, nedaudz viļņainu kažociņu, garām, pūkainām
ausīm un milzīgām, brūnām acīm, sacīja Monika. Šausmīgi mīlīgs. Un jocīgs.
- Un pie tam runājošs, smīnēdams noteica Ralfs. Jā, vai tas nav dīvaini, ka tu nekad neesi pat dzirdējusi par tādu mīļu, nedaudz smieklīgu un turklāt runājošu radījumu, kaut arī visu mūžu esi dzīvojusi Mežā? viņš vaicāja Ērlai.
- Ko tu ar to gribi teikt? aizdomīgi jautāja Ērla.
- Man liekas, jūs visi ļoti labi saprotat, ko es gribu teikt, sacīja Ralfs. Un tieši tāpēc viņš arī negribēja, lai Monika kādam par viņu stāstītu jo tad atklātos, ka tādi kā viņš nemaz Mežā nedzīvo, un viņš tiktu atšifrēts.
- Tu gribi teikt… noelsās Arvils un nobālēja, ka tas bija aluķēms?
Ralfs pamāja ar galvu, un ari Ērla piekrītoši palocīja galvu, bet tad iejaucās Monika.
- Nē, nē, tas nu gan nevar būt, viņa teica. Tad taču es to būtu sajutusi tās bailes, kas rodas aluķēmu klātbūtnē, nav iespējams sajaukt ne ar ko citu, es jau nu to zinu gan.
- Bet tu taču stāstīji, ka pirmajā reizē, kad tu satiki Musi, tu ari sajuti kaut ko līdzīgu, atgādināja Ērla. Un arī otrajā reizē.
- Nu jā, bet viņš stāstīja, ka viņu vajā tas aluķēms, teica Monika un atkal pakratīja galvu. Nu nē… Musis pavisam noteikti nav nekāds aluķēms, es par to esmu pilnīgi pārliecināta.
- Bez tam, ieteicās Ērla, jūs laikam esat aizmirsuši, ka tās bailes, kas nāk no alukēmiem, nav vienmēr un visur vienādas.
Viņi tās var gan pastiprināt, gan noslāpēt. Tad, kad viņi dodas uzbrukumā, viņi tās pastiprina, bet, kad grib, lai tu noticētu kaut kādam peļu lācītim (manu dieniņ, kas par vārdu…) tad noņem tās pavisam. Bet Monika nebija pārliecināma.
- Kas par muļķībām! viņa iesaucās. Peļu lācītis ir tikai un vienīgi peļu lācītis un nekāds nebūt aluķēms! Un Ērla par viņu neko nav dzirdējusi, jo viņš visu laiku ir sēdējis iespundēts pie aluķēmiem…
- Un ko tad viņš tur darīja? smīnēdams vaicāja Ralfs.
- Nu zini, to nu gan es viņam neprasīju! atcirta Monika. Pastāsti, kā tu jauki pavadīji laiku pie aluķēmiem vai tu gribēji, lai es to viņam pavaicāju?!
- Nu labi, man vienalga, ko viņš tur darījis… noteica Ralfs. Bet viņam pienācis laiks nedaudz paciemoties pie mums pārmaiņas pēc…
- Kā tā? jautāja Monika.
- Ja viņš patiešām ir tā sauktais peļu lācītis, tad viņš pastāstīs mums, ko labu ir iemācījies, dzīvodams aluķēmu gūstā, bet, ja viņš tomēr ir aluķēms vēl jo labāk! Tad mēs viņam varēsim pavaicāt, kāpēc viņiem bail no pūpēžveidīgajiem.
- Tā jau nu viņš tev teiks… iespurdzās Arvils.
- Lai tikai pamēģina neteikt, draudīgi noteica Ralfs. Es viņam…
- …uzrīdīšu savu žurku! pabeidza Ruta, un visi iesmējās.
- Cik reizes es jums varu atkārtot, ka tā nav nekāda žurka! Ralfs sirdīgi aizrādīja. Tā ir šinšilla!
- Jā… Visu šinšillu šinšilla… ļoti svinīgi teica Ruta, un atkal visi sāka ķiķināt.
- Viņš nenāks pie mums, sacīja Monika. Es taču jums stāstīju, ka es jau viņu aicināju, bet viņš nenāca. Baidās.
- Skaidrs, ka baidās, sacīja Ralfs. Jo tad mēs uzreiz būtu sapratuši, kas par lietu, un viņš vairs nevarētu stāstīt tev visādas pasakas par aluķēmu uzbrukumu.
- Jā, starp citu, ieteicās Ērla. Tas, ka viņš, runājot par aluķēmiem, visu laiku sauca viņus par troglodītiem, arī ir zīmīgi. Tikai aluķēmi paši sevi tā sauc viņi nevar ciest, ja citi viņus saukā par aluķēmiem.
- Redzi! iesaucās Ralfs. Tā ka nav nekādu šaubu par to, kas viņš ir patiesībā!
- Nu, vai ziniet! protestēja Monika. Tie taču nav nekādi pierādījumi jūs vienkārši miniet!
- Noķersim viņu, un tad nevajadzēs vairs minēt, ieteica Ralfs.
- Jā… domīgi novilka Ērla. Tomēr tas ir dīvaini, ka viņš tā mēģināja aizvilināt jūs visus projām ar parastu iebiedēšanu. Itin kā viņi nemaz negribētu nākt un cīnīties. Izskatās, ka viņi nemaz tik droši par sevi nejūtas…
- It sevišķi jau tagad, piebilda Ralfs. Kad mēs sākam par viņiem šo to uzzināt.
Ruta labu brīdi bija klusējusi, un tagad viņa beidzot ierunājās.
- Kā jūs domājat viņu noķert? viņa jautāja.
Iestājās klusums, kamēr visi prātoja. Patiešām, kā lai noķer kaut ko, kas, ļoti iespējams, bija aluķēms? Līdzko viņš saprastu, kas notiek, viņš tūlīt iedvestu viņiem tās drausmīgās bailes, un viņi kliegdami aizlaistos sazin kur… Vajadzētu viņu iemānīt ar viltu bet vai aluķēmu vispār varēja tā iemānīt? Un, ja varēja, tad kā? Viņu droši vien nevarēja iemānīt ar našķi un viņu nevarēja pievilināt ar naudu… Varbūt, ka viņu varētu iemānīt ar vecmāmiņu, bet visas vecmāmiņas jau bija pie aluķēmiem… Jā, te bija, ko palauzīt galvu…
Pagāja krietns laiciņš, un Monika juta, ka viņai sāk sāpēt galva. Vispirms jau viņa nepavisam nebija pārliecināta, ka Musis patiešām ir aluķēms, bet viņai nebija arīdzan neviena argumenta, kas liecinātu par pretējo. Un viņai nebija ne jausmas, kā viņu varētu ievilināt un vai to vispār vajadzētu darīt. Ja nu viņi noķer Musi, iespundē kaut kur, un beigu beigās izrādās, ka tas ir tikai peļu lācītis, un aluķēmi atnāk un viņu nolaupa, kamēr viņš bezpalīdzīgi kaut kur tup iespundēts…
Monika nopūtās. Tas noteikti nebija kaut kas tāds, ko varēja atrisināt vienā mirklī…
Arī pārējiem neklājās vieglāk. Likās, ka nevienam nenāk prātā neviena jēdzīga doma. Ralfs, sarauktu pieri, sēdēja un elsa, Ērla pa kādu sīku caurumiņu vilka no spilvena laukā dūnas, Ruta kodīja lūpu, bet Arvils ar tukšu skatienu blenza uz gulbjiem vitrāžā…
- Man šķiet, ka tā mēs neko neizdomāsim, beidzot sacīja Ralfs. Droši vien Monikai būs vēl jāpaskatās ar Aci, kas notiek pie aluķēmiem, un jāmēģina izdibināt, kas viņus interesē…
- Kas viņus interesē?! ironiski iesaucās Monika. Vecmāmiņas, protams!
- Bez vecmāmiņām… teica Ralfs.
- Labi… To es, protams, varu darīt, sacīja Monika. Pieņemsim, ka es kaut ko arī izdibināšu, bet tas taču darbosies tikai tad, ja Musis patiešām būtu alukēms, bet viņš nav alukēms!