- Neesi tik pārliecināta, iebilda Erla.
- Un galu galā ar kaut ko taču mums ir jāsāk, sacīja arī Ruta.
- Labs ir, tad tā ari darīsim, beidzot piekrita Monika, un tā nu viņi bija vienojušies.
- Šovakar pat, teica Ralfs, kad Meža Veča būs nolikusies gulēt.
Ērla bija diezgan vīlusies, jo viņa visu laiku ilgojās palūkoties, kā tad notiek slavenā skatīšanās ar Aci, bet kā par spīti tā vienmēr notika vēlu vakaros, kad viņa jau sen bija savās mājās. Taču šoreiz viņa nolēma izlūgties atļauju savējiem palikt pa nakti pie Rutas un Monikas un nelaist garām tādu pasākumu. Pārējie gan mēģināja viņai iegalvot, ka no malas tik un tā nekas nav redzams un ka visi prieki (Monika sašķobīja ļoti sašutušu grimasi pie vārda «prieki») tiek Monikai, bet Ērla, protams, nebija pārliecināma.
Tādēļ viņi norunāja tikties vakarā, bet dienu pavadīja, kā nu kuram tīk. Ruta ar Ērlu tūlīt pēc brokastīm devās uz slidotavu, bet Monika paklaiņot pa Mežu kas zina, varbūt izdosies satikt Musi un vēl kaut ko no viņa uzzināt. Viņa ne par ko negribēja ticēt, ka peļu lācītis varētu būt pārvērties alukēms. Viņa jau nu gan bija redzējusi aluķēmus un zināja, kā tie uzvedas un kā sarunājas peļu lācītis bija pārlieku atšķirīgs galu galā, var izmainīt izskatu, bet nevar tik loti lielā mērā izmainīt uzvedību…
Tā domāja Monika, dodoties uz Mežu, bet šodien viņai neveicās, jo no peļu lācīša nebija ne vēsts.
*
Ērla ieradās, kad visi sēdēja pie galda un ēda vakariņas. Kad pavērās durvis, Bens, kas bija ar purnu racies pa savu ēdiena bļodu, cerēdams atrast vēl kādu labi paslēpušos gaļas gabaliņu, slinki pacēla galvu, bet, ieraudzījis, ka tā ir tikai Ērla, atkal nodūra galvu un turpināja rakāties pa bļodu.
Vakariņās bija ķirbju biezeņzupa. Kad Ērla apsēdās pie galda. Meža Veča aizgāja pēc vēl vienas bļodiņas, bet Ērla, saodusi ķirbjus, izmisīgi sāka gudrot kādu pieklājīgu iemeslu, lai atteiktos no savas vakariņu tiesas. Ķirbjus viņa nevarēja ciest ne acu galā. Kad Meža Veča jau pasniedzās pēc smeļamās karotes, lai ielietu zupu Ērlas bļodiņā, Ērla izgrūda kaut ko līdzīgu «pru, pru, pru», tā ka Meža Veča pārsteigta sastinga ar karoti pusceļā un palūkojās uz meiteni.
- Es… ēēē… stostījās Ērla, nedrīkstu ēst pēc septiņiem vakarā tas var samaitāt manu figūru…
Ralfs un Arvils iespurdzās, bet Monika sparīgi košļāja maizes šķēli, kaut arī mutes kaktiņi sāka vilkties uz augšu nodevīgā smaidā. Bet Ruta, sev pašai par nelaimi, metās vidū.
- Jā, jā, viņa sacīja, garšīgi iestrēbdama zupu. Tas ir daiļslidošanas dēļ… Ja Ērla sāks ēst pēc septiņiem vakarā, viņa drīz pārvērtīsies par kaut ko līdzīgu mučelei, un tad jau vairs nekādas slidošanas… To teikdama, viņa apmierināti čāpstināja viņai atšķirībā no Ērlas ķirbji un it sevišķi ķirbju biezeņzupa garšoja gaužām labi…
- Kā tad tā? jautāja Meža Veča, aizdomīgi raukdama pieri. Ja jau Ērla nedrīkst ēst pēc septiņiem vakarā vai tad tu to drīksti? Cik es zinu, tu ari slido, vai tad nē? Un es negribētu, lai tu manis dēļ kļūsti resna kā mučele un zaudē visas iespējas piedalīties divdesmitā decembra sacensībās! Nē, nē es to, nepārdzīvotu… Manas vainas dēļ… tā purpinādama, viņa atņēma Rutai bļodiņu un nolika to zemē. Tūlīt pat pie tās pieskrēja Ralfa šinšilla un metās kāri šmakstināt.
Ruta izskatījās tik apstulbusi, ka Ralfs, Monika un Arvils neizturēja un sāka skaļi smieties, bet Meža Veča pagrieza bērniem muguru, lai viņi neredzētu, ka arī viņa klusiņām ķiķina. Kaut ari viņa nebija nekāda vecmāmiņa, viņa tomēr šo to zināja par bērniem un par to, kas šiem dažu labu reizi bija aiz ādas…
- Diemžēl, Meža Veča teica Ērlai, šovakar mums ir tikai ķirbju zupa. Ja būtu vēl kas cits, es tev labprāt piedāvātu esmu pārliecināta, ka kaut kas cits tavai figūrai noteikti nekaitētu… Ērla, to dzirdot, nedaudz piesarka, bet Meža Veča turpināja: Bet, tā kā manas vistas ir gājušas mazumā, tad šovakar nekā labāka nav. Vistas man nu vairs ir tikai septiņas, un tās pašas ir tā iebiedētas, ka ne par ko negrib dēt. Jenoti šogad nez kādēļ ir kļuvuši sevišķi neganti…
- Jā, tā ir, piekrita Ērla, izklaidīgi knibinādama maizes šķēlīti. Laikam jau arī maize figūrai nekādi neskādēja… Ari ciemā šogad jenoti uzdarbojas diezgan pamatīgi atslēdzniekiem ir nācies kārtīgi noņemties, nomainot slēdzenes.
- Ahā! iesaucās Meža Veča un atkal uzblieza ar karoti pa šķīvi tā, ka Arvils palēcās. Tad ari līdz jums viņi ir tikuši šitie razbainieki!
- Kā nu ne, sacīja Ērla. Šogad jenotiem ir cāļu gads tur nu neko nevar darīt…
- Bet paklau, paliekusies uz Ērlas pusi, satraukti sacīja Meža Veča, viens gan man nav skaidrs… Kā viņi tiek būros?
Ērla iesmējās. Un jūs to nezināt? viņa smējās. Kur ir jūsu vistas?
- Ārā, būri, atteica Meža Veča.
- Labs ir, tad gaidiet, iesaucās Ērla un izmetās ārā.
- Kas viņai padomā? brīnījās Meža Veča, kad aiz Ērlas bija aizcirtušās durvis.
Nevienam nebija ne jausmas, bet ilgi viņiem nenācās minēt, jo tur jau Ērla atkal nāca, aizelsusies stiepdama milzu būri ar septiņām satrauktām vistām un vienu ne mazāk satrauktu gaili. Viņa iestiepa būri istabas vidū un diezgan nesaudzīgi nometa to uz grīdas, kamēr vistas savu attieksmi pret šādu izturēšanos pauda ar skaļu un sašutuma pilnu ķērkāšanu un klukstēšanu. Tad Ērla piesteidzās pie dīvāna, kur stūri klusām šņākāja Rutas jenots un tāpat, bez liekām ceremonijām, sakampa to aiz čupra, aizstiepa pie vistu būra un nolika zemē. Jenots samiegojies mēģināja saritināties turpat uz grīdas, bet Ērla viņu nedaudz pabakstīja, un visbeidzot viņš vairs nemēģināja likties uz auss.
Tagad skatieties, brīdināja Ērla.
Tūlīt visi pielēca no krēsliem un pienāca tuvāk, lai varētu labāk redzēt, kas te tagad notiks.
Kad jenots pamanīja vistu būri, viņš acumirklī pamodās. Saslējis asti gaisā, viņš apgāja būrim apkārt, kamēr vistas redzami satraucās aizvien vairāk un vairāk.
Meža Veča sarauktu pieri vēroja šo savādo ainu, un likās, ka tā viņai nepavisam nepatīk, jo viņa sāka kaut ko murmulēt par to, ka «tā ir vistu psihiska traumēšana un ka tagad viņas vispār vairs nekad neizdēs nevienu olu…»
Tikmēr jenots bija apstājies pie būra durtiņām un visu savu uzmanību veltīja priekškaramajai atslēgai. Iesākumā viņš to uzmanīgi apostīja, tad paslējās uz pakaļkājām un iebāza vienu nadziņu slēdzenes atslēgas caurumā.
Vistas bija saspiedušās būra tālākajā stūri un kladzināja tā, ka visiem istabā esošajiem aizkrita ausis.
Jenots kādu bridi stāvēja, iebāzis nadziņu atslēgas caurumā, un vieglītēm to kustināja, itin kā izpētīdams slēdzenes mehānismu. Kad tas viņam bija skaidrs, viņš gari un sērīgi nopūtās un pakustināja ķepu slēdzene noklakšķēja un atkrita vaļā, un būra durvis atvērās. Tajā pašā brīdī mazais jenots ar visnevainīgāko izteiksmi purniņā iebāza būrī ķepu un sniedzās pēc tuvākās vistas, kas aiz
bailēm nu jau bija galīgi zaudējusi prātu. Tomēr viņš nepaspēja sakampt savu upuri, jo Meža Veča iebrēkdamās piesteidzās un, sagrābusi jenotu un aizlingojusi to uz istabas otru galu, aizcirta būra durtiņas atkal ciet.
- Nu vai ziniet! noelsās Meža Veča, kad vistas atkal bija drošībā, bet jenots, aizvainoti ņaukstēdams, tupēja istabas tālākajā kaktā. Galu galā kur tas ir redzēts sākumā viņam noliek tādu maltīti pašā deguna priekšā un pēc tam tik necienīgā veidā to atņem…