Выбрать главу

Ērla smējās, un arī pārējie sāka ķiķināt.

-      Tas taču ir vispārzināms, sacīja Ērla, ka jenoti ir paši nadzīgākie kramplauži, un tādēļ vistu būru slēdzenēm ir jābūt īpašām.

-     Vai es arī nevarētu dabūt vienu tādu īpašo slēdzeni? lūdza Meža Veča.

-     Es nevaru atļauties zaudēt vēl vairāk vistas…

Erla apsolīja sagādāt Meža Večai jenotdrošu slēdzeni, savukārt Meža Veča nolēma vistas līdz tam laikam paturēt istabā ar tādu norunu, ka Rutas jenots taps iespundēts apakšstāvā.

Kad visi, izņemot Rutu un Ērlu, bija paēduši, viņi devās lejā.

-    Kas tad jums šonakt paredzēts? Meža Veča vēl viņiem uzsauca. Pidža­mu balle vai spilvenu kaujas?

-     Domino čempionāts, atkliedza Arvils, jau skriedams lejā pa kāpnēm.

-     Un arī spilvenu kaujas, ja paveiksies… viņš vēl pie sevis nomurmināja.

Lejā visi bērni un dzīvnieki iemetās Ralfa un Arvila istabā, un Rutas jenots

tūlīt apsēdās pretī vitrāžai un piešķiebtu galvu aizdomīgi glūnēja uz tur tupoša­jiem saviem sugas brāļiem. Bens ar šinšillu nogūlās uz grīdas starp gultām un nemierīgi sakustējās ik reizi, kad kāds pār viņiem paklupa un tas notika visai bieži, jo vietas bija pārlieku maz, lai varētu pārvietoties netraucēti.

Ralfs izvilka no galda atvilktnes domino un izbēra kauliņus gultā. Gadījumā, ja Meža Večai ienāktu prātā palūkoties, ko viņi dara, domino čempionāts ietu vaļā pilnā sparā.

-     Kas jauns ciemā? jautāja Monika, kamēr Ralfs izdalīja kauliņus.

-     Ak, gatavais jampadracis, atmetusi ar roku, attrauca Ērla. Vecā Loja, protams, vēl arvien neko nav atcerējusies, un man patiesi ir aizdomas, ka arī neatcerēsies… Tagad viņa ir apstādījusi ap savu būdu vēl vairāk sēņu, un tur jau izskatās kā īstā suņusēņu plantācijā. Bez tam pārējā ciemā notiek apmē­ram tas pats. Visi, ieskaitot bērnus, klaiņo pa Mežu, vākdami mēness suņusēnes un stādīdami tās lokos ap savām mājām dažviet jau vairs nav iespējams iziet, jo visas takas aizaudzētas ar tām spīdīgajām sēnēm žļerkst vien zem kā­jām, kad iet cauri ciemam…

Ralfs bija izdalījis kauliņus, un viņi sāka spēlēt.

-     Šausmīgi gribas ēst… žēlojās Ruta. Es paspēju izēst tikai pusbļodiņu, kad viņa man to atņēma un atdeva šitai…

Šinšilla klusiņām nožagojās.

-      …žurkai, Ruta pabeidza, apveltīdama Ralfa šinšillu ar ne pārāk laipnu skatienu.

-     Es esmu teicis desmitiem reižu, nogurušā balsī teica Ralfs, ka tā nav nekāda žurka…

-      …bet gan Ralfa milzonīgā šinšillu šinšilla, turpināja Ruta. Zinām, zi­nām to tu esi teicis nevis desmitiem, bet vismaz simtiem reižu.

-     Un tomēr jūs viņu vēl arvien saukājat par žurku, aizvainoti sacīja Ralfs.

-    Jā, laikam ar pārsimt reizēm vēl ir par maz, lai žurku sāktu saukt par šin­šillu, teica Ruta, un visi ieķiķinājās. Visi, izņemot Ralfu.

Bens skaļi nožāvājās, un žāvas pārgāja klusā ņurdienā, viņam ieslīgstot mie­gā. Rutas jenots jau sen bija aizmidzis uz Arvila spilvena un tagad miegā raustīja ķepas, kā viņš to bieži darīja laikam kārtējo reizi dzinās pakaļ kādai vistai…

-     Cik ir pulkstenis? piepeši jautāja Monika, kad viņi atkal labu laiku bija spēlējuši.

Ralfs paskatījās pulkstenī, kas stāvēja uz galda, pa pusei ierakts Arvila zvē­riņu kolekcijā.

-     Deviņi, viņš atteica. Meža Veča noteikti vēl neguļ.

Tā nu nekas cits neatlika, kā vien turpināt spēlēt, bet bija jūtams, ka visi do­mā tikai par vienu ko Monikai šonakt izdosies ieraudzīt. īpaši satraukusies, protams, bija Ērla.

-     Kāda sajūta ir tad, kad tu nokļūsti no šejienes tur? viņa čukstēja.

Monika paraustīja plecus. Es jau nekur nenokļūstu, viņa sacīja. Patie­sībā es tepat vien esmu… Bet sajūtas nav nekādas… Vienkārši es it kā vienu brīdi esmu šeit, bet nākamajā jau tur, citur… Dažreiz ir tā, it kā es iemigtu, bet tā pārsvarā bija tikai pašā sākumā kamēr es vēl nebiju ietrenējusies ie­raudzīt vecmāmiņas un aluķēmus tagad ir jau daudz vienkāršāk.

-     Un kā ir tad, kad tu esi tur? Ērla turpināja izprašņāt. Tu visu redzi, vi­su jūti kā pa īstam?

-     Jā, viss ir kā pa īstam. Tikai mani neviens ne redz, ne dzird, ne jūt es varu kaut vai kliegt… Bet, ja es mēģinu kādam pieskarties, es it kā izeju tam cauri kā spokam.

-    Vai, cik baismīgi… drebinājās Ērla. Un kā tev nav bail iet pie tiem alukēmiem vini taču var tev nodarīt nezin ko…

-      Ne tad, ja viņiem nav ne jausmas, ka es tur esmu, attrauca Monika. Pats galvenais ir neaizmirst, ka manis tur patiesībā nemaz nav jo, ja es sāk­šu tur pārlieku iejusties, es sākšu arī šo to sajust un, kas zina varbūt, ka kļūs vieglāk sajust arī mani… un Monika pastāstīja Ērlai, kā viņa pirmo reizi bija ieraudzījusi visas vecmāmiņas un kā viņa bija mēģinājusi uzmodināt savu vec­māmiņu pirmo reizi viņas roka bija izgājusi cauri tukšam gaisam, bet otrreiz jau viņa bija spējusi satvert guļošās večiņas plecu. Un to nedrīkst pieļaut, Monika atkal teica. Tad gan tas var kļūt bistami.

Viņi spēlēja domino, līdz pulkstenis rādīja gandrīz pusnakti, un tad Ralfs kā parasti aizlavījās pārbaudīt, vai Meža Veča ir aizmigusi.

-     Viss kārtībā, viņš atgriezies paziņoja. Guļ un šņāc gluži kā Bens. Va­ram sākt!

Monika iekārtojās ērtāk un aizvēra acis, bet pārējie saspringti uz viņu blen­za. Ērlai bija tūkstoš jautājumu, bet Ralfs uzšņāca viņai, lai viņa tagad nerunā, un tā nu visi kā sastinguši sēdēja un vēroja, kā Monika pamazām iegrimst ai­nās, ko viņas priekšā paver Acs…

Šoreiz Monika nedomāja par vecmāmiņām, bet gan tieši par aluķēmiem. Viņa atsauca atmiņā, kā viņi bija sēdējuši pie saviem klintī cirstajiem darbagal­diem un klusēdami slīpējuši dārgakmeņus…

Un nepagāja ne pusminūte, kad viņa saprata, ka vairs neatrodas siltajā is­tabā kopā ar pārējiem bērniem. Viņu pārņēma nejauks drēgnums, bet gaisā virmoja neparasta smarža tā varētu smaržot klintis, no kurām tikko kā atkalts svaigs dimants… vai sūnu gabaliņš, kas no zaļā Meža piepeši ienests šajā tum­sas un vēsuma pasaulē… Bet patiesībā viņai, protams, nebija ne jausmas, kas tā par smaržu…

Monika uzmanīgi atvēra acis un paskatījās apkārt. Jā, viņa atkāl bija pazīs­tamajās klinšu alās. Kāds ciets un auksts klinšu bluķis spieda viņai sānu, un vi­ņa piecēlās kājās, berzēdama nospiesto vietu.

Viņa stāvēja šaurā un tumšā klinšu ejā, bet nedaudz tālāk, pašā ejas galā, raustījās blāvi dzeltenīga gaisma droši vien no sveces un Monika devās uz turieni. Eja ieveda Moniku apaļā zālē, kurā visriņķī strādāja aluķēmi. Pārlieku­ši savas neglītās galvas pār darbagaldiem, viņi cītīgi slīpēja dimantus, un viņu cietās, pelēkās pinkas krita pāri acīm kā ķērpju mudžeklis.

Vecmāmiņas nemanīja laikam viņas jau gulēja. Uz katra darbagalda stāvē­ja pa svecei, un to raustīgās liesmas izgaismoja te kādu ieslīpu, zaļu aci, te kā­du nagainu ķetnu, bet šad un tad kad liesmas stari atdūrās pret kādu diman­ta smaili, dārgakmens uzliesmoja negaidīti žilbinošā spožumā.

No ejas, pa kuru bija ienākusi Monika, atskanēja tuvojošos ratu graboņa, un Monika instinktīvi palēca malā, kaut arī nekas nebūtu noticis, pat ja viņa pa­liktu stāvam ceļa vidū. Drīz no ejas parādījās aluķēms, kas stūma sev pa priek­šu ķerru, pilnu ar dimantiem tūlīt to skāra sveču gaisma, un ķerra uzliesmo­ja kā ugunskurs. Monika samiedza acis. Aluķēms aizstūma ķerru līdz klints iedobei zāles malā un izgāza tur ķerras saturu. Dimanti grabēdami sabira kau­dzē, un aluķēms ar tukšo ķerru atkal pazuda tumšajā ejā.