Visi aluķēmi kā parasti strādāja pilnīgā klusumā, un vienīgās skaņas radās no dimantu slīpēšanas. Monika devās pāri zālei, un viņas soļi dobji atbalsojās no klinšu sienām. Kaut arī viņa jau bija pieradusi pie tā, ka viņu neviens neredz un nedzird, viņai tomēr joprojām likās ārkārtīgi satraucoši tik atklāti doties cauri aluķēmu pilnai zālei…
Zāles otrā pusē sākās cita eja, un Monika devās tajā iekšā. Arī šī eja nebija necik gara un savienoja iepriekšējo zāli ar vēl vienu, kas bija tai stipri līdzīga. Un arī šeit sēdēja un strādāja aluķēmi atšķīrās tikai to veiktais darbs.
Šajā zālē notika rotaslietu izgatavošana. Uz darbagaldiem rindojās ārkārtīgi smalkas kaklarotas, gredzeni, auskari un aproču pogas un visos zaigoja smalki, jo smalki iestrādāti dimanti. Precīzais darbs prasīja milzu uzmanību, un Monikai likās pat ja viņa šeit atrastos pa īstam arī tad būtu jāšaubās, vai kāds viņu vispār pamanītu…
Monika izgāja cauri arī šai zālei un iegāja nākamajā ejā.
Šoreiz tās galā nebija kārtējā lielā zāle, bet neliels patumšs kambaris, kura pašā vidū dega resna, sarkana svece. Sveķi tecēja lejup pa sveces sāniem, un uz akmens grīdas jau bija izveidojies vesels sveķu ezeriņš. Kambara klinšu sienās līdz pat griestiem bija izkalti plaukti, un tajos cieši cita pie citas stāvēja ar sarkanu, melnu un zaļu samtu apsistas lādes. Kambara tālākajā nostūri pie trim zemē noliktām vaļējām lādēm rosījās divi aluķēmi.
Atskanēja riteņu graboņa, Monika atkal palēca sāņus, un kambari iebrauca aluķēms ar ķerru. Taču šoreiz ķerra bija līdz malām pilna ar jau gatavām rotaslietām. Braucot garām Monikai, ķerra aizķērās aiz kāda izciļņa, salīgojās, un viena dimantu rokassprādze izlidoja no ķerras. Žvadzēdama tā nokrita uz cietā akmens klona. Monika jau neviļus noliecās, lai to paceltu un atliktu atpakaļ, bet tad atcerējās, ka viņa to nemaz nevarētu izdarīt, un atrāva roku, bet rokassprādzi pacēla aluķēms un iemeta atpakaļ ķerrā pie pārējām rotām.
Ķerra tika aizstumta pie aluķēmiem kambara viņā galā, tās saturs izgāzts uz grīdas un aluķēms ar tukšo ķerru atkal devās prom.
Monika lēnām devās pie abiem aluķēmiem, kas rosījās ap lādēm.
Lādes bija līdz pusei pilnas ar dimantu rotām, un aluķēmi vilka rotaslietas no kaudzes, ko bija nobēris zemē pirmītējais ķerras stūmējs, un šķiroja tās pa lādēm. Smalkākās rotas ar lielākajiem dimantiem tika liktas ar sarkano samtu pārvilktajā lādē, mazāka izmēra dimantus saturošās rotas nonāca zaļajā lādē, bet rotaslietas ar pavisam sīciņiem dimantiem melnajā lādē. Aplaidusi skatienu visapkārt kambarim, Monika manīja, ka melno lāžu ir visvairāk, zaļo jau mazāk, bet sarkano pavisam maz. Savukārt klints gropē virs kambara ieejas stāvēja lāde, kas bija pārvilkta ar zeltā mirdzošu brokātu. Monikai ļoti gribējās uzzināt, kas slēpās šajā lādē… Tam noteikti vajadzēja būt kaut kam ļoti īpašam ja jau tāda lāde bija tikai viena…
Viens no aluķēmiem izskatījās krietni vecs, jo viņa spurainie, sariem līdzīgie mati bija nosirmojuši pavisam balti un vairāk nekā jebkuram citam atgādināja ķērpju kamolu. Viņš pieliecies izvilka no rotaslietu kaudzes zaigojošu diadēmu un pacēla to gaisā, ļaudams sveces gaismai krist uz dimantiem. Diadēma mirdzēja visās varavīksnes krāsās, un likās, ka aluķēms tur rokās liesmojošu uguns virteni.
- Sarkanā vai zaļā? viņš vaicāja, vērtējoši grozīdams diadēmu, tā ka pārmaiņus spēcīgāk iezaigojās te viens, te atkal cits dimants.
Otrs aluķēms novērsa acis no gredzena, ko bija tikko pētījis, un arī paraudzījās uz diadēmu.
- Manuprāt, zaļā, viņš sacīja, kad bija brīdi aplūkojis diadēmu. Lai liktu sarkanajā, tai nedaudz pietrūkst mirdzuma, viņš vēl piebilda.
- Lai tad ari būtu zaļā… sacīja vecākais aluķēms un ieguldīja diadēmu zaļajā lādē. Tad viņš atkal pievērsās kaudzei un pacēla no tās kādu gredzenu ar vienu vienīgu milzīgu dimantu. Šoreiz, ne mirkli nešaubīdamies, viņš tūlīt ielika to sarkanajā lādē.
Labu brīdi viņi klusēdami šķiroja rotaslietas, bet Monika, stāvēdama turpat netālu, viņus vēroja.
Rotu kaudze uz gridas strauji saruka, savukārt lādes vērtās arvien pilnākas. Pirmā tika piepildīta melnā lāde, un abi aluķēmi ievietoja to kādā no klinšu plauktiem, tūlīt tās vietā sadabūdami jaunu tukšu lādi. Taču sarkanā lāde vēl arvien bija pustukša.
Vienu brīdi, kad jaunākais aiuķēms aplūkoja pret gaismu kādu dimantiem rotātu piespraudi vienradža formā, viņa skatiens neviļus aizklīda līdz zeltaini mirdzošajai lādei nišā virs ieejas.
- Padomā tikai, ir pagājuši jau daudzi tūkstoši gadu, kopš mēs uzzinājām par dimantu ciltstēvu, viņš sacīja, ar sapņainu skatienu lūkodamies uz zeltaino lādi. Un tagad tas atkal ir nozudis, un viss ir veltīgi…
- Tā nesaki, iebilda vecais aiuķēms. Šajos gadu tūkstošos mēs esam izgatavojuši miljoniem brīnišķīgu rotu, par kurām tagad priecājas miljoniem ļaužu tā ka mūsu darbs nekādā ziņā nav bijis veltīgs.
Jā… domīgi novilka otrs aiuķēms. Un tomēr. .. Kā gribētos iegūt savā īpašumā šo vienīgo patieso dimantu… Zeltainā lāde gaida to jau tūkstoš gadus…
Un gaidīs vēl tūkstoti, ja būs vajadzīgs, sacīja sirmais aiuķēms, paņemdams no grīdas smalku sudraba kaklarotu ar daudziem sīciņiem dimantiniem un iesviezdams to melnajā lādē. Esmu pārliecināts, ka nevis mums jāmeklē dimantu ciltstēvs, bet gan viņš pats mūs uzmeklēs, kad pienāks laiks… Vai atceries: …baltajā naktī, kad sastapsies mēness stari ar zibens šautru tikai tad visu dimantu ciltstēvs atradīs ceļu pie saviem brāļiem…
Vecais aiuķēms apklusa, un kādu brīdi nebija dzirdama ne skaņa.
- Un tomēr… jaunākais aluķēms beidzot pārtrauca klusumu. Tā stāsta teiksma, tas ir tiesa. Bet tādu nakšu ar mēnesi un zibeni taču ir bijis jau neskaitāmi daudz. Un tomēr no ciltstēva nav ne minas… Kā tev šķiet, kāds tas izskatās? viņš aizsapņojies bilda. Droši vien milzīgs kā laukakmens un spožs kā saule… droši vien tam ar sveci pat nevarētu tuvoties jādomā, tad uzreiz varētu zaudēt acu gaismu…
Vecais aluķēms iesmējās. Tas izklausījās tā, it kā kāds ar nagu skrāpētu pa stiklu. Monikai uzmetās zosāda.
- Pietiks minēt, sacīja aluķēms ar ķērpju matiem. Kad pienāks laiks, mēs visu uzzināsim…
Un atkal iestājās klusums, un turpinājās šķirošana. Kambarī iebrauca vēl viena ķerra ar rotām, un pēc brīža abi aluķēmi likās pilnīgi iegrimuši darbā, un neviens vairs nebija noskaņots uz runāšanu. Acīmredzot pirmītējā saruna bija pārsniegusi visus viņu sarunu limitus…
Sākumā Monika domāja, vai neiet pameklēt vecmāmiņas, bet tad pārdomāja. Galu galā viņa tāpat nevarēja viņām palīdzēt un tā bezpalīdzīgi
liz viņam no
lūkoties bija pārlieku bēdīgi. Tāpēc viņa nolēma atgriezties.
Aizvērusi acis, Monika iedomājās par zēnu istabu ar jenotiem vitrāžā, par visiem četriem draugiem, kas viņu tur gaidīja, un Benu, šinšillu un mazo jenotu, kas tur šņākāja, kur nu kurais…
Un pāris sekundēs viņa bija atpakaļ istabā.
Ralfs klusiņām aplaudēja.
- Nu jau tev tas sanāk pavisam profesionāli, viņš paslavēja, un Monika iepriecināta nosarka. Patiešām, ar katru reizi Acs padevās arvien vieglāk un vieglāk laikam jau Rutai bija taisnība, un tas patiešām bija tikai «treniņa jautājums».