- Nu kā? vienā balsī jautāja Ruta un Ralfs, un Monika visos sīkumos pastāstīja par visu, ko bija redzējusi.
- Oho! iesaucās Ralfs, kad Monika apklusa. Bet tas taču ir vareni! Izrādās, viņiem patiešām ir kaut kas tāds, pēc kā viņi briesmīgi ilgojas un to mēs varam izmantot!
Monika sarauca pieri.
- Bet kā tad mēs to varam izmantot? viņa jautāja. Tu runā tā, it kā tev būtu šis te «dimantu ciltstēvs»… Mēs pat nezinām, kāds tas izskatās…
- Ha! iesaucās Ralfs. Bet vai tad šie to zina? Viņi taču par to dimantu ciltstēvu zina tikpat maz, cik mēs ļoti iespējamsj ka tāda dimantu ciltstēva vispār nav un tā ir kārtējā vecā pasaka… Pēc tādas tā ari izklausās… viņš vēl piebilda. Mums atliek tikai izlikties, ka mēs zinām šo to par vietu, kur tas atrodas, vai pat, ka esam pie tā nejauši tikuši un tad šis te Musis atskries palēkdamies un nepaspēs ne iepīkstēties, kad jau būs mūsu rokās!
- Un kur mēs viņu liksim, ja noķersim? ievaicājās Arvils.
- Ak, gan jau kaut ko izdomāsim… nevērīgi attrauca Ralfs.
- Un ko mēs darīsim, kad viņš sāks mums uzrīdīt tās drausmīgās bailes, kas padzen cilvēkus no viņu ciematiem? atkal jautāja Arvils.
Ralfs kļuva nepacietīgs. Viņam likās, ka tie ir tikai tādi sīkumi, kas atrisināsies paši no sevis, kad lielais darbs aluķēma sagūstīšana būs galā.
Bet izskatījās, ka citi tā nedomā.
- Jā, patiešām, kur mēs viņu liksim? vaicāja arī Ruta. Mēs taču nevaram vest viņu uz mājām, kur ir Meža Veča.
- Un mēs nevaram viņu vest arī uz ciemu, sacīja Ērla. Tur jau tāpat visi ir panikā. Jādomā kaut kas cits…
- Mēs varam uztaisīt būri… sacīja Ralfs. Un turēt viņu Mežā.
- Tu esi pavisam traks! sašutusi iesaucās Monika. Viņš taču nosals!
- Tad ta nu liela bēda… burkšķēja Ralfs. Nu būs par vienu aluķēmu mazāk… Mēs varam viņa būri iztapsēt…
- Kas to būri uztaisīs? interesējās Arvils. Šķiet, neviens par to nebija padomājis. Kādu bridi visi likās diezgan apmulsuši, bet tad ierunājās Ērla.
- Ciemā ir viens namdaris, viņa sacīja. Viņš labprāt uztaisīs man būri.
- Bet, ja viņš var pārvērsties par visu ko… sacīja Arvils, drūmi blenzdams uz kādu savas kolekcijas čūsku, tad taču viņš var pārvērsies par kaut kādu skudru vai tārpu un viegli aizmukt…
Jā, arī to visi, šķiet, bija piemirsuši.
- Būs jātaisa sprosts ar dubultām sienām, bez nevienas spraudziņas… Jā, tas jau būs sarežģītāk…
- Un kā viņš elpos, ja tur nebūs nevienas spraudziņas? jautāja Arvils.
- Ak, gan jau namdaris kaut ko izdomās… Ērla atmeta ar roku, negribēdama iedziļināties tādos sīkumos.
Tā nu viņi bija par kaut ko vienojušies, un, kaut ari Monika joprojām neticēja, ka Musis varētu būs aluķēms, arī viņa piekrita mēģināt pievilināt viņu ar dimantu ciltstēvu. Galu galā viņiem nebija, ko zaudēt, un viņiem atvēlētā laika Mežā kluva arvien mazāk un mazāk…
DESMITĀ NODAĻA GŪSTEKNIS
>
īdz novembra vidum Monika, par lielu neizpratni Meža Večai, ik dienas gāja uz Mežu. Taču, lai kā viņa stundām ilgi neblandītos gan pa priežu pakalniem, gan pa egļu biezokni un lai kā nesauktu Musi, no peļu lācīša nebija ne vēsts.
Ari Ralfs daudz laika pavadīja, klaiņojot pa Mežu un meklējot jaunas pūpēžveidīgo bērnistabas, taču arīdzan bez panākumiem. Iepriekšējā bērnistabas vieta kalna virsotnē tā arī palika tukša un neapdzīvota. Acīmredzot pūpēžveidīgie negribēja vēlreiz izmantot vietu, kas ļaundariem jau bija tapusi zināma. Citādi pūpēžveidīgie skraidīja pa Mežu kā parasti spiegdami un smiedamies, taču tos bija ārkārtīgi grūti novērot, jo vienā brīdī viņi bija šeit, bet nākamajā jau tālu projām.
Ralfs jau sāka domāt par viņu sagūstīšanu, lai varētu tos pētīt tuvumā, un tomēr viņš vēl arvien cerēja atrast kādu «bērnistabu». Viņam likās un arī Arvils kā lielāks «zvēru speciālists» viņam piekrita ka pūpēžveidīgos būtu labāk novērot viņu dabiskajā vidē.
Ciemā nekādi jauni aluķēmu uzbrukumi nebija bijuši laikam cieminieki bija pārāk labi apbruņojušies ar mēness suņusēnēm tās patiesi nu jau sniedzās ārpus ciema robežām, bet, kad tuvojās ciematam, likās, ka to izklāj mirgojošs, zaļš paklājs, kas turklāt vēl nelabi ož…
Vecā Loja, tuvojoties ziemai, aizvien vairāk laika pavadīja guļot. Viņa varēja nogulēt pat veselu nedēļu pēc kārtas, un pat tad, kad viņa bija nomodā, likās, ka viņa joprojām nav īsti atjēgusies no sapņu pasaules un reizēm jauc, kas ir sapņi un kas īstenība. Protams, ka neko jaunu par aizsardzību pret aluķēmiem bērni no viņas nebija uzzinājuši…
Kādā drūmā un tumšā novembra pēcpusdienā, kad ārā smidzināja sīks lietutiņš un visi bija sapulcējušies lielajā istabā pie krāsns, atvērās durvis, un istabā ienāca Mežsargs.
Oooo! iesaucās Meža Veča un pielēca kājās. Nu tad beidzot! Es jau domāju, kur tu tik ilgi biji pazudis. Sāku uztraukties, vai tik ari tevi nav sagūstījuši aluķēmi.
Par atbildi Mežsargs tikai nosēcās un novilka savu pielijušo lietusmēteli. Tad viņš noāva garos zābakus, kas sniedzās viņam turpat līdz ceļiem, un, nosviedis
tos turpat pie durvīm, zeķēs pārgāja pāri visai istabai un notupās pie krāsns, izstiepdams pret uguni savus nosalušos pirkstus.
Kad pagāja pāris minūšu, bet Mežsargs vēl arvien nebija bildis ne vārda, Meža Veča nokrekšķinājās.
- Kā tad tev gāja? viņa vaicāja. Vai visi koki un krūmi salikti pa vietām?
- Mjā, norūca Mežsargs, joprojām lūkodamies liesmās, kas dzelteni sarkanas plandījās pa krāsns muti tā, it kā uguns būtu dzīvs radījums un liesmas būtu tā spārni. Monikai likās, ka Mežsarga balss kļuvusi līdzīga viņas vectēva balsij, kad tas viņas aizbraukšanas dienā bija jautājis pēc vēstules. Tā bija tāda cilvēka balss, kas mēnešiem ilgi nav bildis ne vārda. Laikam jau ar krūmiem nekāda lielā pļāpāšana nebija sanākusi, nodomāja Monika…
- Un kā ar mūsu vecmāmiņām? satraukti jautāja Ralfs, kas bija pienācis pavisam tuvu un notupies Mežsargam blakus. Viņam līdzās gulēja šinšilla, un Ralfs kasīja aiz viņas piltuvveidīgās auss. Vai tu biji pie aluķēmiem?
- Mjā, atkal noņurdēja Mežsargs. Bet tas bija pilnīgi veltīgi. Viņi ir apjozuši savus klinšu krāvumus ar tādu baiļu joslu, ka tur nav iespējams tuvoties vairāk kā par sešdesmit soļiem.
Meža Veča izbrīnā iepleta acis, un ari Ruta, Monika un Arvils panācās tuvāk, lai nepalaistu kaut ko garām no svarīgās sarunas.
- Tu redz, ko… noteica Meža Veča. Kas par pagāniem! Un ko tad tu darīji?
- Neko, Mežsargs paraustīja plecus. Es jau teicu tur neko nevar darīt. Līdzko tuvojas klinšu krāvumiem, tā sāk uzmākties baiļu sajūta. Sākumā tā nav īpaši stipra tikai tāda kā kņudināšana pakrūtē, bet, ja negriežas atpakaļ un turpina iet tuvāk, tad bailes pieņemas spēkā. Un tad vienā brīdī tās jau pilnībā valda pār tevi, un tu gluži neapzināti laidies lapās un atjēdzies kliegdams kaut kur tālu, tālu no aluķēmu klintīm…
Visi drūmi klausījās. Jā, tas vis neizklausījās īpaši iepriecinoši…
- Es mēģināju kādu nedēļu, turpināja Mežsargs. Veselu nedēļu es ik dienas centos atrast kādu vājo vietu tajā baiļu joslā, bet nekā tā viscaur ir vienādi spēcīga. Vienu dienu man likās, ka man ir izdevies pienākt tuvāk nekā parasti, bet tieši tajā brīdī, kad es biju tā nodomājis, bailes piepeši pārņēma visu manu saprātu, un es, kliegdams tā, ka man likās tūlīt es zaudēšu sajēgu, metos skriet nezināmā virzienā un atjēdzos tikai tad, kad biju iegrimis līdz padusēm kādā akacī…