- Blēdīties? nesaprata Arvils.
- Nu ja! iesaucās Monika. Tas taču ir skaidrs! Ja pūpēžveidīgais patiešām iedarbosies, mēs to tūlīt redzēsim, un aluķēms nevarēs tēlot, lai mūs maldinātu.
- Ak tā… novilka Arvils. Tad jau mums pietrūkst tikai vienas lietas…
- Kādas tad? saraukusi pieri, izsaucās Ērla. Viņai pašai likās, ka būris ir pati pilnība.
- Paša aluķēma… noķiķināja Arvils.
*
Un tā nu viņiem atlika tikai gaidīt, kad parādīsies peļu lācitis, un cerēt, ka viņš patiešām izrādīsies pārvērties aluķēms. Patiesībā cerēja tikai Ruta, Ralfs, Arvils un Ērla. Monikai it nemaz netikās domāt, ka jaukais peļu lācītis varētu nebūt peļu lācītis… Taču, lai kā viņa klaiņātu pa Mežu, meklēdama Musi, viņš likās kā zemē iekritis.
Pa to laiku neatvairāmi tuvojās ziema. Likās, ka kļūst aukstāks ar katru dienu. Debesis pastāvīgi turējās pelnu pelēkas, un bērni gaidīja, ka kuru katru dienu uzsnigs pirmais sniegs, taču sniega kā nebija, tā nebija. Ērla, aplūkojusi debesis, paziņoja, ka šie nav «sniega mākoņi» un ka līdz sniegam vēl būs kāds laiciņš jāpagaida.
Vecā Loja likās iegrimusi ziemas miegā kā lācis un tagad pamodās tikai uz pāris minūtēm dienā, lai kaut ko iekostu. Bērni jau sen bija atmetuši cerības kaut ko no viņas uzzināt un tagad paļāvās tikai uz saviem spēkiem.
Aluķēma būris tikmēr stāvēja paslēpts zem Arvila gultas un gaidīja aluķēmu. Kad bērni bija sastādījuši kastēs mēness suņusēnes un salikuši kastes uz āķiem gar visām būra sienām, līdz būris sāka atgādināt milzīgu mēness suņusēņu torti, būris tika aiznests uz Mežu, jo zem Arvila gultas tam vairs nepietika vietas, bez tam sēnes smirdēja kā desmit dienas saulē stāvējusi omlete…
Un tad kādu dienu Monikai paveicās.
Tā bija parasta pelēka un salta pēdējā novembra diena, un Monika kā parasts klīda pa Mežu, meklēdama Musi. Tuvojās pusdienlaiks, un Monika, atcerējusies, ka Meža Veča bija solījusi pusdienās cept gaļas pankūkas, sāka just izsalkumu un nolēma doties uz mājām. Ari kājas pēc divu stundu staigāšanas bija pamatīgi nosalušas, un viņa devās uz māju pusi.
Vēl pēdējo reizi pasaukšu, viņa nodomāja, un tad prom uz mājām ēst gaļas pankūkas…
Līdzko viņa bija tā nospriedusi, no tuvējā kārklu biezokņa atskanēja pakluss «Aū!» sauciens.
Monika saspringa un piesardzīgi palūkojās uz krūmu pusi, bet, protams, ka ieraudzīt tur neko nevarēja. Kārkli kā vienmēr bija saspiedušies cieši cits pie cita un samudžinājuši savus zarus neatšķetināmā mudžeklī. Bet, kamēr Monika uz tiem lūkojās, zari sāka šūpoties, un drīz ārā izspraucās Muša baltais purniņš.
Monika uz viņu cieši lūkojās, mēģinādama iztēloties, kā tas pārvēršas aluķēma riebīgajā vieplī, taču tas viņai nekādi neizdevās. Savukārt Musis tikpat cieši vēroja Moniku.
- Ko tu tā uz mani blenz? viņš aizdomīgi jautāja. Esi aizmirsusi, kāds es izskatos, vai?
- Tu jau tik sen nebiji rādījies, ka tas nebūtu nekāds brīnums, attrauca Monika, vēl joprojām nenovērsdama skatienu no peļu lācīša. Kā tev ar veselību?
- Nekas, tas attrauca. Toreiz gan noslimoju krietni ilgi, bet nu jau atkal esmu uz kājām. Un kā iet tev?
Monika nervozi lauzīja kādu kārkla zariņu, cenzdamās atcerēties visu to, ko viņi kopā ar Ralfu un pārējiem bija šim gadījumam izplānojuši. Bet viņa tā uztraucās, ka tik tikko varēja parunāt. Man jānomierinās, viņa pati sev teica… Un jāmēģina izturēties tā, it kā Musis patiešām būtu tikai un vienīgi peļu lācītis kas viņš, visticamāk, arī ir…
- Man iet tā dīvaini… Monika beidzot sacīja, iesviedusi atpakaļ krūmos salauzīto zariņu. Atceries tās rudens vētras tās dīvainās, kad vienlaicīgi zibeņo un spīd apaļš, balts mēness…?
Musis pamāja ar galvu un piepeši izskatījās ārkārtīgi sasprindzis. Likās, ka viņš ar nepacietību gaida katru Monikas teikto vārdu.
- Pēc vienas no tām naktīm, Monika runāja savu iekalto runājamo, es biju izgājusi pastaigāties pa Mežu. Un, ejot cauri egļu biezoknim, es skatos starp vecajām skujām un suņusēnēm kaut kas mirdz… bet ne tā kā suņusēnes, bet vēl daudz spožāk… kā maza zvaigzne, kas novēlusies no debesīm…
Musis platām acīm vērās augšup uz Moniku. Šķita, ka viņš pat bija aizturējis elpu.
- Es pieeju klāt un skatos zemē guļ milzīgs, zaigojošs akmens tik liels kā divas manas dūres! Monika stāstīja un, sirdij dauzoties kā neprātīgai, gaidīja, kā viņas melus uztvers peļu lācītis.
Bet izskatījās, ka peļu lācītim nebija ne mazāko aizdomu par teiktā patiesumu. Viņš bija nodūris skatienu un kaut ko pie sevis murmulēja.
- …baltajā naktī, kad sastapsies mēness stari ar zibens šautru tikai tad visu dimantu ciltstēvs atradīs ceļu pie saviem brāļiem… saklausīja Monika un neviļus nodrebēja. Tas taču bija tas pats, ko viņa bija dzirdējusi no vecā aluķēma. Ja peļu lācītis zināja šo pašu pareģojumu, tad taču…
Bet nē viņa nedrīkstēja tagad par to domāt. Viņai vispirms bija jāpadara savs darāmais.
- Un ko tu ar to izdarīji? aizsmacis jautāja peļu lācītis un aizturētu elpu gaidīja. ko teiks Monika.
Monika mēģināja nomierināt savus satrauktos sirdspukstus un tad vienā elpas vilcienā izspēra: Ieliku to kastē un kasti paslēpu biezoknī.
Musis sasparojās un piepeši izskatījās ārkārtīgi lietišķs.
- Tev tūlīt mani turp jāaizved, viņš paziņoja. Tūlīt pat! Tev nav ne mazākās nojausmas, cik tas ir ļoti svarīgi!
Monikai gribējās viņam pajautāt, kāpēc gan tas ir tik svarīgi un kāpēc gan viņš domā, ka tieši viņam ir tiesības uz to, ko viņš acīmredzami uzskatīja par visu dimantu ciltstēvu, bet viņa saprata, ka tagad nav laika tādām sarunām. Tagad vajadzēja izmantot peļu lācīša satraukumu un vest viņu uz būri pēc iespējas ātrāk.
- Skrienam! uzsauca Monika un metās uz egļu biezokņa pusi, bet Musis, lielajām ausīm plandot, aizmetās viņai pakaļ.
Nonākusi pie biezokņa, Monika apstājās un pagaidīja Musi, kurš ar savām īsajām kājelēm nespēja tik ātri paskriet.
- Nu, kur tas ir? Musis aizelsies sauca, kad bija panācis Moniku.
- Tur, iekšā, attrauca Monika, pamādama uz biezokņa pusi.
Tad viņa pašķīra sausos egļu zarus un līda biezoknī, bet Musis spraucās viņai pakaļ, neatpalikdams ne soli. Drīz viņiem priekšā iegailējās suņusēņu paugurs, bet Musis piepeši apstājās.
- Kas tur ir? viņš aizdomīgi jautāja, norādīdams uz būri, ko pilnībā pārklāja raženi sakuplojušo mēness suņusēņu čemuri. Mēness suņusēnes gailēja koši zaļā krāsā, tagad vēl jo vairāk atgādinādamas milzīgu jubilejas torti, kurā deg daudzas jo daudzas svecītes…
- Kaste ar akmeni, atteica Monika, un viņas balss nedaudz drebēja. Es tur saliku apkārt mēness suņusēnes, lai aluķēmi netiktu klāt.
- Pareizi darīji, sacīja Musis, bet īpaši priecīgs viņš neizklausījās. Bet tagad, kad te esam tikai mēs, tu varētu to akmeni izņemt.
- Nevaru, teica Monika. Tas ir ieķēries starp divām spraugām un iestrēdzis. Tev pašam būs jālien tam pakaļ.
Taču Musis joprojām stāvēja uz vietas un naidīgi lūkojās uz suņusēnēm. Beidzot viņš nedroši paspēra soli uz priekšu, bet tūdaļ pat atsprāga atpakaļ un nodrebēja.
- Es nevaru, viņš novaidējās. Es nevaru tikt tuvāk.
Monikai pārskrēja drebulis. Ja Musis nespēja tuvoties mēness suņusēņu pudurim, tad taču viņš tik tiešām nebija nekāds peļu lācītis… Jebšu arī peļu lācīšiem piemita kaut kas tāds…?