Musis vēlreiz mēģināja pietuvoties suņusēņu būrim, bet atkal atsprāga atpakaļ un, atsēdies zemē, sāka drebēt pie visām miesām.
- Klausies, Musis, joprojām trīcēdams, sacīja. Noņem tās kastes ar sēnēm nost!
- Nevaru, atteica Monika. Tās tur ir piekaltas ar naglām. Un sēnes es tagad nost neraušu ja nu tu akmeni ārā neizdabū, es negribu, lai būris stāvētu bez aizsardzības. Viņa pati pabrīnījās, cik raiti sokas šie meli…
- Tad tev būs man jāpalīdz, Musis sacīja. Pats saviem spēkiem es tur klāt netikšu man jau kopš bērnības ir izteiktas bailes no suņusēnēm. Darīsim tā tu mani tagad sagrābsi bet turi mani stingri, jo es noteikti mēģināšu izsprukt, un iegrūdīsi tajā kastē. Un nelaid mani ārā tikmēr, kamēr es nebūšu izknibinājis to iesprūdušo akmeni. Sarunāts?
- Sarunāts, sacīja Monika un pacēla peļu lācīti no zemes. Viņš bija diezgan viegliņš, un viņa baltais, viļņainais kažociņš bija mīksts un zīdains. Monikai bija tāda sajūta, it kā viņa turētu rokās lielu kaķēnu. Droši vien sajūta būtu pavisam savādāka, ja tas patiešām būtu aluķēms, viņa nodomāja un lēnām sāka iet tuvāk būrim.
Līdzko viņa bija paspērusi pāris soļus, peļu lācītis viņas rokās saspringa un iepīkstējās. Monika sagrāba viņu ciešāk un turpināja iet. Un tad peļu lācītis sāka plosīties. Kliegdams nelabā balsī, viņš raustījās un mēģināja atbrīvoties no Monikas ciešā tvēriena, bet viņa tikai sagrāba to vēl stingrāk un turpināja iet.
Tad peļu lācītis izlaida nagus.
Monika juta, kā pāri viņas kailajām plaukstām pārslīd kā nažu asmeņi asie nagi, un tūlīt uz viņas rokām parādījās sarkanas švīkas, pa kurām sāka sūkties asiņu pilieniņi. Kāds negants grābiens ar nagaino ķepu pāršķēla Monikas mēteļa piedurkni, un tā nokarājās lejup kā salauzti putna spārni.
Monika pielika soli, bet skriešus tomēr nemetās, jo baidījās izlaist no rokām peļu lācīti, kas nu jau plosījās kā traks. Nelabi brēkdams, viņš vicinājās ar ķepām, un Monikai likās vēl mazliet, un tas patiešām izlauzīsies brīvībā.
Un tad notika vēl kaut kas. Monika juta, ka viņai pāri kā auksta duša pārgāžas ledainas bailes. Auksti sviedri pārklāja ādu, un viņas rokas un kājas sāka drebēt, bet viņa vēl ciešāk sakampa peļu lācīti un sāka iet vēl ātrāk.
Brīdī, kad viņa juta tūlīt, tūlīt viņa palaidīs vaļā peļu lācīti un pati metīsies bēgt, viņa beidzot nokļuva pie būra. Laikam sēņu iedarbības rezultātā bailes mazinājās, un Monika, ar vienu roku cieši piespiedusi pie sāniem trakojošo peļu lācīti, iebāza otru roku bikšu kabatā un izvilka atslēgu. Atslēgusi būra durvis, viņa iegrūda tajā peļu lācīti un, aizcirtusi būri atkal ciet, drebēdama aizspieda durvis un divreiz pagrieza atslēgu.
Tad viņa noņēma kastes ar suņusēnēm no stikla sienas un ielūkojās būrī.
Peļu lācītis tur sēdēja un pamazām nomierinājās. Acīmredzot sēņu iedarbība būra iekšieni nesasniedza varbūt polārkrūkļa miza tomēr aizturēja ne tikai siltumu…
Peļu lācītis kā kaķis ievilka nagus atpakaļ ķepu spilventiņos un apsēdās uz būra gridas, domīgi pluinīdams savas baltās auss galiņu. Kādu brīdi likās, ka viņš nesaprot, kur īsti atrodas, bet tad atguvies sāka lūkoties uz visām pusēm…
Droši vien meklē akmeni, nodomāja Monika.
Kādu bridi peļu lācītis griezās uz riņķi, bet nebija jau daudz, kur meklēt. Tad viņš metās pie durvīm un iebumsījās tajās. Bet durvis, protams, bija un palika ciet. Mazu brītiņu peļu lācītis gaidīja un kaut ko uzsauca, bet, kad neviens viņu ārā nelaida, viņš kļuva nikns acīmredzot saprata, ka ir ticis piekrāpts.
Monika, kodīdama lūpu, stāvēja pie būra un gaidīja, kas nu būs.
Un tad peļu lācītis sāka augt. Viņa ķepas pastiepās, un baltā, mīkstā spalva no tām izgaisa, turpretī ausis sarāvās un kļuva mazākas, kailas un spicas. Aizvien vairāk viņš sāka līdzināties aluķēmam un drīz vien kļuva tik liels, ka piepildīja visu būri un atspiedās pret tā sienām. Taču būris bija izturīgs un pat nenokrakšķēja, savukārt aluķēmam laikam sāka spiest, jo viņš kļuva atkal mazāks, līdz pārvērtās atpakaļ par peļu lācīti. Tad viņš uzmanīgi nopētija visas sienas un elpojamo režģi, bet acīmredzot tas nebija tāds, pa kuru viņš varētu izlīst, lai par ko viņš ari nepārvērstos, jo nopūties aluķēms atkal apsēdās uz būra gridas un drūmi vērās uz sevi spogulī.
Monika jutās pavisam neomulīgi, jo viņai, saprotams, likās, ka tas raugās viņai tieši virsū.
- Laid mani ārā! piepeši iebrēcās Musis jeb aluķēms, tā ka Monika atsprāga nost.
- Kā tad… viņa nomurmināja. Lai tu mani saplosītu mazos gabaliņos? Gaidi vien…
Acīmredzot skaņa patiešām nonāca līdz būra iekšienei pavisam brivi, jo, kaut arī Monika bija runājusi pavisam klusi, aluķēms, kas atkal izskatījās pēc peļu lācīša, bija viņu sadzirdējis.
- Protams, ka netaisos tevi saplosīt mazos gabaliņos… viņš sapīcis teica. Bet tu mani piekrāpi. Es nezinu, kā tev ir kļuvusi zināma teiksma par dimantu ciltstēvu, bet tas nedod tev tiesības spundēt mani šajā kastē. Laid mani ārā!
Monika bija sabozusies.
- Es esot tevi piekrāpusi! viņa aizvainoti izsaucās. Un kurš bija tas, kurš visu laiku mēģināja man iestāstīt, ka esot peļu lācītis, kas sēdējis gūstā pie briesmīgajiem aluķēmiem…
- …troglodītiem, aluķēms-Musis viņu izlaboja.
- .. .un kuru tie tagad vajājot cauri visam Mežam! Monika nobeidza. Smieklīgi! Un ja vēl padomā, ka es tev noticēju!
- Tas bija nepieciešams, aluķēms-Musis paskaidroja.
- Kādēļ? vaicāja Monika. Lai dabūtu mūs projām? Tad jau visi tavi pūliņi ir bijuši veltīgi nekur prom mēs neiesim, iekams nebūsim atdabūjuši savas vecmāmiņas, kuras jūs tik nelietīgi turat iespundētas savās pretīgajās, tumšajās alās!
Aluķēms-Musis sāka vaicāt, kā viņa zina kaut ko par viņu alām, bet palika bez atbildes, jo Monika jau bija metusies skriet uz mājām, lai paziņotu jaunumus pārējiem.
Sapratis, ka ir palicis viens, aluķēms vēlreiz paraustīja būra durtiņas un, kad tās joprojām izrādījās ciet, atkal apsēdās uz grīdas, blenzdams augšup uz elpojamo režģi.
- Nu tā, viņš pie sevis noteica. Brīnišķīgi! Tagad viņa ir mani pametusi vienu šajā suņusēņu apsēstajā kastē… Lai vai kā… viņš noņurdēja, atguldamies zemē un saritinādamies kamoliņā, …vismaz šeit ir silti, un viņš nolēma nedaudz nosnausties, jo neko citu jau darīt nevarēja…
Kad Monika pārradās mājās, visi pusdienas jau bija paēduši, un Meža Veča nokopa galdu. Mežsargs vēl arvien sēdēja pie sava tukšā šķīvja un likās iegrimis kaut kāda pergamentam līdzīga vīstokļa pētīšanā, kas laikam bija vietējā Meža avīze.
- Mežaļaudis viņpus Platās upes ziņo par vairākām izpostītām pūpēžveidīgo dabiskajām audzētavām, viņš sacīja. Re, viena no lielākajām tā, kas atrodas netālu no Klejojošo krūmu audzēm, atrasta pamesta, kad mežaļaudis gājuši papildināt savus pūpēžveidīgo krājumus pagājušajā ceturtdienā. Neesot palikušas nevienas veselas olas, un visi pūpēžveidīgie acīmredzot izklīduši pa tuvējo apkārtni. Tuvumā slaistījušies pāris klabiķi, bet visumā domā, ka vainīgi tomēr nav viņi… un viņš atkal iegrima kādā rakstā.
Monika bija devusies pāri istabai, lai kāptu uz apakšstāvu, bet tagad apstājās un ieklausījās. Meža Veča, ieraudzījusi Moniku, uzlika uz galda tīru šķīvi.