- Kur tu biji? viņa jautāja. Parasti tu gaļas pankūkas nemēdz nokavēt…
- Biju Mežā, atteica Monika, apsēdās pie galda un uzlika sev pankūkas. Tās gan bija nedaudz atdzisušas, bet vienalga garšoja dievīgi Meža Veča zināja, kādām jābūt kārtīgām gaļas pankūkām.
- Skaidrs, ka Mežā… nosmīkņāja Meža Veča. Kur gan vēl tu būtu varējusi būt…
- Kāpēc tad prasi? pilnu muti attrauca Monika, bet tad Meža Veča pamanīja Monikas saskrāpētās rokas un iepleta acis.
- Ko tad tu tajā Mežā darīji? Ķerstīji jenotus kailām rokām, vai?
- Apmēram… izvairīgi noņurdēja Monika. Starp citu, vai tu nesašūtu manu mēteļa piedurkni Rutas jenots arī to nedaudz papluinīja…
Meža Veča tā dīvaini noraudzījās uz Moniku, bet viņa jau bija pievērsusies Mežsargam.
Vai visas pūpēžveidīgo audzētavas ir zināmas? viņa tam vaicāja.
- Ko? tas novērsās no avīzes. Pūpēžveidīgo audzētavas? Dala no tām ir zināmas, jā, bet nekādā gadījumā ne visas. Vienkārši tās katru gadu var būt citā vietā, un tikai dažas, pašas lielākās, paliek turpat.
- Vai te tuvumā ari ir kāda zināma audzētava? Monika jautāja, cenzdamās izklausīties ne pārāk ieinteresēta.
- Kā tad, teica Mežsargs. Viena ir tepat netālu Stāvajā kalnā, bet tā netiek pārāk bieži izmantota pūpēžveidīgo vākšanai, jo tur ir samērā grūti piekļūt kad rokās ir pilni grozi ar pūpēžveidīgajiem, tad ir gandrīz neiespējami tikt no tā kalna lejā… Bet tā ir viena no pastāvīgākajām audzētavām tieši tādēļ, ka tur ir grūti piekļūt pūpēžveidīgie tur jūtas drošībā.
Nu jau vairs nejūtas, nodomāja Monika.
- Tad vēl viena audzētava ir starp Vadātāja purvu un Bezdibenīgajiem akačiem. Bet arī tā tiek izmantota pavisam reti, jo atrodas šausmīgi nelāgā vietā. Starp tiem diviem purviem ceļu var atrast tikai zinātājs, un arī tad tas sasniedz audzētavu tikai tad, ja viņam paveicas un ja nepiesienas Vadātājs.
- Kāds Vadātājs? čāpstinādama pankūku, jautāja Monika.
- Vadātājs tā ir purva radība, sacīja Mežsargs, nolikdams avīzes rulli uz galda. Lielāko daļu sava laika viņš pavada, guļot kādā akacī, bet, ja neguļ, blandās apkārt pa Mežu, meklēdams ceļiniekus un, ja kādu atrod, sāk vazāt
to uz riņķi, līdz tam izsīkst pēdējie spēki… Vadātājs pēc savas vēlēšanās var kļūt neredzams un nedzirdams, un tikai, kad ceļinieks vairākas reizes ir atgriezies tajā pašā vietā, viņš saprot, ka ir gājis uz riņķi Vadātāja ietekmē. Un vēl Vadātājs necieš, ka kāds ielaužas viņa mājās respektīvi, tajā purvā. Un tad viņš par varītēm cenšas ievilināt nācēju akacī… Tā ka mēs pārsvarā vai nu ķeram pūpēžveidīgos paši, vai ņemam tos no audzētavām viņpus upes tas ir tālāk, toties drošāk.
Monika klausījās pavērtu muti un pat bija aizmirsusi par savām pankūkām, bet Meža Veča tikmēr slaucīja galdu un meta uz Mežsarga pusi dusmīgus skatienus.
- Ko tu baidi bērnu? viņa tam pārmeta. Atradis, ko stāstīt visus šitos šausmu stāstus par to Vadātāju… Mums jau pietiek ar aluķēmiem, bet tu te vēl šo iepin…
- Monika jautāja par pūpēžveidīgo audzētavām, mierīgi paskaidroja Mežsargs. Kā es varu pastāstīt par audzētavām, nepieminot Vadātāja purvu?
Meža Veča neko neatbildēja un, uzmetusi viņam pēdējo dusmīgo skatienu, aizgāja mazgāt traukus.
- Un kā ir ar tām mazākajām audzētavām? jautāja Monika. Vai tās var viegli atrast?
- Nepavisam, atbildēja Mežsargs. Tās var atrast tikai tad, ja nejauši uzskrien virsū bet tā parasti nemēdz notikt vai ari, ja speciāli izseko kādu pūpēžveidīgo «aukli».
- Ā! iesaucās Monika. Tad jau Ralfam bija bijusi taisnība un pūpēžveidīgajiem patiešām ir kaut kas līdzīgs bērnistabām ja jau tur ir pat savas aukles…
- Un kā var zināt, kurš pūpēžveidīgais ir aukle? vaicāja Monika. Viņi taču izskatās visi vienādi!
- Kur nu vienādi! sašutis iesaucās Mežsargs. Pūpēžveidīgie atšķiras cits no cita tāpat kā mēs ar tevi!
Monika nosprauslājās. Tad nu gan Mežsargam bija sevišķi labas izšķiršanas spējas, ja jau viņš spēja tik precīzi atšķirt vienu pūpēžveidīgo no otra…
- Pūpēžveidīgo aukles ir stipri lielākas par parastu pūpēžveidīgo, sacīja Mežsargs. Un, kad tās satraucas, tās kļūst ārkārtīgi spilgti baltas.
- Atceries to pūpēžveidīgo, ko noķēra Ruta to lielo, sarunā iesaistījās arī Meža Veča. Tā bija aukle.
Monika atcerējās gan. Tomēr laikam tādas aukles bija ļoti reti sastopamas, jo kaut kā viņa nespēja atcerēties, kad vēl kādreiz Mežā būtu redzējusi tamlīdzīgu pūpēžveidīgo. Un pūpēžveidīgo taču Mežā bija tik daudz… Laikam jau aukles pārsvarā sēdēja savās bērnistabās, pieskatidamas mazuļus, un paskraidīt izgāja tikai tad, kad bija galīgi notirpušas pseidopodijas…
Mežsargs atkal bija iedziļinājies avīzē, un Monika nolēma viņu vairs neizprašņāt, lai tas nesāktu likties pārāk aizdomīgi. Kad pankūkas bija apēstas, viņa noskaloja šķīvi un kāpa lejā uzmeklēt pārējos.
Ruta lielajā istabā bija sastūmusi visus krēslus un dīvānus pie sienām un patlaban vingrinājās kaut kādos palēcienos, bet mūzika skanēja tā, ka Monika brinījās kā gan viņa to augšā nebija dzirdējusi… Bens bija iespundēts meiteņu istabā un tagad kaukdams skrāpējās gar aizslēgtajām durvīm, ilgodamies piekļūt pie kārotā magnetofona. Monika piegāja pie magnetofona un izslēdza to, bet Ruta uzmeta viņai sašutuma pilnu skatienu.
- Ko tu dari? Kāpēc tu to izslēdzi? viņa jautāja.
- Es noķēru aluķēmu, sacīja Monika un devās uz Ralfa un Arvila istabu, bet Ruta, tūlīt pārtraukusi savu lēkāšanu, aizmetās viņai pakaļ.
Ralfs sēdēja gultā, aizbāzis ausis ar vates vīkšķiem, un lasīja, bet Arvils pētīja kādu bilžu grāmatu, kuras atvērumā rēgojās nedabīgi milzīgs balts vilks.
Kad Monika ar Rutu ienāca istabā, Arvils pacēla acis no grāmatas un nogurušā balsī sacīja:
- Kad jūs iesiet atkal ārā, vai jūs neizlaistu Ralfa žurku? Viņa tik šausmīgi krāc, ka es nevaru lasīt.
- Tu taču nemaz nelasi, teica Ruta, palūkodamās uz baltā vilka attēlu. Kad mēs iesim ārā, mēs to žurku izlaidīsim, bet patlaban mēs vēl nekur neejam. Monika ir noķērusi aluķēmu.
Arvilam pavērās mute, un viņš noelsās vien.
- Nevar būt, viņš nočukstēja. Viņa taču to neatstiepa uz šejieni?
- Protams, ka ne, atteica Monika. Es taču neesmu galīgi jukusi…
- Kas ir vai jau cauri? beidzot pamanījis Rutu un Moniku, Ralfs nolika grāmatu un izvilka vīkšķi no vienas auss.
- Kas cauri? nesaprata Ruta un saviebusies blenza uz vati, kas joprojām rēgojās laukā no Ralfa otras auss.
- Kā kas? Tā tava drausmīgā trokšņošana, protams, Ralfs atteica un, izvilcis ari otru vīkšķi, nosvieda to turpat uz gultas.
- Es noķēru aluķēmu, sacīja Monika un apsēdās uz Ralfa gultas, cenzdamās atvirzīties pēc iespējas tālāk no vates vīkšķiem.
Ralfs uz šo paziņojumu reaģēja līdzīgi Arvilam arī viņa mute pavērās, un viņš neticīgi blenza uz Moniku.
- Tā vienkārši? Ņēmi un noķēri?
Monika sabozās un pabāza viņam zem deguna savas saskrāpētās rokas. Tās izskatījās tā, it kā Monika būtu mēģinājusi atņemt gaļas gabalu satracinātam tīģerim. Ralfs saviebās un parāvās atpakaļ.