- Tas nemaz nebija tik vienkārši, Monika sacīja un pastāstīja, kā viņai bija gājis. Kad viņa savu stāstu bija beigusi, pārējie izskatījās vienlaikus gan priecīgi satraukti, gan nedaudz nobažījušies. Tagad viņiem stāvēja priekšā grūts uzdevums uzzināt, kā īsti ar pūpēžveidīgajiem var cīnīties pret aluķēmiem.
- Aluķēms mums tagad ir, sacīja Ralfs, tagad atliek tikai dabūt kādu pūpēžveidīgo un izdibināt, kas īsti aluķēmiem pie viņiem nepatīk. Jādomā, ka tāpat vien viņš mums to nepa vēstīs…
- Noteikti ne, piekrita Monika. Viņš bija stipri piepūties, kad es viņu pametu, apvainojies, ka es šo esot piekrāpusi…
Visi nosprauslājās.
- Kā lai mēs tiekam pie pūpēžveidīgā? jautāja Arvils, atkal paceldams savu vilku grāmatu.
- Nāksies kādu noķert, teica Ralfs. Vai nu mēs nekad neesam ķēruši pūpēžveidīgos? viņš pasmējās. Jādomā, Mežsargam ir kāds no tiem pievilinātajiem vajadzēs mums to no viņa uz kādu laiku aizņemties.
- Tu domā, viņš dos? šaubījās Arvils.
- Kāpēc ne? attrauca Ralfs. Tikai Meža Večai gan nevajadzētu neko
teikt vina tūlīt sāks mūs turēt aizdomās…
*
Pie pievilinātāja viņi tika jau nākamajā dienā, un tas patiešām bija izrādījies pavisam vienkārši. Monika bija paziņojusi Mežsargam, ka viņiem esot garlaicīgi un ka viņi gribot nedaudz patrenēties pūpēžveidīgo ķeršanā, un Mežsargs bez kādiem jautājumiem tūlīt bija iedevis viņiem vienu pievilinātāju un veselu rituli auklas. Pēc brokastīm Monika vēl bija pamanījusies nočiept gabalu maizes un pāris gaļas pankūkas, ko aiznest savam gūsteknim. Tā kā viņa nezināja, ko aluķēmi īsti ēd, viņa drošības pēc pakampa arī salātu bunti un divas bietes, kaut gan spriežot pēc viņu zobiem aluķēmi diez vai bija zālēdāji…
Viņi devās Mežā drīz pēc brokastīm, bet, pirms sākt medīt pūpēžveidīgos, visi gribēja apskatīt aluķēmu.
- Viņš jau nemaz neizskatās pēc aluķēma, paskaidroja Monika, bet pārējie atteica, ka viņiem nekas neesot arī pret peļu lācīti, un tā nu viņi devās uz biezokni, kur bija paslēpts būris ar gūstekni.
Līdzko viņi bija sasnieguši biezokņa malu, Monika deva zīmi iet klusiņām, un tā nu viņi, uzmanīgi sperdami soļus un cenzdamies neuzkāpt uz kāda krituša sausa zara, lavījās uz to pusi, kur cauri biezokņa pustumsai mirdzēja zaļo suņusēņu paugurs. Gabaliņu no būra viņi apstājās un cauri stikla sienai nopētīja par peļu lācīti pārvērtušos aluķēmu.
Aluķēms sēdēja būra kaktā un garlaikoti plūkāja savas garās, ļekainās ausis. Viņš patiešām neizskatījās ne neglīts, nedz ari bīstams.
Monika nokrekšķinājās un piegāja tuvāk būrim.
Aluķēms, sadzirdējis soļus, satrūkās un pielēca kājās.
- Kas tur ir? viņš satrauktā balsī vaicāja.
- Es, atteica Monika. Atnesu tev šādu tādu ēdamo.
- Ak tad tomēr…drūmi noteica aluķēms, paošņādams gaisu. Es jau biju nospriedis, ka tu taisies mani nomērdēt badā… Kas tev tur ir?
- Gaļas pankūkas, maize un dārzeņi, atteica Monika, samulsusi raudzīdamās uz būri. Un kā tad lai es to visu dabūju iekšā?
Ralfs panācās tuvāk un, notupies zemē, aptaustīja kādu no būra sienām, kuru biezā kārtā aizklāja ļumīgi suņusēņu čemuri.
- Ērla teica, ka te kaut kur esot tāds kā atbīdnis, viņš teica, joprojām iztaustīdams būri. Ā, tepat jau tas būs… to teikdams, viņš izplēsa pāris suņusēnes un parāva nelielu, tikko manāmu puļķīti. Tūlīt no būra sienas izbīdījās neliela atvilktnīte, kurā Monika salika pankūkas un maizi. Ralfs iestūma atvilktnīti atpakaļ sienā. Cauri stiklam varēja redzēt, kā aluķēms metas pie atvilktnītes un izpēta tur saliktās ēdamlietas. Ošņādams viņš raustīja savu rozā purniņu, un tas izskatījās tik jocīgi, ka Ralfs un Monika iesmējās. Aluķēms tikmēr bija nogaršojis pankūku, un acīmredzot tā viņam garšoja tīri labi, jo viņš neteica ne vārda, iekams pankūka nebija pazudusi viņa vēderā. Monika stāvēja ar salātiem un bietēm rokās un nevarēja saprast, ko darīt ar tiem, bet tad aluķēms izlēma viņas vietā.
- Tos dārzeņus tu vari nest atpakaļ, viņš sacīja. Es tos nevaru ēst man no tiem metas nelabi.
- Tā jau es domāju, teica Monika un uzlika maisiņu ar salātiem uz celma.
- Paklau, tu, aluķēms, bargi sacīja Ralfs. Atdod mūsu vecmāmiņas!
- Man taču viņu nav, attrauca aluķēms, sukādams nost otro pankūku. Varētu padomāt, ka mēs te visi kopā sēžam un spēlējam dambreti… Viņas ir klinšu alās it kā jūs to nezinātu…
- Mēs to zinām ļoti labi, dusmīgi runāja Ralfs, tāpēc tev mums jāpalīdz
dabūt viņas no turienes ārā.
i
- Kā tad… murmulēja aluķēms, izbolījis savas lielās acis tā, ka likās tās tūliņ izsprāgs no pieres. Jūs mani iespundējat šitādā būri un tagad diezin ko no manis lūdzat… Tā jau nu es jums palīdzēšu…
- Ak tā! saskaitās Ralfs. Nu tad piesargies! Ja tu negribi ar mums sadarboties, tad nedomā, ka mēs ar tevi te auklēsimies!
- It kā es būtu jūs lūdzis, lai jūs mani iespundētu šajā kastē! Tad ta nu varen smalkie apartamenti… nosprauslājās aluķēms. Laidiet mani ārā, un jums ne ar vienu nebūs jāauklējas!
Bet Monika ar Ralfu jau devās atpakaļ pie Rutas un Arvila, kas joprojām tupēja gabaliņu nostāk.
- Te nav pat tualetes! sauca aluķēms viņiem nopakaļ.
- Paskaties kaktā zem dēļa, atsaucās Monika.
Aluķēms tā ari izdarīja un ar pagalam aizvainotu izteiksmi purnā izvilka no turienes mazītiņu naktspodiņu, izrotātu ar uzkrāsotām mēness suņusēnēm.
- Kāds pazemojums… norūca aluķēms, aši iegrūzdams naktspodiņu atpakaļ kaktā, bet Monika to vairs nedzirdēja, jo kopā ar pārējiem jau līda ārā no biezokņa.
- Un tomēr dīvaini, ka visi tā runā par to, cik aluķēmi ļauni un briesmīgi… ieminējās Ruta. Šis nelikās necik ļauns nedaudz pikts, bet nepavisam ne briesmīgi ļauns.
- Es arī būtu pikts, ja mani turētu tādā kastē, sacīja Arvils.
- Tieši tas jau ir tas, ko es saku, teica Ruta. Viņš varētu būt nez cik šausmonīgs, bet viņš pat nelikās dusmīgs.
- Tāds viņš bija gan, kad ieraudzīja to naktspodu, Monika sacīja.
- Jā gan bet tikai tad. Kāds gan prieks no naktspoda ar suņusēnēm… domīgi sacīja Arvils.
Runādami viņi bija izlīduši no biezokņa, un tagad viņu priekšā pletās viss plašais Mežs. Ralfs stāvēja viršu pudurā, izklaidīgi šūpodams auklas rituli un vērās uz visām pusēm.
- Kur mēs tos ķersim? viņš vaicāja.
- Ak, vai nav vienalga… attrauca Ruta un joka pēc iepūta pievilinātājā. Tas darbojās kā pienākas, jo atskanēja traks spiedziens, un gandrīz vienlaicīgi ar to iespiedzās vēl kāds. Visi izbrīnīti paskatījās visapkārt, bet tad izrādījās, ka tas bijis tikai Arvils, un Ralfs uzmeta viņam niknu skatienu. Bet nepagāja ne pāris sekundes no brīža, kad bija apklusis Arvils, kad pāri pakalniem brāzās kaut kas balts un skaļš nebija nekādu šaubu, tas bija pūpēžveidīgais. Izspiegdams savas pēdējās prāta paliekas, tas šāvās cauri priežu stumbriem tieši uz vietu, kur stāvēja bērni.
Bet viņš nepaspēja atskriet līdz bērniem, kad no augšas atskanēja asa švīkstoņa, un milzīgs, melns klabiķis kā torpēda pāršķēla gaisu, pakampa pūpēžveidīgo un ar visu medījumu nozuda atpakaļ debesīs.
- Fu… nodrebinājās Arvils. Es nudien ceru, ka viņiem nekad neuznāks kāre nomēģināt ko citu bez pūpēžveidīgajiem…