Bērni apmulsuši saskatījās. Neizskatījās, ka aluķēmam būtu bijušas īpašas bailes no pūpēžveidīgā spiedziena. Protams, ka tas nebija viņam paticis, bet kaut kas tāds jau nemaz nevar patikt, ja vien tu pats neesi pūpēžveidīgais…
Aluķēms kādu bridi palika ar uzskrullētām ausīm, bet tad viņš vienu nolocīja un ieklausījās. Tā kā bija iestājies klusums, viņš atrullēja ari otru ausi un atkal apsēdās uz dēļa, skumji blenzdams kaut kur uz priekšu…
Monika pakustējās, bet diezgan neuzmanīgi, jo viņai zem kājām pagadījās kāds izkaltis egles zars, kas tagad ar skaļu krakšķi pārlūza uz pusēm. Monika sastinga, bet bija jau par vēlu, jo aluķēms atkal pielēca kājās un saspringti iesaucās:
- Kas tur ir?
Monika un pārējie stāvēja kā sastinguši un gaidīja.
- Monika, tā esi tu? aluķēms vaicāja.
Beigu beigās Monika atmeta ar roku un panācās tuvāk.
- Jā, jā, tā esmu es.
- Tu un tava banda… nopūtās aluķēms. Jādomā, jūs neesat atnākuši, lai izlaistu mani laukā?
- Phe! nosprauslājās Ralfs. Ko vēl ne? Vispirms atdod mums mūsu vecmāmiņas!
- Man nekas jums nav jāatdod, pūcīgi sacīja aluķēms. Un vispār mēs viņas atradām pirmie. Kurš pirmais atrod, tas ari patur!
- Nu, vai zini! dusmīgi iesaucās Ralfs, bet Monika paraustīja viņu aiz piedurknes.
- Nav ko ar viņu kašķēties, čukstēja Monika. Tik un tā mēs neko nepanāksim…
Ralfs saprata, ka viņai ir taisnība, un pagāja nostāk, bet vēl arvien izskatījās sabozies.
- Paklau, Monika, ieteicās aluķēms. Es te tā sēžu un sēžu šajā būrī… sēžu un sēžu… sēžu un sēžu…
- Nu, nu? nepacietīgi mudināja Monika.
- …un man kļūst garlaicīgi, aluķēms pabeidza un saviebies apsēdās uz dēļa. Es taču nevaru visu laiku tikai spoguļoties! Tas jau sāk nedaudz apnikt. Peļu lācītis, protams, ir padevies diezgan simpātisks, nevar noliegt… Un tomēr pat uz viņu nevar skatīties no rīta līdz vakaram…
- Un ko tad tu gribētu? jautāja Monika.
- Nē, nu tas nu gan! neticīgi iesaucās Ralfs. Viņi ir nolaupījuši mūsu vecmāmiņas, un viņam pietiek nekaunības vēl izvirzīt kaut kādas prasības!
Bet aluķēms nepievērsa viņam ne mazāko uzmanību un turpināja.
- Kādu avīzi varbūt… vai ko tamlīdzīgu…
- Kā tad! sašuta Ralfs. Varbūt tu vēlies, lai mēs tev iegādājamies abonementu nākamajam gadam? Un ko tad tu vēlētos «Aluķēmu vēstnesi» vai «Jaunākās ziņas no klinšu alām»…?
Aluķēms sabozies vērsās uz to pusi, kur pēc viņa izpratnes vajadzēja atrasties Ralfam.
- Pirmkārt, nevis aluķēmi, bet troglodīti, viņš aizrādīja. Un otrkārt es uzdrīkstos domāt, ka jūs mani te neturēsiet vēl veselu gadu, tā ka tev nevajag uztraukties par abonementu…
Ralfs nosprauslājās un iesvieda biezoknī žagaru, uz kura bija uzkāpusi Monika. Tas švīkstēdams ielidoja biezoknī un palika ieķēries kādā zaru mudžeklī.
- Labi, labi, kaut ko es tev atnesīšu, Monika nočukstēja aluķēmam, kad viņai likās, ka Ralfs neklausās, un aluķēms par atbildi apmierināti palocīja galvu. Tad Monika pagriezās un devās ārā no biezokņa, un pārējie viņai sekoja. Pēdējais nāca Ralfs, vilkdams aiz sevis samiegojušos pūpēžveidīgo, kurš klusām pie sevis smējās.
Izlīduši no biezokņa, viņi apstājās, un pūpēžveidīgais, izmantodams situāciju, atkal nolikās garšļaukus.
- Ko nu? vaicāja Arvils. Izskatās, ka viņam no tā pūpēžveidīgā ne silts, ne auksts…
- Jā, tā patiešām izskatījās, saraukusi pieri, atzina Monika. Bet mēs jau vēl esam izmēģinājuši tikai spiedzienu.
- Es taču uzreiz teicu tā vecene to stāstu ir nosapņojusi, teica Ralfs. Un tomēr ja aluķēmiem nebūtu bail no pūpēžveidīgajiem, vai tad viņi būtu metušies viņai virsū un pie tam vēl iznīcinājuši visas tās audzētavas…?
Brīdi visi apmulsuši stāvēja, nezinādami, ko iesākt. Ralfs bija sakrunkojis pieri un kaut ko saspringti domāja. Beidzot viņš iebelza sev pa pieri un iebrēcās. Visi tūlīt atmodās no savām drūmajām domām un paskatījās uz Ralfu, kurš stāvēja un staroja kā pavasara saulīte.
- Klausieties, bet tā taču noteikti arī ir! viņš sajūsmināti sauca.
- Kā ir? norūca Arvils. Kā lai mēs zinām, par ko tu nupat domāji?
- Kā par ko? Skaidrs, ka par tām audzētavām. Tas taču ir saprotams! Paklausieties, tas mūsu aluķēms taču visu laiku staigāja pa Mežu, kur nepārtraukti skraida arī pūpēžveidīgie, vai ne?
Visi piekrita, īsti nesaprazdami, uz ko viņš mērķē.
- Nu? Ralfs nepacietīgi sauca. Ja jau aluķēmiem būtu no tiem bail, viņi tik brīvi vis neskraidītu! Acīmredzot viņus biedē nevis parastie pūpēžveidīgie, bet kaut kas saistībā ar tām bērnistabām vai nu aukles vai olas, vai tie sīkie!
- Paga, paga, iebilda Monika. Ja viņus tā biedētu bērnistabas, tad taču viņš nebūtu varējis tās tik mierīgi izdemolēt?
- Varbūt ka viņš kaut kā speciāli tam gatavojās, minēja Ralfs. Bet, ja viņu pārsteidz negaidīti tad gatavs ir! Aluķēms laiž ļekas vaļā un liekas prom uz saviem klinšu bluķiem!
- Var jau būt… šaubīgi novilka Monika.
- Nezinu gan… neticīgi norūca arī Ruta.
- Bet ir tikai viens veids, kā to noskaidrot, teica Ralfs. Sameklēt bērnistabu un sadabūt kādu aukli, kādu olu un kādu sīko!
VIENPADSMITĀ NODAĻA VADĀTĀJA PURVS UN BEZDIBENĪGIE AKAČI
ad viņi visi bija sapulcējušies Rutas un Monikas istabā un Monika bija viņai izstāstījusi jaunākos plānus, Ēda izbrīnā skaļi iebrēcās. Ērlai kopā ar Rutu un Ralfu bija nolēmuši, ka tagad viņiem atliek tikai doties uz audzētavu starp Vadātāja purvu un Bezdibenīgajiem akačiem, jo tā bija vienīgā atlikusī audzētava visā apkaimē. Arvils gan neuzskatīja, ka tā būtu gudra doma, taču viņu neviens neņēma vērā… Tā nu tika ataicināta Ērla, lai viņa izstāstītu, kur tad īsti atrodas abi purvi un kā atrast audzētavu.
- Jūs esat zaudējuši prātu! sauca Ērla, ieplestām acīm blenzdama uz visiem pēc kārtas tā, it kā viņi būtu traki suņi. Jūs laikam neapjēdzat, par ko runājat!
- Nesaprotu, kas tur tik īpašs… noņurdēja Ralfs, izklaidīgi kasīdams aiz auss savai šinšillai. Purvi kā purvi galvenais ir uzmanīties, lai neiekristu kādā akacī, un tad jau viss būs kārtībā.
- Akači paši par sevi tajos purvos ir mazākā bēda, atcirta Ērla. Bet, ja Vadātājs jūs neievilinās kādā slīkšņā pēc pāris dienu blandīšanās pa Mežiem, es patiešām būšu ārkārtīgi pārsteigta.
- Tāpēc jau mums vajag tevi, sacīja Ruta. Tu droši vien zini, kur tie purvi atrodas un kā izvairīties no Vadātāja.
Ērla īgni raudzījās uz savu draudzeni. Tas viss viņai pagalam nepatika. Bija skaidrs, ka nevienam no klātesošajiem nav ne mazākās sajēgas, ko nozīmē doties uz šiem purviem…
- Kur tad tie purvi īsti ir? jautāja Arvils.
- īpaši tālu nav, negribīgi noteica Ērla. Kādu divu stundu gājienā no šejienes jāiet pāri priežu pakalniem, garām Stāvajam kalnam, un tad vēl kādas pusotras stundas gājiens cauri Sīko koku audzēm un mellenājiem un turpat jau tie purvi būs. Bet tas ir tīrais neprāts! viņa atkal iesaucās. Pat profesionāli mednieki tur iet nelabprāt un vienmēr mēģina atkratīties no pūpēžveidīgo gribētājiem, iesakot viņiem izsekot aukles vai iepirkt pūpēžveidīgos no Pārupes audzētavām.