- Domā, mēs arī varētu dabūt kādus sīkos vai olas no cieminiekiem? jautāja Monika. Tad mums nevajadzētu līst tajos purvos.
- Ņjā… noņurdēja Ērla. Šaubos gan… Šogad ir visai augsts pieprasījums pēc pūpēžveidīgajiem, sevišķi jau tādēļ, ka tika saārdītas tās audzētavas tāpēc viņi pašlaik ir diezgan dārgi. Un jums taču nav naudas.
- Nav gan, bēdīgi piekrita Monika. Un bija skaidrs, ka lūgt kaut ko Meža Večai vai Mežsargam būtu neiespējami. Viņiem tūliņ vajadzētu zināt, kādam nolūkam nauda nepieciešama, un diez vai viņi noticētu kādam sagudrotam paskaidrojumam. ..
- Tad jau mums nekas cits neatliek, noteica Ralfs. Ērla sēdēja un neticīgi kratīja galvu.
- Traki, kas traki… viņa šķendējās. Nē, nudien traki, kas traki…
- Nu tad klāj tik vaļā, mudināja Ralfs. Ko tu zini par tiem purviem?
- Esmu tur bijusi tikai vienu reizi, saviebusies runāja Ērla. Kad es vēl biju pavisam maziņa, mans tēvs reiz paņēma mani līdzi, lai parādītu, uz kurieni es nekad viena pati nedrīkstu iet. Un ticiet man kop'š tās reizes es neesmu tur spērusi ne soli…
- Patiešām? ieinteresēti jautāja Arvils. Kā tā?
- Tas bija tā. Mēs devāmies uz turieni agri no rīta kādā diezgan draņķīgā oktobra dienā. Bija auksts un visu laiku smidzināja smalks lietutiņš, tā ka tad, kad mēs beidzot aizkļuvām līdz purviem, bijām jau galīgi nosaluši un izmirkuši. Pie purva malas vīri sadalījās un devās uz priekšu nelielos bariņos, bet es paliku kopā ar tēvu un vēl diviem vīriem. Tad mēs devāmies iekšā purvā būtībā mēs mēģinājām iziet starp abiem purviem, bet sanāca tā, ka iegājām taisni Vadātāja purvā tur jau, ziniet, tās robežas nav diez cik labi saskatāmas… Vadātājs acīmredzot bija gulējis, bet kāds no vīriem, ar ko gājām kopā, nejauši iekāpa vienā akacī un laikam uzmina šim taisni uz galvas, jo šis pamatīgi apskaitās. Viņš pat nepapūlējās tapt neredzams, kā viņš to parasti mēdz darīt, un mums nācās noraudzīties uz Vadātāju visā viņa daiļumā, kamēr viņš kaukdams un aurodams trenkāja mūs visus četrus pa purviem, mēģinādams iegrūst kādā slīkšņā… Viens no vīriem tas pats, kas bija uzkāpis Vadātājam, iegrima vienā akacī līdz acīm, un tēvs ar to otro vīru tik tikko dabūja viņu laukā… Fu, fu, fu… Nē, uz turieni nu gan es nepavisam nekāroju doties vēlreiz…
- Nu, nu… sacīja Ralfs. Nebija jau tik traki galu galā visi bijāt sveiki un veseli.
- Tu domā? izsmējīgi vaicāja Ērla. Jā, mums četriem paveicās. Bet ari tikai tādēļ, ka Vadātājs bija tā apskaities, ka atļāvās parādīties visā augumā, un mēs zinājām, ka jāuzmanās. Bet, ja viņš paliek neredzams, tu nemaz nevari zināt, ka kāds tevi vadā un todien veseli trīs vīri vairs neatgriezās mājās…
- Ko tu saki? nodrebinājās Arvils, un arī pārējiem sametās nedaudz neomulīgi ap dūšu.
- Bet ir taču kaut kāda iespēja tikt tur cauri? vaicāja Ralfs. Mežaļaudis taču ir ņēmuši pūpēžveidīgos no turienes audzētavas?
- Iespēja, protams, ir, negribīgi atzina Ērla. Bet visai neliela. Pastāv, protams, visādi ieteikumi, kā izkļūt cauri tiem purviem, bet tas viss izklausās labi tikai teorētiski. Bet, līdzko tu esi tur, tā tas nemaz vairs nav tik vienkārši.
- Bet tu tomēr pastāsti, mudināja Ralfs.
- Vispirms galvenais ir noteikt abu purvu robežas un iziet tiem tieši pa vidu, nenovirzoties no ceļa ne pa labi, ne pa kreisi. Jo celiņš starp abiem purviem ir tikai labi ja kādus divus metrus plats, un robežas, kā jau teicu, nav diez ko izteiktas… Un līdzko tu esi starp purviem, tā Vadātājs ir klāt un mēģina tevi novirzīt no ceļa.
- Kā tad šis to dara? vaicāja Monika.
- Viņš prot iedvest vajadzību piepeši doties kaut kur sāņus no takas. Es īsti nezinu, kā viņš to dara man šķiet, daļēji hipnotizēdams ar malduguni un daļēji ar to savu dīvaino stabuli, bet vienīgais labums ir tāds, ka viņš vienlaicīgi spēj pievērsties vienam cilvēkam. Tāpēc nekādā gadījumā nedrīkst doties uz turieni vienatnē tad nu gan gals garantēts…
- Un ko tad darīt, ja viņš sāk tevi maldināt? gribēja zināt Monika.
- Pirmais noteikums neskatīties uz malduguni, paskaidroja Ērla. Ar tām uguntiņām viņš prot zibināties kā īsts meistars, un, ja sāksi tām pievērst uzmanību, tad gandrīz simtprocentīgi noiesi no īstās takas. Otrais neklausīties vina stabules mūzikā.
- Kā tad to var izdarīt? nesaprata Arvils.
- Aizbāzt ausis ar vati, nomurmināja Ralfs.
- Tas ir viens no variantiem, sacīja Ērla. Bet ne pats labākais, jo tad nevar arī sazināties savā starpā. Vislabāk ir pašiem spēlēt kādu mūzikas instrumentu vai arī dziedāt.
- Oho! iesaucās Ralfs un iesmējās. Dziedošo mednieku parāde cauri baismīgajiem purviem. Izklausās jautri!
- Kā tad… noņurdēja Ērla. Viss ir ļoti jautri, kamēr kāds nav ierauts akacī…
- Labi tātad nedrīkst skatīties uz maldugunīm un klausīties stabuli, sacīja Monika. Vai vēl kaut kas?
- Jāuzmana citam citu, teica Ērla. Līdzko sāk likties, ka kāds tā dīvaini sāk uzvesties un izrāda vēlēšanos noiet no ceļa kaut pāris soļu vienā vai otrā virzienā, jādara viss, lai tas cilvēks atgūtos. Bet tajā pašā laikā nedrīkst novērst uzmanību no pārējiem, jo Vadātājs vienā mirklī var pārsviesties no viena cilvēka uz otru.
- Skaidrs, sacīja Ralfs un, piecēlies kājās, noslaucīja no biksēm tumšpelēkās šinšillas spalvas. Kad mēs varam doties ceļā?
- Ko? iesaucās Ērla. Jūs vēl arvien vēlaties iet uz turieni?
- Nu ja, izbrīnījies attrauca Ralfs. Ko tad citu lai mēs darām?
Ērla noelsās un, apņēmusi ceļus ar abām rokām, domīgi uzstutēja uz tiem zodu un drūmi vērās sienā.
- Bet tu patiešām tik sīki visu par tiem purviem zināji? ar zināmu apbrīnu vaicāja Arvils.
- Tādas lietas jau visus interesē… klusi noteica Ērla un nedaudz piesarka.
- Tad jau brīnišķīgi! iesaucās Ralfs. Un tagad tev ir iespēja aiziet un paskatīties, kā tas izskatās īstenībā. Tagad, kad tev ir visas šīs zināšanas.
- Tikai ne divdesmitajā! iesaucās Ruta. Tad mums ir sacensības.
- Paldies, ka atgādināji, ironiski noteica Ralfs. Bet man patiesi būtu jābūt vecās Lojas vecumā, lai es to būtu varējis aizmirst. Tu taču par to atgādini vismaz simts reižu dienā…
- Un vēlams ari ne nedēju pirms sacensibām, vēl piebilda Ruta, vispirms apveltījusi Ralfu ar visu izsakošu skatienu. Tad mums nebūs nevienas brīvas dienas.
- Ejam rīt, ierosināja Ralfs. Nav ko vilkt garumā!
- Ak, dieniņ, nopūtās Ērla. Tad jūs to tiešām domājat nopietni… Manis pēc, varam iet rīt. Bet, runājot par tām sacensībām, viņa uzmeta izmocītu skatienu Rutai, ja mēs rīt aiziesim uz Vadātāja purvu, es neesmu pārliecināta, ka vispār jel kad vēl piedalīsimies kādās sacensībās…
*
Nākamajā rītā Ērla bija klāt pulksten deviņos tieši uz brokastīm. Kad viņa ienāca Mežsarga mājā, Meža Veča lika galdā kūpošu tējas kannu, kas visu istabu piepildīja ar aromātiskiem garaiņiem. Smaržoja nedaudz pēc ingvera un nedaudz arī pēc kanēļa…
- Mana īpašā ziemas tēja, paziņoja Meža Veča, ieliedama katram tasītē kūpošo, brūno šķidrumu. Man ir tāda sajūta, ka šodien sāksies ziema.
Tā ir, piekrita Ērla, apsēzdamās pie galda un sildīdama pie tējas tasītes sarkanos, nosalušos pirkstus. Savu pelēko adīto mici ar tumšsarkano bumbuli viņa bija nosviedusi turpat uz galda, blakus savam šķīvim. Šodien uzkritīs pirmais sniegs, viņa paziņoja. Kā tu zini? brīnījās Ralfs, bet Ruta un Monika tikai smējās. Arī Ērla noķiķināja vien.