- Vai tev ir kādas šaubas par manām meteorologa spējām? viņa jautāja.
Ralfs pakratīja galvu, bet Arvils ieinteresēti pacēla acis no sava šķīvja.
- Par kādām, kādām spējām? viņš nesaprata.
- Par to, kā es protu prognozēt laika apstākļus, paskaidroja Ērla.
- Nu nē, iespurdzās Arvils. Pēc tā negaisa man par to nav ne mazāko šaubu…
Viņi ēda ceptas olas ar šķiņķi un klāt piekoda grauzdētas maizītes. Tās bija tieši tādas brokastis, kādas iederas aukstā ziemas rītā bez sniega.
- Kā darbojas pretjenotu atslēga? apvaicājās Ērla, sukādama iekšā vēršaci.
- Brīnišķīgi, attrauca Meža Veča. Jūsu namdaris patiešām ir īsts meistars. To atslēgu neviens jenots nav dabūjis vaļā. Godīgi sakot, man pašai reizēm rodas nelielas grūtības… viņa, nedaudz sakautrējusies, atzina.
Ērla smējās. Tas nav nekāds brīnums, viņa sacīja. Vienreiz namdarim atslēga bija padevusies īpaši «droša»… Tā bija tik droša, ka drīz vien to neviens vairs nevarēja dabūt vaļā vistas savā būri bija pilnīgā «drošībā», bet būri nācās sacirst, lai vistas atbrīvotu…
Visi smējās, bet Mežsargs neticīgi kratīja galvu.
- Tas taču nevar būt… viņš protestēja. Neviens nevar būt tik traks, lai uztaisītu ko tādu…
- Mūsu namdaris ir tieši tik traks, attrauca Ērla, paošņādama tējas garaiņus. Mmmm… Tie gan smaržo dievīgi…
- Kā jums iet ar treniņiem? -Meža Veča vaicāja Rutai un Ērlai. Līdz sacensībām nav palikušas ne trīs nedēļas…
Ralfs novaidējās. Tā tikai vēl trūka, lai arī Meža Veča sāktu par to runāt. Turklāt jau no paša rīta…
- Nu tā… norūca Ruta, bet īpaši līksma viņa neizklausījās. Tas trīskāršais aksels man šad un tad izdodas, bet šad un tad neizdodas… Mēris domā, ka man vajadzētu nodrošināties ar vēl kādu figūru, un tā nu es tagad ņemos ar atmugurisko salto.
- Tu gribi teikt, ka vari izmest salto uz ledus? Ralfs gandrīz aizrijās. Ar slidām kājās? Un pie tam vēl atmuguriski?
- Nu jā, teica Ruta. Bet tas mani neglābs, ja man neizdosies trīskāršais…
Taču uz Ralfu ziņa par salto uz ledus bija atstājusi pamatīgu iespaidu tā vis
nebija kaut kāda slidināšanās un tirināšanās…
- To nu gan es gribu redzēt, viņš paziņoja. Es arī piesakos uz tām sacensībām.
- Skaidrs, ka mēs ar Mežsargu ari būsim, sacīja Meža Veča. Neaizmirsti rezervēt mums vietas.
Bridi viņi ēda klusēdami, bet Monika laikam pārāk bieži meta skatienus uz sienas pulksteni, tā ka Meža Veča neviļus sāka pievērst tam uzmanību.
- Vai jūs šodien kaut kur iesiet? viņa jautāja.
- Jā, esam nolēmuši izmest kādu līkumu pa Mežu, nevērīgi attrauca Ralfs. Galīgi apnicis sēdēt mājās.
- Bet jūs taču nemaz nesēžat mājās, iebilda Mežsargs. Katru dienu kaut kur nozūdat.
- Tikai neaizblandieties nekur tālu, piebilda Meža Veča. Es negribu, lai jūs apmaldītos. Turklāt, ja vēl šodien būs sniegs…
- Ērla taču nāks ar mums, sacīja Monika.
- Ak tā… Nu jā, tad jau jūs neapmaldīsieties, atzina Meža Veča. Iedošu jums līdzi ko ēdamu un termosu ar karstu tēju. Ap cikiem jūs domājat būt atpakaļ?
Bērni saskatījās un sašķobījās. Kas to zina, kad viņi pārnāks… Turklāt, kā jau ziemā, ārā samērā ātri kļuva tumšs, un ar to vajadzēja rēķināties. Katrā ziņā, nebūtu vēlams, tumsai iestājoties, vēl atrasties purvos…
- Pirms tumsas, sacīja Ralfs. Bet drošības pēc tomēr iedodiet mums līdzi kādus lukturus vai ko tamlīdzīgu.
- Kā tad, kā tad… murmināja Mežsargs un devās pie savām pieblīvētajām atvilktnēm. Kad ziemā dodas Mežā, nekad nav par ļaunu paņemt līdzi kādu gaismekli. Brīdi parakņājies pa atvilktni, viņš izvilka piecus violeto lampiņu gredzenus, ko Monika atcerējās no tās reizes, kad abas ar Meža Veču bija devušās prom no Mežsarga vēl pirms viņu pārvākšanās uz šejieni.
Meža Veča pagatavoja viņiem veselu kalnu maizīšu un salēja divos termosos tēju. Kad viss bija sagatavots, ari bērni bija apģērbušies un gatavi doties ceļā.
Arā Monika pasvilpa Benam, un tas metās pie viņas, rožaino mēli izkāris un plušķaino asti luncinādams. Ērla stāvēja blakus un sarauktu pieri noskatījās, kā Monika uzliek sunim viņa kakla siksniņu. Auklu gan viņa tai klāt vēl nelika, bet sarullējusi iebāza to jakas kabatā.
- Nez, vai tev vajadzētu ņemt līdzi arī suni, Ērla šaubīgi teica.
- Kāpēc tad ne? nesaprata Monika.
- Viņam tajos purvos var uznākt kāda suņa luste uz lapsām vai ko citu… Mums tur nebūs laika vāķīt suni, tu taču zini…
- Nu nē, Monika teica. Benu es tomēr ņemšu līdzi, es tieši domāju, ka viņš mums var noderēt brīdināt mūs par Vadātāju un tamlīdzīgi.
- Jā, un tad viņš rēkdams metīsies virsū Vadātājam, un tas viņu ievilinās pirmajā akacī… noteica Ērla.
- Viņš to nedaris, ja es viņam aizliegšu, Monika apgalvoja. Bens ir gudrs suns, viņš vienmēr mani klausa, viņa sacīja, laikam jau piemirsusi atgadījumu ar kanalizācijas lūku.
- Ejam, ejam, nepacietīgi skubināja Ralfs. Ir jau gandrīz desmit, un būs jau pusdiena, kamēr mēs vispār tiksim līdz purviem.
- Es tur tālāk esmu paslēpusi pāris maisu, grozu un auklas, sacīja Ērla, pamādama uz Meža pusi. Lai būtu kur salikt olas un mazuļus.
Un tad viņi devās pāri priežu pakalniem uz to pusi, kur pēc Ērlas izteikuma divu stundu gājiena attālumā vajadzēja būt Vadātāja purvam un Bezdibenīgajiem akačiem.
Rīts patiesi bija vēss.
Koku zarus sedza viegla sarma, un tie likās kā pārklāti ar baltu glazūru. Zeme bija sasalusi un kraukšķēja zem gājēju soļiem, bet citādi viss bija kluss un mierīgs. No klabiķiem nebija ne vēsts laikam tie tupēja savās ligzdās, gaidīdami, kad diena iesils. Arī pūpēžveidīgos daudz nemanīja tikai retumis kāds balts stāvs pazibēja tālumā starp kokiem, nozuzdams tik ātri, ka nevarēja īsti saprast vai tur kas maz ir bijis, vai nav…
Bērni gāja sarāvušies, un viņu elpa kā balti tvaiku mākonīši izplēnēja dzidrajā gaisā. Bens, skaļi elsdams un no prieka plati smaidīdams, rikšoja visiem pa priekšu, laiku pa laikam atskatīdamies, vai bērni viņam seko.
- Brrr… nodrebinājās Ērla, sabāzdama rokas dziļāk pelēkā mētelīša kabatās. Ir gan vēsumiņš… Pirms sniega jau vienmēr šķiet nelādzīgi auksts, viņa sacīja un pavērās debesīs.
Tās bija bāli pelēkas un pie apvāršņa tādas kā tumšākas. Jādomā, tur sabiezēja sniega mākoņi.
- Nepienāks ne vakars, kad jau sāks snigt, sacīja Ērla, kad bija izpētījusi debesis. Būtu labi, ja mēs līdz tam laikam tiktu atpakaļ mājās, jo bīstos, ka uznāks kārtīga sniega vētra.
- Ja sniega vētras te ir tādas pašas kā parastās vētras, tad es arī ļoti ceru, ka mēs būsim jau mājās, sacīja Arvils un bažīgi palūkojās uz tumšajiem mākoņiem Meža vina malā.
- Ai, vēl trakākas! līksmi attrauca Erla. Neaizmirsti, ka tagad ir ziema un ir daudz nepatīkamāk atrasties ārā ziemā, kad trako vētra, nekā pavasarī, vasarā vai rudenī. Atsevišķas sniega vētras mēdz būt patiešām mežonīgas…