Viņa lēnām devās tālāk, un pārējie viņai sekoja.
Pa šo laiku bija kļuvis vēl tumšāks. Migla, kas aizsedza skatienam debesis, bija sabiezējusi zilgani pelēcīga un vairs nelaida cauri dienas gaismu. Vienīgais apgaismojums purvā tagad bija zibsnīgā malduguns un spilvu pūkas, kas mirdzēja košā baltumā. Kaut ko saskatīt kļuva arvien grūtāk un grūtāk, un drīz vien bērni atcerējās par Mežsarga dotajām lampiņām. Aplikusi tās ap galvām, viņi turpināja ceļu lampiņu izstarotās violetās blāzmas apļos. Gaisma nebija spilgta, bet pietiekama, lai redzētu, kur spert soli. Protams, nebija ne runas par to, ka viņi varētu iztālēm pamanīt taku tagad viņi taku atrastu tikai tad, ja gluži nejauši uzskrietu tai virsū. Tas bija tikpat kā neiespējami.
Viņi bija gājuši kādu stundu, kad Arvils apstājās.
- Vai mēs nevaram mazliet atpūsties? viņš jautāja. Ja jau mēs šā vai tā esam nomaldījušies, tad jau vairs nav tik svarīgi, cik ātri mēs kustamies…
- Tā jau ir, iesmējās Ērla un apstājās, atspiedusies pret kāda līka, tieva bērziņa stumbru.
Ralfs izvilka termosu, kurā kā par brīnumu vēl bija karsta tēja, un kādu brīdi visi klusēdami dzēra to, piekozdami klāt maizītes. Meža Veča tās bija pagatavojusi varen daudz, gluži kā zinādama, ka tās viņiem būs nepieciešamas.
Monika likās tā kā aizdomājusies un sapņaini košļāja sviestmaizi, iebāzusi savu spieķi kādā spilvu pudurī turpat blakus.
- Ei, uzmanīgi! pēkšņi iebrēcās Ērla un pakampa viņas spieķi, kurš bija iegrimis akacī jau līdz pusei. Akači nav tā labākā vieta, kur glabāt spieķus, vai zini…
- Es domāju… Monika lēnām ierunājās.
- Āāā… novilka Arvils. Un man likās, ka tu guli…
- Ko tu domāji? jautāja Ralfs.
- Mēs te blandāmies kā tādi lamzaki pa šo purvu, bez mazākās iespējas atrast taku vai pūpēžveidīgos… Monika sacīja. Un man šķiet, ka ir pienācis laiks likt lietā Aci.
- Au! iesaucās Ruta. Mēs taču bijām pavisam piemirsuši!
- Bet ko tad tu varētu ar to izdarīt? jautāja Ralfs.
- Paskatīties uz pūpēžveidīgo audzētavu, es domāju… Un varbūt kaut kādā veidā atrast ceļu līdz mums līdz tai vietai, kur mēs esam pašlaik. Vai mēs bijām tālu no tās vietas, kur vajadzēja būt pūpēžveidīgo audzētavai, pirms mēs nogājām no takas? viņa jautāja Ērlai.
- Patiesībā nē, Ērla atbildēja. Man šķiet, ka mēs bijām tai pavisam tuvu. Bet tagad jau mēs to vairs neuzzināsim…
- Es tomēr domāju, ka man būtu jāpamēģina, teica Monika, izdzerdama pēdējo tējas lāsi no savas plastmasas krūzītes un nopurinādama no mēteļa maizes drupačas. Galu galā sliktāk jau no tā nebūs.
- Mjā… noņurdēja Ralfs.
- Uhūūū…! kāds stiepti iekaucās viņam tieši pie auss, tā ka zēns iekliedzies pielēca kājās.
- Ak, nu aizveries taču… Ērla pikti uzbrēca Vadātājam. Vadātājs kļūst aizvien uzmācīgāks un uzmācīgāks. Un apnicīgāks… viņa vēl piebilda.
Monika noklāja zemē tarbu, kur bija bijušas maizītes, un apsēdās uz tās.
- Labi, nu tad es sāku, viņa teica. Ja redzat, ka kaut kas neiet tā, kā vajadzētu, jūs zināt, ko darīt.
- Kā tad pabikstīsim tevi ar spieķīti, sacīja Arvils un viegli iebadīja Monikai sānā.
Pag, miers, tagad nav laika niekoties, sacīja Ralfs un atņēma Arvilam spieķīti, par ko viņš nedaudz sabozās.
Monika aizvēra acis un sāka iztēloties pūpēžveidīgo audzētavu.
Vispirms viņa to iedomājās tādu, kāda tā bija bijusi Stāvā kalna virsotnē…
Zemē izplātas žagaru kaudzītes, ligzdiņas… Bet tā vietā, lai redzētu žagaros sadauzīto olu čaumalas, viņa iztēlojās, ka tur glītās rindiņās guļ veselas, baltas oliņas. Tās pieskata lieli, gausi pūpēžveidīgie, bet visam pa vidu skraidelē pavisam sīciņi baltie «astoņkāji», spiegdami un smiedamies…
Tad viņa domās aizklīda sāņus no audzētavas un iedomājās, ka redz purvu, kāds tas ir pašlaik… Drūma, zilgani pelēka tumsa un dūmakaini miglas vāli virs kārno bērziņu galotnēm… Vizuļojoša malduguns zila, sarkana, dzeltena, violeta… Spoži uzzibsnījumi te šeit, te citur… Sniegbaltas spilvu galviņas, spilgtas kā spuldzītes kvēldiegs…
Tad atkal pūpēžveidīgie… Baltas, apaļas oliņas žagaros… Sīciņi, aši mazuļi ar tikko izdiedzētām pseidopodijām… Lielas, lempīgas aukles, kas sargā oliņas no mazajiem…
Un tad viņa bija tur.
Viss bija diezgan līdzīgi, kā viņa bija iedomājusies, vienīgais žagari neatradās uz sausām sūnām kā viņdien kalnā, bet uz cinīšiem un starp garās, slapjās zāles puduriem. Mazie pūpēžveidīgie neskraidīja apkārt, bet gulēja uz sausajiem žagaru «matračiem» juku jukām starp lielajām «auklēm». Šī audzētava izmēros bija daudz mazāka nekā tā, kas bija bijusi kalnos, un tā atradās pļaviņā, kuru visriņķī ieskāva purvi.
Monika piesardzīgi laipoja starp žagaru ligzdiņām, kaut arī zināja viņa varētu kaut vai lēkāt pa olu kaudzītēm, vienalga tām nekas ļauns nenotiktu. Tomēr pamēģināt viņa negribēja…
Likās, ka ari lielākā daļa aukļu ir aizmigušas. Tās nekustīgi gulēja kā sastingušas, mutes spraugas to galvvidū bija aizvērtas, un pseidopodijas ievilktas ķermenī. Tās atgādināja lielas, bezformīgas futbolbumbas, no kurām kāds pa pusei izlaidis gaisu, pie viena pārkrāsodams tās baltā krāsā… Maziņie savukārt izskatījās pēc īstiem pūpēžiem, un Monikai likās ja viņa uz viena tāda uzkāptu, tas ar paukšķi pārsprāgtu un pārvērstos dūmu mākonītī…
Kādu brīdi Monika stāvēja un nolūkojās uz audzētavu. Vismaz šeit viss bija kārtībā aluķēmi nebija līdz tai tikuši, un bērnu nāciens nebija bijis veltīgs. Ja vēl tikai viņi spētu atrast uz šejieni ceļu…
Monika pagājās līdz vietai, kur beidzas pļaviņa, un sāka lēnām iet tai apkārt.
Un tad viņa to ieraudzīja. No pļaviņas gāja taka tāda pati līdzena un apaugusi ar garu zāli kā tā, pa kuru viņi bija gājuši, pirms Bens aizmetās prom purvā. Monika paspēra vienu uzmanīgu soli. Kā tad. Pamats zem kājām bija ciets un stingrs tā patiesi bija īstā taka. Drošības pēc viņa apgāja pļaviņai apkārt, bet neviena cita taka no tās nenošķīrās. Acīmredzot ceļš, kas atdalīja Vadātāja purvu no Bezdibenīgajiem akačiem, ar šo pašu pļaviņu ari beidzās.
Monika devās pa taku prom no audzētavas, vienlaicīgi lūkojoties uz visām pusēm, vai nepamanīs savējos. Dīvaini tagad, kad viņa purvā bija nevis pa īstam, bet tikai skatoties ar Aci, krēsla nelikās tik dzija, un malduguns nemirgoja tik spoži. Tīri labi varēja redzēt arī krietnu gabalu prom no takas, un tikai tālāk viss pakāpeniski ietinās miglā, aizklājot skatienam tālākās purva daļas.
Pēc brītiņa Monikai sāka likties, ka viņa kaut ko redz.
Viņa apstājās un ieskatījās uzmanīgāk. Pa kreisi, Bezdibenīgajos akačos, tur, kur no akačiem sāka velties migla, zaigoja tāda kā violeta gaismiņa. Bet atšķirībā no malduguns, kas te uzzibsnīja, te atkal nodzisa šī spīdēja nepārtraukti un likās tāda kā plašāka it kā cauri miglai mirdzētu bērziņā iekārts violets lākturis.
Monika samiedza acis, bet neko tuvāk saskatīt nevarēja.
Violetās gaismas mākonītis nekustīgi spidēja cauri miglai, kas tagad bija nevis bieza un tumša, bet balta kā sniegputenis.
Monika pagriezās, lai nokāptu no takas un dotos uz gaismiņas pusi, kad aptvēra, ka viņai nav līdzi spieķa.
- Hmm… viņa pie sevis nomurmināja. Laikam spieķis kopā ar Aci nevarēja šeit nokļūt.