Ļoti piesardzīgi viņa paspēra vienu soli purvā.
Tad otru.
Un tad viņa atcerējās, ka viņas taču patiesībā šeit nemaz nav. Un trešais solis jau bija drošāks. Un patiesi likās, ka kājas nemaz negrimst slapjajā purva zālē. Sajūta bija tāda, it kā viņa soļotu pa līdzenu ceļu. Sadūšojusies Monika pārgāja pāri kaut kam, kas nepārprotami izskatījās pēc akača. Un atkal tas pats tā vietā, lai akacis sagrābtu viņas kāju un sāktu vilkt viņu savās dzīlēs, viņa pārgāja tam pāri, it kā tas būtu tikai daļa no gludā un stingrā ceļa.
- Ha! teica Monika un drošā solī devās uz priekšu.
Pēc pāris minūtēm migla viņas priekšā sāka atkāpties, un viņa ieraudzīja savu kompāniju. Ruta, Ērla, Ralfs, Arvils un arīdzan Bens sēdēja uz cinīšiem, saspringti lūkodamies uz kādu, kas sēdēja zemē pie līka bērziņa. Monika ieskatījās uzmanīgāk, un viņas acis gandrīz izsprāga no pieres…
Tur pie bērziņa sēdēja viņa pati… Viņas acis bija cieši aizvērtas, rokas sakrustotas uz krūtīm, un kājas nedaudz raustījās.
- Ak, tu tētīt… nočukstēja Monika, un pie bērza sēdošās Monikas lūpas sakustējās vienlaicīgi ar viņas teiktajiem vārdiem. Tfu, diez kas nav… Monika nodrebinājās un uzgrieza sev muguru. Tad viņa saprata, ka jāmēģina kaut kā atcerēties, uz kuru pusi jāiet, jo zināja līdzko viņa atgriezīsies, visapkārt atkal būs necaurspīdīgā migla un tumsa, un viss būs jāsāk no sākuma.
Viņa piespieda sevi vēlreiz palūkoties uz to sevi, kas sēdēja pie koka. Sēdošā Monika bija pret viņu ar seju. Tieši pretī. Un viens bērziņa līkais zars, kas slīka viņai pār galvu, arī norādīja tieši takas virzienā.
- Ahā, sacīja Monika un nosprieda, ka ar to arīdzan pietiks. Viņa atkal aizvēra acis, un, kad viņa tās atvēra, vairs bija tikai viena Monika tā, kas sēdēja zem bērza. Viņa pati.
- Nu kā?
- Vai sanāca?
- Ko tu redzēji? Tu tur kaut ko murmināji, mēs nevarējām saprast, ko!
- Kā bija?
Monika tikai sēdēja, izbaudīdama to sajūtu, ka beidzot viņa ir tikai viena, un tad palūkojās uz augšu. Jā, tur jau bija tas līkais zars, kam pēc visiem aprēķiniem bija jāizved viņi atpakaļ uz takas.
- Taka ir tur, viņa sacīja, pamādama uz priekšu. Pavisam netālu. Un pūpēžveidīgo audzētava ir pāris soļus pa taku uz priekšu. Tur visi ir dzīvi un veseli, un olu ir vairāk nekā mēs spējam aiznest.
Visi sajūsmā cits pār citu kaut ko sauca, bet Arvils plaukšķināja, un pat Bens, vispārējās līksmības pārņemts, luncināja asti un smilkstēdams mēģināja nolaizīt Monikai degunu.
- Brīnišķīgi! iesaucās Ralfs. Un kā tu to dari…? viņš vēl domīgi noteica, mulsi kratīdams galvu.
Ilgāk viņi vairs nekavējās un devās prom virzienā, kuru norādīja sīkā bērziņa līkais zars. Un nepagāja necik ilgs laiks, kad viņi patiešām iznāca uz takas.
- Oho! atzinīgi iesaucās Arvils. To es saprotu! Žēl, ka tu ar Aci nevarēji paķert ari kādas pāris olas un sīkos, tad mums atkristu viss šis gājiens.
- Ar Aci neko nevar paķert, paskaidroja Monika. Vai tad tu vari ar acīm kaut ko pacelt? Varbūt tu ar savām acīm cilā hanteles, ko? viņa smējās, bet Arvils joprojām palika nopietns.
- Es domāju tas tev vēl priekšā. Gan jau iemācīsies tu taču tikai nesen sāki, vai ne?
Visi iesmējās, bet Monika kļuva domīga. Kas zina, varbūt viņa kādreiz tiešām uzzinās par Aci ko vairāk neviens taču nemaz tā īsti nezināja, kas tā īsti bija un ko visu ar to varēja iesākt…
Viņi devās pa taku prom un pavisam drīz tik tiešām iznāca mazajā, apaļajā pļaviņā, kuru izklāja žagari un kur juku jukām gulēja olas un pūpēžveidīgie. Viss bija tieši tā, kā Monika pirms brīža bija redzējusi.
- Nu, ko, sarosījās Ralfs. Tad tik ķeramies klāt. Tā, viņš sāka izrīkot, mēs ar Rutu un Moniku sasiesim vienu aukli… es domāju, ar vienu mums pietiks… Ērla tu sadabū kādus pāris sīkos kādus trīs, četrus. Bet tu, Arvil, ņem grozu un lasi olas.
- Cik? prasīja Arvils.
- Ak, nu pielasi šo mazo groziņu un tad jau būs labi, teica Ralfs. Kādas taču jāatstāj arī pašiem pūpēžveidīgajiem.
Un viņi ķērās pie darba. Arvils svilpodams lasīja baltās olas mazajā pītajā groziņā, ko bija dabūjis no Ralfa, bet Ērla savīstīja tīklos vairākus mazuļus. Tie pat nepamodās, kad Ērla tos pacēla un sapiņķēja tīklos, un tad viņa sameta tos audekla maisā. Ralfs, Ruta un Monika tikmēr gūstīja aukli. Labu brīdi viņi stāvēja un lūkojās uz lielajām, baltajām futbolbumbām, domādami, kuru lai ņem, un tad beidzot vienojās par kādu vidēja auguma aukli, kas klusām gulēja tepat pie Rutas labās kājas.
- Tu turi tīklu gatavībā, bet Monika tikmēr viņu sasies, Ralfs čukstēja Rutai. Es viņu turēšu ciet. Viens, divi, trīs sākam! un viņš pieliecies apķēra pūpēžveidīgo, bet Monika nometās zemē un sāka tīt tai apkārt virvi. Ruta nervozi stāvēja un mīņājās, gatava mest auklei virsū tīklu, līdzko Monika savu būs padarījusi un Ralfs būs viņu atlaidis no sava ciešā apkampiena.
- Āāāā…!!! piepeši atskanēja mežonīgs spiedziens, un Arvils gandrīz izmeta no rokām savu olu groziņu. Pūpēžveidīgais, kuru bija nogrābis Ralfs un kuru patlaban rūpīgi nosaitēja Monika tā, it kā tas būtu smagi ievainots baltais ronis, bija plaši atvēris savu mutes spraugu un tagad ķērca apdullinoši augstās toņkārtās, tā ka Monikai tūlīt sāka pulsēt deniņos. Pa vidu spiedzieniem aukle centās izgrūst pseidopodijas, bet Monika jau bija pamanījusies aptīt ap viņu pāris metrus virves, un pseidopodijas tā arī palika neizgrūstas. Laikam samulsusi par savu neveiksmi, pūpēžveidigo aukle izgrūda tādu kā apjukušu histērisku smiekliņu un tad atsāka parasto spiegšanu.
- Ak, šausmas, ievaidējās Arvils. Ja mums tas būs jāklausās visu mājupceļu, man nāksies pārstādīt ausis…
Lasi olas un neņaudi, teica Ralfs, beidzot palaizdams vaļā notīto pūpēžveidīgo, lai Ruta varētu tam uzmest tīklu. Kad par virves kamolu pārvērstais pūpēžveidīgais tika ievīstīts tīklā, Ralfs viņu iesvieda audekla maisā, un darbiņš bija padarīts.
Tagad vajadzēja pēc iespējas ātrāk laisties prom no pļaviņas, jo ari pārējie pūpēžveidīgie bija satrakojušies. Cits pēc cita tie modās no miega un pievienojās vispārējai spiegšanai, līdz sāka likties, ka te gaudo kādas pārsimts ātrās palīdzības, ugunsdzēsēju un policijas mašīnu sirēnas vienlaicīgi.
Arvils ar mocekļa izteiksmi sejā bija pārklājis ausis ar plaukstām, bet olu groziņš, visu aizmirsts, mētājās turpat zemē. Kad kāds pūpēžveidīgo mazulis, brāzdamies tam pāri, to gandrīz apgāza, Ralfs, kaut ko nikni (spriežot pēc viņa sejas izteiksmes) saucot Arvilam, paķēra groziņu vienā rokā un maisu ar aukli otrā rokā un aizsteidzās prom pa taku. Pārējie viņam steigšus sekoja, jo nupat troksnis jau bija kļuvis tāds, ka tapa par reālu draudu gan viņu dzirdei, gan veselajam saprātam…
Gājiens ārā no purva pagāja diezgan mierīgi. Vadātājs, laikam sapratis, ka šo kompāniju kaut kur ievilināt vairs nebūs iespējams, bija licies mierā un tagad vilkās viņiem gabaliņu nopakaļ, žēlabaini kaukdams. Pūpēžveidīgo aukle, līdzko viņu iebāza maisā, bija apklususi un ari no mazuļu maisa puses nedzirdēja ne pīkstiena.
- Paskat, malduguns šķiet tāda kā blāvāka, ieminējās Monika. Un patiešām likās, ka uguntiņas vairs nezibinās tik enerģiski kā pirmīt un tagad viegli mirdz katra savā vietā.
Kad viņi beidzot sasniedza purva malu, Vadātājam nogaudojot sērīgu atvadu serenādi, pulkstenis bija desmit pāri četriem, bet bija gandrīz tikpat tumšs kā purvos. Debesis klāja tumši pelēki mākoņi, un viss bija kluss un sastindzis.