- Oho, teica Ērla, pametusi skatienu uz mākoņiem. Drīz sāksies. Tagad labāk ejam ātrāk, citādi līdz naktij mājās netiksim. To paziņojusi, viņa ātrā solī metās pāri klajumam, un pārējie devās viņai pakaļ.
- Kas te būs? bailīgi ievaicājās Arvils. Tā lielā vētra?
- Sniegputenis, attrauca Ērla, vieglā riksītī jozdama pāri mellenājiem. Un pamatīgs sniegputenis man jau no rīta bija tādas aizdomas.
Viņi nebija skrējuši ne desmit minūtes, kad pār viņiem sāka plivināties pirmās sniegpārslas. Tās bija sīkas, baltas un aukstas, bet tūlīt izkusa, līdzko uzlaidās kādam no gājējiem uz deguna.
Un tad vienā mirklī sniegpārslu kļuva pilns gaiss, un tās jau bija lielas un saķepušas. Vēl pēc mirkļa vairs nekā nevarēja redzēt tikai baltas sniega sienas, kas šķita apņemam ikvienu no viņiem. Monika tik tikko spēja saskatīt Ralfu, kaut arī tas gāja taisni viņai pa priekšu. Bet Arvils ieskrēja Ērlai mugurā, kad tā bija pēkšņi apstājusies, ka pat olas nokrakšķēja groziņā, ko viņam bija atdevis Ralfs.
Ērla saviebusies pamāja, lai visi panāk tuvāk. Sniegs sniga viņai tieši sejā, un uz viņas skropstām un uzacīm krājās sniegpārslas, līdz izskatījās, ka tās viņai ir izbužinātas un sirmas kā Ziemsvētku vecītim.
- Tagad galvenais ir turēties kopā, Erla sacīja. Man laiku pa laikam būs jāpārbauda virziens pēc kokiem, lai pārliecinātos, ka mēs neesam nomaldījušies tādā putenī jau tas itin viegli ir iespējams. Turieties man cieši aiz muguras un pieskatiet viens otru.
- Labs ir, noteica Ralfs, un Ērla atkal pagriezās un devās tālāk iekšā putenī.
Sniegs krita apbrīnojami ātri, un drīz vien zemi jau klāja pamatīga sniega
kārta. Vēl pēc brītiņa sniegs sniedzās gājējiem jau līdz puslieliem, bez tam vēl sākās vējš.
Tas sākās pavisam pēkšņi ar spēcīgu brāzmu, kas iecirtās bērniem tieši sejās, piegāzdama tās pilnas ar sniegu un aizķepinādama acis. Brāzma aizdrāzās tālāk, bet tās vietā nāca jauna. No tā brīža tās nemitīgi sekoja cita citai kā viļņi jūrā, un katra devītā bija spēcīgāka un ledaināka par astoņām iepriekšējām. Katru reizi, kad Monika ievilka elpu, viņai likās, ka viņa ieelpo tīru sniegu ar nelielu ledus skaidiņu piejaukumu, un tā nebija patīkama sajūta. Tikai tagad viņa pa īstam apjēdza, ka ir ārkārtīgi pārsalusi. Slapjās drēbes nebija izžuvušas, bet tikai sasalušas, un Monikai likās, ka līdzīga sajūta varētu būt, ja viņa uz kailas miesas būtu uzvilkusi bruņutērpu un izgājusi ārā ziemas spelgoņā…
Pēc pusstundas iešanas putenis bija izsaldējis gājējiem no galvām ikvienu domu, un viņi mehāniski klumburēja uz priekšu, klupdami pār ieputinātajiem ciņiem, nedomādami ne par ko un tik tikko vilkdami kājas.
Sniegputenis kauca, auroja un gaudoja trakāk par jebkuru Vadātāju, un likās, ka tam ir arī daudz lielākas iespējas novest viņus no pareizā ceļa.
Bija vēla pēcpusdiena, un kļuva pavisam tumšs. Violetās lampiņas bērniem. ap galvām gan deva nelielu gaismiņu, bet tā nebija pietiekama. Bez tam tā atstarojās no ikvienas krītošās sniegpārslas, un likās, it kā viņi nevis ietu, bet lidotu cauri blāvi violetā gaismā mirdzošam sniega mākonim.
Liels bija viņu izbrīns, kad pēc bezgalīgi ilga gājiena, kas, kā šķita, nekad vairs nebeigsies, viņi atdūrās pret Stāvo kalnu, kuram tagad gan varēja redzēt tikai pašu pakāji viss pārējais tinās krītošajā sniegā. Sniegs nu jau bija saputināts bērniem līdz pat ceļiem, un viņi tik tikko virzījās uz priekšu.
- Ak vai, čerkstošā balsī izdvesa Arvils un, iegāzies kupenā, aizvērtām acīm palika tur nekustīgi guļam. Pārējie izjuta lielu kārdinājumu darīt to pašu, bet saprata ja viņi visi tagad te noliksies atpūsties, viņi aizmigs un nekad vairs nepamodīsies.
- Celies augšā, -Ruta viņu bukņīja. Mēs vēl neesam mājās.
- Ak, ļaujiet jel man brītiņu atpūsties, neesiet tik ļauni, tāpat ar aizvērtām acīm nomurmināja Arvils.
- Slienies augšā! uzsauca Ralfs un, sagrābis viņu aiz slābanās rokas, uzrāva kājās. Arvils sagriļojās un atvēra acis, bet Ērla jau devās atkal tālāk.
Likās, ka ir sācis snigt vēl stiprāk, ja kaut kas tāds vispār bija iespējams. Tagad sniegs, šķiet, gāzās lejā veselām kupenām, un bērnus sāka pārņemt panika. Nu jau sniegs sniedzās viņiem pāri ceļiem, un viņi juta, ka nupat, nupat vairs vispār netiks uz priekšu.
- Ātrāk, ātrāk! steidzināja Ērla, un visi vilka savas kā ar svinu pielietās kājas cauri sniega kalniem.
Piepeši Monika apstājās.
- Kas tev notika? jautāja Ralfs, to pamanījis.
- Aluķēms… izdvesa Monika, pavisam sašļukusi. Viņš būs ieputināts!
- Sasodīts! nelabā balsī iebrēcās Ralfs. Mums jāiet viņu izrakt citādi viss šīsdienas gājiens būs bijis bez jēgas!
- Kā mēs varam iet viņu izrakt, ironiski jautāja Arvils, kad pēc pāris minūtēm kādam mūs pašus vajadzēs nākt un izrakt?
- Ak, jupis viņu zina, noelsās Ērla. Labi, tiksim vispirms līdz jūsu mājām un tad jau redzēs. Tik un tā mums vajadzēs kādu lāpstu, lai viņu atraktu.
- Bez tam mums jātiek vaļā no šiem maisiem, sacīja Ralfs. Tā aukle nemaz tik viegla nav, kā varētu domāt. Starp citu, kur mēs tos liksim? Mēs taču nevaram viņus turēt mājās iedomājieties, ja nu viņi sāk tur spiegt…
- Nespiegs, nespiegs, elsa Ērla, lauzdamās cauri sniegam. Kamēr vien
vini būs tumsā maisos, vini turēs mutes ciet.
Kad likās, ka teju teju viņi viens pēc otra bezspēkā nogāzīsies sniegā un nosals, cauri krītošajam sniegam iemirdzējās izplūdusi dzeltenīga gaismiņa.
- Fū, atviegloti nopūtās Monika, un patiešām pēc pāris soļiem no sniega iznira ieputinātā Mežsarga māja. Pie durvīm rosījās kāds tumšs stāvs, un, pienākuši tuvāk, bērni saprata, ka tā ir Meža Veča, kas šķūrē no durvju priekšas sniegu, lai varētu attaisīt durvis.
- Es aizstiepšu maisus un olu grozu uz šķūni, sacīja Ralfs. Citādi mēs viņai garām netiksim.
- Labi, mēs tikmēr novērsīsim viņas uzmanību, teica Ruta un devās uz durvju pusi.
Kad Meža Veča viņus ieraudzīja, viņa iesvieda sniega lāpstu kupenā un atrāva vaļā mājas durvis. Bērni tūlīt pat saklupa istabā un sāka raut nost sasnigušās drēbes.
- Vai jūs esat prātiņu domino nospēlējuši, vai? Meža Veča bija nikna kā pūķis. Kur jūs, sasodīts, bijāt? Ko?
Bet neviens pat necentās viņai atbildēt, jo visi bija pārāk aizņemti ar roku sildīšanu pie kurošās krāsns. Tad Meža Veča ievēroja, ka viena trūkst.
- Kur ir Ralfs? viņa iesaucās. Vai jūs gājāt visi kopā?
- Jā, jā, atsaucās Monika. Viņš tūlīt būs klāt.
Un patiešām tūlīt atvērās durvis, un istabā ienāca Ralfs, vairāk gan izskatīdamies pēc dzīva sniegavīra nekā pēc puikas.
- Mežsargs aizgāja jūs meklēt, pārmetoši sacīja Meža Veča, drūmi blenzdama uz Ralfu, kurš bija nosviedis savu piesnigušo jaku uz dīvāna atzveltnes. Istabas karstumā sniegs strauji sāka kust, un tagad pār dīvānu tecēja žigla ūdens straumīte. Meža Veča pieskrēja, paķēra jaku un uzkāra to uz pakaramā.
- Būs brīnums, ja viņš pats pārnāks mājās, Meža Veča burkšķēja, joprojām nikni lūkodamās uz bērniem. Vienīgais labums no šāda puteņa varbūt pēc tā būs par kādiem pārdesmit jenotiem mazāk… viņa vēl piebilda un nosmīkņāja.