*
Mežsargs pēc kādas stundas pārnāca gan un sadrūmis jau gatavojās stāstīt Meža Večai, ka viss bijis veltīgi, kad ieraudzīja visus piecus pazudušos omulīgi sēžam pie krāsns un dzeram karstu kakao. Sākumā viņš atviegloti pasmaidīja, bet tad sataisīja bargu ģīmi un nolasīja garu, garlaicīgu un pamācošu lekciju par to, ko nozīmē blandīties pa Mežu tādā sniegputenī…
Pēc vakariņām, kad bērni bija izklīduši pa savām istabām, Monika kļuva aizvien drūmāka un drūmāka. Viņai nedeva mieru doma par aluķēmu, kura būris tagad noteikti ir pilnībā ieputināts. Vienīgā cerība bija, ka biezoknis kaut nedaudz aizturēs sniegu un tur nebūs sasnidzis tik daudz kā citur Mežā.
- Mēs nevaram iet uz turieni tagad, teica Ralfs, un Monika diezgan negribīgi viņam piekrita. Mežsargs un Meža Veča sēž augšā un spēlē kārtis, un šovakar vini mūs noteikti nelaidīs ārā.
- Tas nu ir fakts, piekrita Arvils, šķirstīdams baltā vilka grāmatu. Paskat, paskat, kas te par sikspārņiem! viņš sajūsmināti sauca, pabāzdams grāmatu Rutai zem deguna. Viņa aizdomīgi pavērās uz sikspārņu attēlu, kuru Arvils izrādīja ar tādu sajūsmu.
- Sikspārņi kā jau sikspārņi… viņa noteica. Ralf, vai tie ir tavējie?
- Kādi manējie? Ralfs nesaprata.
- Nu tie, par kuriem tu tik ilgi lasīji?
- Ak vai, novaidējās Ralfs. Vai tiešām tu vēl arvien neatceries, ka tie bija vampīri. VAMPlRI! Nevis kaut kādi garausaini sikspārņi!
Ruta ķiķināja. Viņa atcerējās gan, bet bija tik smieklīgi skatīties, kā Ralfs par to niknojas…
- Ja mēs gaidisim līdz vakaram, viņu var ieputināt tā, ka mēs viņu vairs neatradīsim, raizējās Monika. Un ja nu viņš tur zem sniega nosmok?
- Nenosmaks, nebaidies, teica Ērla. Tajā būrī viņam gaisa vienam vakaram pietiks. Un polārkrūkļa miza pavisam droši nelaiž cauri sniegu.
Par laimi, Mežsargs pēc visiem pārdzīvojumiem bija galīgi aizmirsis paņemt violetās lampiņas, un tagad, pulksten pusdivpadsmitos naktī, viņi visi pieci, sabāzuši tās kabatās, klusām lavījās augšup pa kāpnēm uz istabu, kur gulēja Mežsargs. Meža Veča jau pirms kādas stundas bija nokāpusi lejā uz savu istabu, un bērni bija nolēmuši, ka nu ceļš ir brīvs.
Tumsā lavoties pa kāpnēm, neko lāgā nevarēja redzēt, un Arvils, paklūpot pār pakāpienu, diezgan skaļi ievaidējās.
- Pssst… Ralfs nikni čukstēja. Gribi, lai visi pamostos, vai?
- Pats «psst», murkšķēja Arvils. Kurš tad tagad runā?
- Kuš jūs abi! iejaucās Monika, un abi puikas apklusa.
Augšā viss bija tumšs, Mežsargs gulēja un pa laikam iekrācās. Pa logu iespīdēja blāva mēness gaisma, un bērni zosu gājienā sāka uz pirkstgaliem lavīties
pāri istabai. Ticis pie durvīm, Ralfs ļoti piesardzīgi tās atvēra, un viņi izlavījās ārā.
- Fū… ticis ārā, Ralfs atviegloti uzelpoja. Kad gājām pāri istabai, man likās, ka viņš kuru katru mirkli pamodīsies.
- Kur nu, attrauca Ruta. Kad viņš guļ, viņš guļ kā lācis!
Sniegputenis bija beidzies, un valdīja tāds aukstums, ka sals nikni koda degunā. Visur bija milzīgas kupenas, un sniegs spocīgi mirdzēja baltajā mēness gaismā. Debesis bija melnas, un tajās kopā ar mēness sirpi zaigoja miljoniem zvaigžņu. Meža Veča vai varbūt Mežsargs bija pamanījies nošķūrēt vismaz daļu sniega līdz šķūnim, un bērni brida prom pa izšķūrēto taku. Sniegs tik skaļi gurkstēja zem viņu kājām, ka Ralfs atkal sāka uztraukties par to, ka Mežsargs varētu pamosties.
- Nez, kur šie glabā sniega lāpstu? minēja Ruta.
- Re kur tā ir! iesaucās Monika, pamādama uz priekšu. Lāpsta stāvēja atstutēta pret šķūņa sienu.
- Un kur tu liki pūpēžveidīgos? jautāja Ērla.
- Aiz šķūņa, atteica Ralfs. Ceru, ka Meža Veča nav tos pamanījusi.
Bet aiz šķūņa sniegs nebija šķūrēts neviens tur nebija bijis. Izņemot Ralfu.
Tagad viņš nāca atpakaļ, stiepdams abus maisus, bet olu groziņa viņam rokās nemanīja.
- Kur olas? iesaucās Arvils, bet Ralfs samulsis tikai paraustīja plecus.
- Nesaprotu, viņš teica. Es to noliku kaut kur tepat, bet tagad tā te vairs nav.
- Un kur bija tie maisi? jautāja Monika. Kopā ar grozu?
- Nē, drusku tālāk. Tur, aiz stūra.
- Tātad grozu kāds varēja ieraudzīt, iesaucās Ērla. Acīmredzot Meža Veča vai Mežsargs ir grozu atraduši un savākuši!
- Brīnišķīgi! aizvainoti iesaucās Arvils. Un es tā tās lasīju…
- Kā viņa vai Mežsargs varēja ņemt svešu grozu? brīnījās Ruta. Kā viņa var zināt, kas tās par olām?
- Ko lai dara? prātoja Ralfs. Nāksies iztikt bez olām, un cerēsim, ka aluķēmam nepatiks kaut kas no šiem abiem, un viņš pacēla gaisā abus maisus.
Sniegam gurkstot, viņi devās cauri kupenām pāri priežu pakalniem uz biezokņa pusi. Līdz šim viņiem nebija nācies ieslēgt lampiņas, jo mēness un zvaigznes deva pietiekoši daudz gaismas, bet tagad, ieejot biezoknī, viņi tās tomēr ieslēdza. Patiešām, egļu biezie zari bija daļēji aizseguši zemi putenim, bet arī šeit sniegs sniedzās pāri ceļiem. Un tas nozīmēja, ka aluķēma būris patiešām būs sniegā līdz pat jumtam.
Būri viņi atrada pēc mēness suņusēnēm, kas pat tādā salā mirgoja cauri sniegam. Sākuši rakt sniegu tajā vietā, kur kupena mirdzēja zaļganā krāsā, viņi drīz vien atrada būri. ?
Aluķēms gulēja saritinājies stūri un likās aizmidzis, kaut ari tā garās ausis pārklāja viņa purniņu un nevarēja redzēt, vai acis ir ciet vai vaļā.
- Ideāli, čukstēja Ralfs. Tūlīt mēs izmēģināsim aukli. Un viņš klusām atvēra lielāko maisu.
Līdzko aukle bija izvīstīta no maisa un izritināta no metru metriem virves, tā atvēra savu mutes spraugu, un atskanēja spalgs spiedziens. Arvils saķēra ausis, un arī pārējie neviļus atkāpās pāris soļus atpakaļ.
Aluķēms sakustējās. Bet, kad viņš bija pamodies, viņš saverkšķēja purniņu, klausoties nežēlīgajā spiegšanā, kas nebija apklususi ne uz mirkli, un, pagriezies uz otriem sāniem un ar ķepām aizsedzis ausis, līdzīgi Arvilam mēģināja no jauna aizmigt.
- Ak tu neraža! čukstus šķendējās Ralfs. Izskatās, ka arī aukles spiegšana vinu itin nemaz neaizkustina…
Viņš turēja aukli, kamēr Monika to atkal notina ar virvi, tad Ruta ielika to tīklā, un aukli iebāza atpakaļ maisā. Tad Ralfs atsēja maisu ar mazuļiem un izbēra tos sniegā, uzmanīdams, lai tie nesadomātu aizbēgt. Taču šķiet, ka bēgšana tiem nebija ne prātā. Viņi apmulsuši grozījās pa sniegu un tad sāka izgrūst pseidopodijas. Kad katra mazā, baltā bumbiņa bija izaudzējusi kādas desmit sīciņas kājiņas, sākās dīvainas lietas. Mazie pūpēžveidīgie sāka tā jocīgi raustīties, un, kamēr viņi raustījās, viņu pseidopodijas drebēja kā pieliktas pie elektriskās strāvas. Tūlīt pat sāka raustīties arī maiss ar aukli izskatījās, ka tā cenšas atbrīvoties.
- Paskat, paskat, čukstēja Ralfs, norādīdams uz pūpēžveidīgo mazuļiem. Šķiet, ka šie ir izsalkuši. Tieši tā viņi raustījās, kad gribēja ēst, un tad aukles skrēja nest viņiem mēness suņusēnes.
- Jā? brīnījās Arvils un, piegājis pie būra, noliecās, lai noplūktu vienu zaļgano suņusēni, bet tad piepeši palika stāvam kā piekalts un pavērtu muti blenza uz būri.
- Kas tur ir? čukstēja Monika, un visi saskrēja ap būri.