Aluķēms bija pielēcis kājās un trīcēja tā, ka tik tikko turējās uz kājām. Acis viņam bija šausmās ieplestas, un viņš izskatījās vieglā šokā. Un tad viņš piepeši kā sajucis metās skraidīt no vienas būra sienas pie otras, izmisīgi meklēdams izeju. Kad izeju atrast nevarēja, viņš sabruka vienā būra stūri un sāka izgrūst tādus kā pīkstienus, kā smilkstienus. Likās, ka viņš vairs nejēdz, ko dara…
- Klausieties, jau gluži skaļā balsī teica Ralfs, nespēdams novērst skatienu no pārbiedētā aluķēma. Tas taču ir tas, ko mēs meklējām, vai ne?
- Tā izskatās gan, piekrita Monika. Nekad agrāk viņš vēl tā nav uzvedies.
Arvilam bija apnicis blenzt uz aluķēmu. Viņš noplūca suņusēni un izklaidīgi
pasvieda to tuvākajam mazulim. Tas tūlīt pat uzklupa sēnei, notiesāja to un pārstāja raustīties. Tad Arvils noplūca vēl katram pa suņusēnei, un, kad visi mazuļi bija paēduši un beiguši raustīties, ari aluķēma uzvedība mainījās.
Viņš pārstāja trīcēt un, kaut arī vēl arvien izskatījās tā, it kā būtu gatavs vemt, tomēr bija atjēdzies no tā baiļu šoka, kāds viņu bija pārņēmis pirmīt.
- Tagad galvenais ir nepazaudēt mazuļus, sacīja Ralfs, rosīgi bāzdams tos vienu pēc otra atpakaļ maisā. Tas nu ir mūsu galvenais ierocis.
Aluķēms bija tā paguris no pirmītējām izbailēm, ka, kaut ari viņš noteikti nojauta, ka te tuvumā ir Monika un pārējie, ne vārda neteikdams, iekrita ciešā miegā. Arvils ķiķināja.
- Izrādās, ka viņi ne tikai biedē, bet ari paši baidās, viņš pasmējās.
DIVPADSMITĀ NODAĻA sacensĪbas
Nākamajā rītā brokastīs bērnus sagaidīja nepatīkams pārsteigums.
Sākumā viss likās kā parasti. Kad viņi aizpampušām acīm no negulētās nakts pulksten deviņos uzkāpa augšā brokastīs, Mežsargs un Meža Veča jau sēdēja pie galda, un Meža Veča lika uz šķīvjiem omleti.
Bērni apsēdās pie galda un vēl pusmiegā sāka tiesāt omleti, kad Meža Veča ierunājās.
Vispirms labrīt, viņa teica, gadījumā, ja jūs nepamanījāt mūs ar Mežsargu.
- Ūhu, noburkšķēja Ruta, Ralfs un Monika. Monikai kārtējo reizi aizkrita acis, un viņa skaļi nožāvājās tā, ka pat žoklis nokrakšķēja.
- Oi, labrīt, caur omleti nomurmulēja Arvils.
- Jā, labrīt, piesarkusi nočukstēja Ērla.
- Ēdiet, ēdiet, Meža Veča skubināja, pati rādīdama priekšzīmi un pilnu muti sukādama iekšā omleti. Vakar kāds nezināms labdaris bija nolicis pie šķūņa veselu groziņu ar svaigām olām. Tā nu mēs šorīt tikām pie papildus omletes.
Arvils piepeši aizrijās un izspļāva atpakaļ uz šķīvja kumosu omletes, ko tikko bija iebāzis mutē. Ralfs piesarka un izskatījās, ka viņam kļuvis slikti, bet Monika ar Rutu klusām nolika dakšiņas uz galda un metās slaucīt muti salvetē. Monika izmisīgi vēlējās izslaucīt muti ari no iekšpuses, bet tas jau nu būtu bijis pārlieku dīvaini…
Vienīgi Ērla turpināja ēst, it kā nekas nebūtu bijis, un izskatījās, ka viņa tik tikko valda smieklus.
- Vai zini, garšo nedaudz pēc pūpēžveidīgo olām, teica Mežsargs, domīgi čāpstinādams un izgaršodams kumosu, kas viņam bija mutē.
Ralfs kļuva vēl sarkanāks un piešāva pie mutes plaukstu.
- Kas jums lēcies? vaicāja Meža Veča, izbrīnā vērodama bērnus, kas piepeši vairs neuzvedās kā normāli bērni pie brokastu galda. Tad ari viņa paņēma vēl vienu omletes kumosu un bridi to čāpstināja. Nēē… viņa beidzot novilka. Man tomēr liekas, ka tas vienkārši būs kāds jenots, kas patiešām sācis audzēt vistas un tagad atdod man vecos parādus.
- Nē, es patiešām domāju, ka tās ir pūpēžveidīgo olas, apgalvoja Mežsargs. Kaut gan kurš gan būtu mums nesis tādu delikatesi?
- Sazin, varbūt kāds pateicīgs mežaļautiņš, kuru tu kādreiz esi atbrīvojis no klejojošajiem krūmiem… bilda Meža Veča.
- Nu, nu… Tagad taču ir tāds pūpēžveidīgo deficīts… Un turklāt vēl olas! Kur tad te tuvumā ir kāda audzētava?
- Vadātāju purvā, automātiski atbildēja Meža Veča, un piepeši viņas seja pārvērtās, un viņa aizdomīgi pavērās bērnos. Jūs taču nebūsiet…? viņa neticīgi jautāja, bet tad atmeta ar roku. Nu nē, tas jau nu būtu pārlieku traki…
- Ko mēs nebūsim? jautāja Monika.
- Ak, neko! Ēdiet vien, ēdiet…
Bet ēda tikai Ērla. Pārējie bērni saviem šķīvjiem vairs nepieskārās un paziņojuši, ka «šorīt kaut kā nav apetītes», viens pēc otra pameta galdu.
Lejā viņi sakrita atzveltnes krēslos turpat lielajā istabā un ieplestām acīm blenza viens uz otru.
- Manu dieniņ, man likās, ka es tūlīt sākšu vemt, kad viņa pateica par tām olām, paziņoja Arvils, un, kaut arī pārējie savaikstīja grimases uz viņa pusi, īstenībā viņi bija jutušies tieši tāpat.
- Jocīgie, kāpēc jūs neēdāt? smējās Ērla, nokāpusi lejā pie pārējiem. Tā taču bija tik garšīga omlete!
Visi šausmās uz viņu lūkojās, it kā nupat būtu uzzinājuši, ka viņa ir kanibāls vai vēl kas ļaunāks.
- Kā tu varēji ēst kaut ko tādu? pārgrieztām acīm jautāja Arvils. Tu taču nemaz nezini, vai tās nav indigas!
- Indīgas? smējās Ērla. Ko tu, tā taču ir lielākā delikatese, kāda vien Mežā dabūjama! Es neatceros, kad pēdējo reizi biju dabūjusi kādas pūpēžveidīgo
olas katrā ziņā tas bija krietni sen. Tās, ziniet, uz ceļa nemētājas…
*
Decembris gāja uz priekšu, un Ruta vairs nedomāja ne par vecmāmiņām, ne par aluķēmiem, bet tikai un vienīgi par sacensībām. Katru dienu viņa cauri kupenām brida uz slidotavu un, izgājusi pašā agrumā, kad ārā vēl likās melna nakts, viņa pārradās mājās tikai vēlā pēcpusdienā.
- Nav vērts starp treniņiem nākt mājās, viņa paskaidroja un visu cauru dienu tupēja slidotavā.
Monika ik dienas gāja pie aluķēma un nesa viņam Mežsarga izlasītos «Meža Vēstnešus», paklusām izvilkdama tos no malkas kastes, kur viņš tos sameta, lai vēlāk nokurinātu krāsnī. Viņa bija no aluķēma uzzinājusi, ka par aluķēmu uzbrukumu viņš patiešām ir izdomājis, lai tiktu no bērniem vaļā. Bez tam aluķēmam nebija ne jausmas par to, ka pūpēžveidīgo mazuļus šurp atstiepuši bērni. Acīmredzot viņš sprieda, ka tie pavisam nejauši gadījušies tuvumā, un nebilda Monikai par to ne vārda. Arī Monika turēja muti ciet, atstādama aluķēmu laimīgā neziņā par viņu jauniegūto ieroci.
Taču par vecmāmiņām aluķēmam bija visai spītīgs uzskats.
- Ejiet un paņemiet viņas, ja spējat, viņš katru reizi atkārtoja un ne reizi nepiesolījās viņiem palīdzēt.
- Mēs viņu izmantosim par ķīlnieku, nosprieda Ralfs. Aluķēms apmaiņā pret vecmāmiņām.
- Bet, ja nu viņi pret vienu aluķēmu izdod tikai vienu vecmāmiņu? raizējās Arvils.
- Nepaliec jocīgs, attrauca Ralfs. Vai nu visas vecmāmiņas, vai arī aluķēms paliek pie mums.
Un tad beidzot pienāca divdesmitā decembra rīts.
Sacensības sākās pulksten vienpadsmitos, bet Ruta bija augšā jau sešos, jo bija pamodusies no tā, ka «Ralfa žurka» skrāpējās gar durvju apakšu, un pēc tam vairs nekādi nebija varējusi aizmigt.
Kad Monika pusastoņos uzkāpa augšistabā, viņa ieraudzīja, ka Mežsargs savā gultā vēl arvien krāc, bet Ruta garu ģīmi sēž pie galda un dzer tēju.