Выбрать главу

-     Ko tu ēdīsi brokastīs? vaicāja Monika, ieskatīdamās ledusskapī.

-     Neko, atbildēja Ruta, un tas stipri vien atgādināja vaidu.

Monika uzmeta draudzenei pārsteigtu skatienu.

-     Kas tev vainas? viņa jautāja. Tu taču nebūsi slima?

-     Nē, nogārdza Ruta un atspieda zodu plaukstās. Būtu bijis daudz labāk, ja es patiešām būtu saslimusi. Man nevajadzēja pieteikties sacensībām… Un viņa palika sēžot un sastingušu skatienu blenžot ārā pa logu.

Monika ielēja arī sev tēju un apsēdās Rutai pretī.

-      Kas par muļķībām, viņa sacīja, pūzdama savā krūzītē. Kas tev uz­nācis? Tu taču slido labāk par visiem.

-     Ne jau nu labāk par Riu, drūmi atteica Ruta. Un tas vispār ir neprāts līst pa vidu mežabērniem, it kā es būtu nezin kāda zvaigzne… Es taču tur ne­iederos!

-     Muļķības! atkārtoja Monika. Tev vienkārši ir lampu drudzis, tas ir nor­māli. Tu taču pati man stāstīji, ka pēdējā laikā tev viss labi padodas gan trīs­kāršais, gan salto.

-     Mjā, bet tas bija treniņos. Tas ir pavisam kas cits.

-     Jā, nu tad jau būs jāļauj Riai vienai pašai plūkt visus laurus, atteica Mo­nika un tikko valdīja smaidu. Teiktais patiešām iedarbojās, un beidzot Ruta no beigtas zivs pārvērtās atpakaļ par dzīvu cilvēku.

-     Nu nē! viņa iesaucās, acīm zibot. Tas nu gan nekad nenotiks! Ejam uzgrauzdēt kādu maizīti, un viņa, piecēlusies no galda, aizgāja sagriezt mai­zi. Monika pie sevis nosmējās vien.

-     Vai zini, ko Ria man reiz paziņoja? Ruta jautāja, kad viņas abas sēdēja un ēda uz restēm ceptās maizītes.

-     Nu, nu?

-     Ka man esot pārāk «cilvēciska» slidošanas maniere un ka Mežaļaudis to augstu nevērtēšot… viņa pasmējās. Pārāk «cilvēciska», ko tu neteiksi…

-     Redzēs, kāds viņai būs ģīmis, kad viņa ieraudzīs tavus «cilvēciskos» trīskār­šos, pasmējās ari Monika, bet to laikam nebija vajadzējis pieminēt, jo Ruta atkal saskāba.

-    Un tomēr man ir tāda sajūta, ka kaut kas nojuks, viņa drūmi sacīja. Es pārāk maz trenējos.

Monika savilka uzacis.

-     Nu jā, tu jau būtu varējusi slidotavā ari nakšņot, bet nē tā vietā tu nāci uz mājām un veselas septiņas vai pat astoņas stundas gulēji kā tāds miegapūznis. Ria noteikti slidoja vismaz divdesmit četras stundas diennaktī. Njā, tagad tev uzvaru neredzēt kā savas ausis… viņa gari un sērīgi nopūtās. Ruta neiz­turēja un sāka smieties, un viņas drūmā oma uzlabojās.

Kad ari visi pārējie bija paēduši, Meža Veča devās ārā pielikt savai karietei ziemas slieces. Kariete labi sen nebija tikusi izmantota, un nebija ko domāt iz­braukt cauri tādam sniegam ar parastajiem riteņiem. Sniegs kopš pirmā snieg­puteņa tā ari nebija nokusis un laiku pa laikam pat vēl bija piesnidzis klāt, tā ka Mežs tagad bija ieputināts līdz ausīm.

Līdzko Meža Veča bija izgājusi pa durvīm, Ralfs žigli uzmeta mugurā jaku un aizmetās viņai pakaļ.

Meža Veča jau bija aizgājusi līdz Mežsarga šķūnim, un, kad pēc brītiņa at­skanēja rūkoņa, kariete cēli parādījās uz nošķūrētā celiņa starp māju un šķūni. Meža Veča atbrauca līdz mājas priekšai un tur apstājās. Motors izgrūda pāris niknus «puk, puk» un apklusa, bet Meža Veča uzrāva rokas bremzi un izlēca no sava braucamā.

-     Oho, kas par sliecēm, atzinīgi teica Ralfs, lūkodamies uz platajām nerū­sējošā tērauda sliecēm, kas bija pārmestas slīpi pār aizmugurējiem sēdekļiem. Priekšgalā abas slieces bija uzliektas uz augšu kā ragavām, un spilgtajā rīta sau­lē metāls spoži mirdzēja.

-     Tā, tūlīt mēs noskrūvēsim riteņus, sacīja Meža Veča, izvilkdama no ka­rietes četrus metāla daiktus un ieskrūvēdama tos blakus visiem četriem rite­ņiem, tā ka kariete nedaudz pacēlās no zemes, tagad turēdamās tikai uz sa­viem jaunajiem balstiem. Tad Meža Veča diezgan veikli noskrūvēja riteņus un, izvilkusi no karietes vienu slieci, ievietoja to īpašās gropēs, kaut ko pieskrūvē­ja, noklikšķināja pāris slēdžu un pagājās malā. Sliece turējās brīnišķīgi. To pa­šu Meža Veča izdarīja ar otru slieci, tad noskrūvēja metāla uzpariktes, un ka­riete bija pārvērtusies par motorizētām kamanām.

-    Gatavs ir, viņa paziņoja, novilka nosmērētos cimdus un iesvieda tos snie­gā. Tūlīt klāt pielēkšoja Ralfa šinšilla, paķēra cimdus zobos un, izbolījusi uz Me­ža Veču baltu aci, aizmetās projām.

-     Ak tu piķis! iesaucās Meža Veča. Tos jau man vairs neredzēt…

Pa durvīm degunu pabāza Ruta.

-     Vai jūs tur vēl ilgi ķimerēsieties? viņa nervozi jautāja. Mums vajadzētu jau izbraukt būtu labi, ja es tur būtu mazliet agrāk.

-     Es taču teicu, ka gatavs ir, sapīkusi atteica Meža Veča. Es esmu gau­žām labs kariešu mehāniķis un, ja kādam par to vēl ir kādas šaubas…

-    Šaubu nav, atsaucās Ruta un, aizcirtusi durvis, pazuda atpakaļ mājā. Va­rēja dzirdēt, kā viņa pārskrien pāri istabai un nodipina lejā pa kāpnēm.

-     Es domāju, ka mums jāsāk taisīties, sacīja Meža Veča un devās uz durv­ju pusi. Citādi daži te jau kļūst nervozi…

Bet viņa nepaspēja pat atvērt mājas ārdurvis, kad tās atkal atsprāga vaļā, un Ruta, apģērbusies un ar maišeli rokā, izbrāzās ārā un ielēca kamanās.

-     Nu, kur visi ir? viņa jautāja, nepacietīgi raudzīdamās visapkārt.

-     Pag, ļauj apģērbties, sašķobījies teica Ralfs un iegāja iekšā.

-     Kas ir? Vai tad neviens vēl nav gatavs? Ruta jautāja, nepacietīgi knosī­damās savā sēdvietā.

-     Man liekas, neviens vēl nemaz nezina, ka mēs jau izbraucam, smīnēda­ma atteica Meža Veča.

-     Ak, sasodīts! iesaucās Ruta un, izlēkusi no karietes, iebrāzās atpakaļ mājā.

Meža Veča ieskatījās savā jenotu rokas pulkstenī.

-     Ir tikai piecpadsmit pāri deviņiem… viņa klusām nomurmināja. Kāpēc tāds jampadracis…?

Kad viņa iegāja mājā, Ruta skraidīja apkārt un komandēja visus, lai viņi āt­rāk ģērbtos.

-     Kur ir mana cepure? žāvādamies jautāja Mežsargs un izklaidīgi lūkojās uz visām pusēm. Vai kāds nav redzējis manu cepuri?

-       Te tā ir! iesaucās Ruta, paķerdama Mežsarga veco, adīto mici no krēs­la un pasviezdama to viņam. Ātrāk, ātrāk ko jūs visi čammājaties!

Arvils izgāzies sēdēja atzveltnes krēslā un vēroja, kā pa istabu šaudās Mež­sargs, Meža Veča un bērni, meklēdami kaut ko, kas parasti izrādījās mētāja­mies turpat deguna galā.

-     Savāciet zvērus! sauca Ruta. Savāciet zvērus, citādi tie atskries mums līdzi un mūs neielaidīs slidotavā!

Bens un Rutas jenots jau bija iekšā un tagad skraidelēja pa istabu, piedalī­damies vispārējā juceklī un jautri kampdami visiem papēžos.

-     Ralf, kur tu esi licis savu žurku? pikti sauca Ruta. Kur viņa ir? Varbūt lejā? un viņa jau gribēja mesties uz apakšstāvu, kad Ralfs vēsi paziņoja:

-     Pirmīt viņa bija ārā un, nospērusi Meža Večas cimdus, aizskrēja kaut kur uz Meža pusi. Un tavai zināšanai tā ir šinšilla.

Ruta noelsās.

-     Jupis ar viņu lai tad viņa tur arī paliek, mums nav tagad laika skriet uz Mežu, dzīt pēdas tai milzu žurkai, un viņa uzmeta Ralfam izteiksmīgu skatie­nu. Neko neatbildējis, tas aizgriezās un, aizcirtis durvis, izgāja ārā.

Beidzot visi bija gatavi ceļam.

Bija skaidra un auksta ziemas diena. Debesis bija koši zilas, un viss Mežs bi­ja tinies biezās, mirdzoši baltās kupenās. Kariete, klusām rūkdama, eleganti brauca pāri dziļajām kupenām, atstādama aiz sevis sniegā platas sliedes.