Mežā viss bija kluss. Nemanīja neviena klabiķa, neviena pūpēžveidīgā, un tikai reizēm sašūpojās kāds koka zars, nobirdinādams lejā baltas sniega vērpetes.
- Skaisti, priecājās Mežsargs, lūkodamies apkārt. Un drīz būs Ziemas saulgrieži jūs taču to neesat aizmirsuši?
Visi noelsās, jo, patiesību sakot, ar visiem uztraukumiem par aluķēmiem, vecmāmiņām un tuvojošamies sacensībām tas viņiem bija galīgi izkritis no prāta.
Pēc kādu desmit minūšu brauciena viņi sasniedza ezeru. Tas tagad atgādināja apaļu, sniega klātu līdzenumu, un Meža Veča stūrēja karieti tam taisni pāri. Pārbraukuši pāri aizsalušajam un apsnigušajam ezeram, viņi iebrauca atkal Mežā, un nepagāja necik ilgs laiks, kad starp kokiem sāka rēgoties slidotavas jumta apaļais kupols. Pie slidotavas rindu rindās jau stāvēja kamanas un karietes ar sliecēm, un mežaļaudis un mežabērni bariem vien nevaļīgi skraidīja šurpu turpu. Meža Veča ielavierēja karieti brīvā vietā starp divām nartām, kurām priekšā bija aizjūgti milzīgi, pinkaini suņi, un visi izkāpa.
- Paskat, ko… sacīja Meža Veča, atgāzusi galvu un lūkodamās uz slidotavu. Es te nekad agrāk nebiju bijusi. Diezgan liela tā jūsu slidotava.
- Kā tad, lepni atteica Ruta, it kā viņa būtu te slidojusi visu mūžu. Pagaidi vien, kad tiksi iekšā tad tik tu pa īstam redzēsi, cik tā ir milzīga!
Visi devās uz slidotavas durvīm, un Ruta gāja pa priekšu. Kad viņi ienāca zaļajā gaitenī, tas bija pilns ar mežaļaudīm, kas staigāja šurpu turpu, un mežabērniem. Ar slidām rokās viņi sasaukdamies skraidelēja apkārt. Ruta apstājās.
- Ieskriešu ģērbtuvē paķert jūsu biļetes, viņa sacīja, un tad jūs dosieties augšā uz savām vietām. Redzēsimies pēc sacensībām!
To pateikusi, viņa aizmetās prom pa zaļo gaiteni un pazuda kādās no sānu durvīm. Pēc mirkļa viņa atkal parādījās, turēdama rokā biļetes. Viņai pakaļ no tās pašas ģērbtuves iznāca Ērla.
- Tā, ņemiet, sacīja Ruta, izdalīdama biļetes.
- Un novēliet mums labu veiksmi, piebilda Ērla un piemiedza Monikai ar aci.
Monika atvēra durvis, un visi devās pa kāpnēm augšup uz skatītāju tribīnēm.
Kaut arī pulkstenis bija tikai desmit Meža Večas pulksteņa jenots nupat
bija norējis desmit reizes -, tribīnes jau bija pa pusei pilnas.
Monika un pārējie uzmeklēja savas vietas, kas bija apmēram zāles vidū, un apsēdās. Visapkārt skanēja balsu murdoņa mežaļaudis bija ieradušies kopā ar saviem radiem un draugiem un tagad nekavējās pārspriest šāgada čempionāta aktualitātes. Monika pāris rindas uz priekšu ievēroja to pašu meža večuku, kurš kādā treniņā bija jutis līdzi savam mazbērnam. Tagad viņš sarunājās ar kādu mežasievu vidējos gados, tai bija īsi piķa melni mati.
- Runā, ka šodien sacensībās piedalīšoties arī kāds ne-mežabērns, viņš sazvērnieciski stāstīja.
- Ej nu ej! brinījās mežasieva. Kaut kas tāds taču vēl nekad nav pieredzēts!
- Nē, bet runā, ka šai tā esot meitene esot liels talants. Gandrīz kā mūsu pašu Riai! vecītis čukstēja.
Mežasieva aizklāja seju ar plaukstu.
- Vai, vai tad nu gan… Nebiju domājusi, ka vēl kāds varētu slidot tā kā mūsu Ria…
Viņi apklusa, un Monika pievērsās pārējiem. Tribīnes turpināja pildīties skatītājiem, un izskatījās, ka nepaliks nevienas pašas brīvas vietas.
Ledus lejā mirdzēja viegli zeltains, bet tas nebija īpaši uzkrītoši, jo tribīnes bija spilgti apgaismotas, lai skatītāji varētu atrast savas vietas. Vienā slidotavas malā bija uzvilkts paliels ekrāns, bet zem tā ar sarkanu samtu pārvilkts galds ar deviņiem krēsliem acīmredzot tās bija tiesnešu vietas. Kādas desmit minūtes pirms vienpadsmitiem, kad tribīnes jau bija pieblīvētas līdz pēdējam, viens pēc otra ieradās tiesneši un ieņēma savas vietas pie sarkanā galda.
- Tūlīt sāksies, skaļi čukstēja Mežsargs, un kāds no aizmugures uzšņāca viņam dusmīgu «Kuš!».
Meža Večas pulksteņa jenots norējās vienpadsmit reizes, un tribīņu spožais apgaismojums tajā pašā mirklī sāka dzist. Pāris sekundēs slidotava bija satumsusi, un tikai ledus mirdzēja spoži zeltainā gaismā.
- Uzmanību, uzmanību! sievietes balss skaļrunī sacīja. Atklājam šāgada ledus deju čempionātu! Šos vārdus pavadīja skaļas ovācijas un aplausi no tribīņu puses. Kad viss atkal bija noklusis, balss turpināja: Šodien mežameitenes izpilda standarta ledus deju programmu ar pēc izvēles iekļautiem elementiem.
Atkal sekoja aplausi.
- Un vēl šodien izņēmuma kārtā mežameiteņu vidū startē ari viesslidotāja Ruta Andersone!
Šoreiz aplausi jau bija piezemētāki, un tikai Meža Veča, Mežsargs, Monika, Ralfs un Arvils sita plaukstas un uzgavilēja tā, ka priekšā sēdošie pat sāka mest atpakaļ izbrīna pilnus skatienus.
- Un tā šīsdienas čempionātā piedalās kopumā divdesmit piecas slidotājas, un čempionātu atklāj Trina Monē!
Atkal atskanēja aplausi, un, kad tie beidzot pieklusa, sāka skanēt mūzika, un uz ledus iznāca pirmā sacensību dalībniece…
Kad bija noslidojušas jau kādas desmit mežameitenes un vēl nebija parādījusies ne Ruta, ne Ērla, nedz arī Ria, Mežsargs sāka nemierīgi dīdīties.
- Tur taču visu laiku ir viens un tas pats, viņš diezgan skaļi sūdzējās.
- Kuš! uzbrēca tas pats mežavīrs, kas viņam bija aizrādījis jau iepriekš.
- Ko kuš? neiecietīgi atsaucās Mežsargs, pamezdams skatienu atpakaļ.
- Vai tad nav viens un tas pats? Pagaidiet tik, kad nāks mūsu Ruta tad tik jūs redzēsiet!
- Kuš! Kuš! tagad jau skanēja no visām pusēm.
- Tu taču nemaz neesi redzējis, kā Ruta slido, izbrīnīta čukstēja Monika.
- Kā tad tu vari zināt, ka viņa būs citādāka nekā tās, kas slidoja līdz šim?
- Vai tad nebūs? atvaicāja Mežsargs, un Monikai nācās vien piekrist, ka būs jau gan…
Tikmēr Monika pamazām sāka izprast vērtēšanas sistēmu. Tika vērtētas divas lietas mākslinieciskā un tehniskā puse. Maksimālais punktu skaits laikam bija simts, bet pārliecināta Monika par to nebija katrā ziņā neviens neko tādu vēl nebija nopelnījis…
- Ērla Pati, pieteica sacensību vadītāja.
Mūzikai skanot, Ērla ieslidoja pašā vidū un uzsāka savu programmu.
Monika viņu vēroja, un viņai sāka likties, ka te nu beidzot nav «viens un tas pats», kā bija izteicies Mežsargs. Likās, ka Ērlai atšķirībā no iepriekšējām slidotājām bija ātrāks temps un graciozāka slidošanas tehnika. Taču Monika nodomāja, ka droši vien spriež neobjektīvi galu galā pati Ērla simtiem reižu bija atkārtojusi, ka nekad nav tikusi augstāk par četrpadsmito vietu. Un tomēr visas figūras tika izpildītas nevainojami, un brīžiem, kad Monikai izdevās pavērot Ērlas sejas izteiksmi, viņai likās, ka arī pati Ērla par to ir nedaudz pārsteigta. Taču, kad pienāca laiks tiesnešu vērtējumam, Monika saprata, ka nemaz nav bijusi tik neobjektīva, kā pašai bija licies.
- Tehnika, paziņoja sacensību vadītāja, un tiesneši pacēla gaisā ciparus savu novērtējumu.
Zemākais, ko Ērlai kāds piešķīra, bija 80 balles, savukārt augstākais veselas 97 balles. Tik augstu novērtējumu vēl nebija izpelnījusies neviena no līdz šim slidojošām mežameitenēm, un pūlis tribīnēs uzgavilēja un dauzīja ar kājām pret zemi.
- Mākslinieciskais izpildījums, atskanēja skaļrunī, un tiesneši acumirklī uzšāva gaisā savu vērtējumu.