- Vēl viens trīskāršais kombinācijā ar dubulto, nočukstēja Ērla. Neticami…
Tribīnēs visi bija pielēkuši kājās un aurodami aplaudēja. Sacensību vadītāja mēģināja pieteikt rezultātu paziņošanu, bet netika pie vārda, jo visapkārt valdīja drausmīgs troksnis. Tiesneši apjukuši sēdēja pie galda, turēdami gatavībā savus novērtējumus.
Kad skatītāji beidzot kaut cik noklusa, tiesneši uzšāva gaisā savus ciparus, un publika atkal uzlēca kājās. Iemesls tam bija skaidrs tik augstu vērtējumu laikam līdz šim nebija redzējis neviens.
Tagad pirmajā vietā izvirzījās Ruta, atstādama Riu otrajā vietā un Ērlu trešajā. Ērla, sajūsmā spiegdama, apskāva Moniku, un Meža Veča ar Mežsargu, par lielu uzjautrinājumu apkārtsēdošajiem, bija uzkāpuši uz saviem krēsliem un dejoja kaut ko līdzīgu stepam.
Vēl bija jāslido trim meitenēm, bet īstenībā visi uzskatīja, ka sacensības ir jau beigušās, un viņām vairs īpašu uzmanību neveltīja. Visapkārt skanēja klusināta balsu murdoņa acīmredzot visi pārsprieda svešās meitenes neparasto talantu.
Ari Ērla, protams, nespēja mierīgi nosēdēt un, plati smaidīdama, lēkāja uz sava krēsla, dalīdamās sajūsmā ar visiem, kas bija ar mieru klausīties. Protams, ka viņa jutās pacilāta par savu trešo vietu, par kuru vēl vakar nebija ne sapņojusi, taču tas, ka Ruta ir uzvarējusi, atstājot Riu aiz sevis, viņu cēla vai debesīs…
Kad atlikušās slidotājas bija beigušas savu uzstāšanos bez īpašiem panākumiem, sacensības tika pasludinātas par slēgtām.
- Pēc divdesmit minūtēm sāksies apbalvošanas ceremonija, paziņoja balss skaļrunī. Lūdzam uzvarētājus pulcēties pie galvenajām durvīm.
Vai zināt, man šķiet, man patiešām palīdzēja tā trakā slidošana kopā ar Rutu, pačukstēja Ērla. Savu mūžu neesmu tik drausmīgi trenējusies vienām sacensībām… Labs ir, man tagad jāskrien, un viņa aizmetās lejā, kur jau sākās gatavošanās apbalvošanas ceremonijai.
Uz ledus tika izstumti paaugstinājumi, kas izskatījās pēc milzīgiem celmiem. Paaugstinājumi bija pakāpienveidīgi, un augstākais «celms» mirdzēja zeltainā, otrais pēc lieluma sudrabainā, bet zemākais sarkanīgā bronzas krāsā.
- Un tā ir noslēdzies gadskārtējais ledus deju čempionāts mežameitenēm un… khmm… sākās neveikla krekšķināšana, …citiem, un mēs paziņojam uzvarētājus!
Visi aplaudēja, un Ralfs uzsauca skaļu: Urā!
- Pirmajā vietā pārliecinoši Ruta Andersone viesslidotāja no… khmm… khmm… atkal atsākās krekškināšana, …no Zemes mežiem!
Monika, Ralfs un Arvils skaļi iespurdzās, bet balss skaļrunī turpināja: Ruta iegūst savā īpašumā zelta medaļu, zelta slidu pāri un ekskluzīvas tiesības nākamā gada laikā savām vajadzībām izmantot slidotavas Mazo zāli! Lūdzu Ruta Andersone!!!
Atskanēja dārdošas ovācijas, publika pielēca kājās, un uz ledus iznāca smaidošā Ruta. Gaismas apļa pavadīta, viņa apslidoja apkārt zālei un, paklanījusies saviem piekritējiem, ieņēma vietu uz zeltītā celma.
- To par tām ekskluzīvajām tiesībām viņa nepārdzīvos, Ralfs pačukstēja Monikai. Man ir aizdomas, ka tagad viņa vispār vairs negribēs atgriezties mājās…
Kad ovācijas nedaudz aprima, atkal ierunājās skaļrunis.
- Otrā vieta un sudraba medaļa Ria Verdena!
Atkal publika uzauroja un svilpa, un uz ledus parādījās Ria. Taču atšķirībā no Rutas viņa nesmaidīja. Sakniebtām lūpām viņa apslidoja savu goda apli un, nevērīgi paklanījusies publikai, uzkāpa uz sudraba celma.
- Trešā vieta un bronzas medaļa Ērla Pati!
Šoreiz aplausi bija nedaudz mērenāki, bet Erla, šķiet, par tiem bija sajūsmā. Laimē starodama, viņa iznāca uz ledus un, pamājusi vispirms savai ģimenei un Monikas kompānijai, paklanījās pārējiem skatītājiem un, joprojām smaidīdama, uzkāpa uz pēdējā brīvā bronzas celma, iepriekš pamādama Rutai.
Ria, sastingusi kā sargkareivis, stāvēja uz sava celma un blenza taisni uz priekšu, itin kā viņa tur būtu viena pati un ne Rutas, ne Ērlas tuvumā nebūtu.
Uz sarkanā celiņa, kas bija izklāts uz ledus, uznāca slaida, sirma mežasieva un, aizgājusi līdz celmiem, svinīgi uzkāra Rutai kaklā zelta medaļu un pasniedza viņai kaut ko mirdzošu uz sarkana samta paliktņa. Monika nosprieda, ka tās varētu būt zelta slidas.
Tad medaļas tika pasniegtas arī Riai, kas savējo uzņēma ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņai tiktu rauts zobs, un Ērlai.
Pēc neilgas rosīšanās, kur, kā izskatījās, strīdējās par to, kāda himna tagad būtu jāspēlē, beidzot tika atskaņota kāda mežaļaužu tradicionālā melodija, un visas tribīnes pielēca kājās un, šūpodamās melodijas ritmā, klusām dūca līdzi.
Kad dziesma bija galā, zālē atkal iedegās gaismas, un ļaudis sāka izklīst. Ērla nokāpa no sava celma pirmā un, palaidusi garām Riu, kas joprojām izturējās tā, it kā Ērla būtu tukšs gaiss, pagaidīja Rutu, un abas saķērušās pameta ledu.
Kad Ruta bija atgriezusies pie savējiem, Meža Veča un pēc tam Mežsargs sagrāba viņu savos apkampienos, apsveikdami ar tik «zvērīgu uzvaru»… Ralfs paspieda viņai roku un nosarcis nomurmināja, ka «salto un tas beigu izgājiens
patiešām bija vienreizīgi», bet Monika apkrita draudzenei ap kaklu un sauca, ka «citādāk nemaz nevarēja būt».
- Jā, vai ne? piekrita Arvils. Mūsu Ruta viņām visām ir pāris kilometrus priekšā!
- Tas mums ir jānosvin! iesaucās Meža Veča. Kur ir Ērla? Pasakiet viņai, ka es ari vinu šovakar ielūdzu uz medaļu svinībām!
- Erla nenāks, teica Ruta. Viņas ģimene viņu nupat nogrāba, un, man šķiet, vecāki labprātīgi no viņas šovakar nešķirsies…
Bija jau pavēla pēcpusdiena, kad viņi devās mājup, un visi izbadējušies ar ilgām domāja par Meža Večas sasolīto truša cepeti. Ārā metās krēsla, un Meža Veča, stūrējot karieti mājup, spieda pedāli grīdā, lai paspētu nokļūt mājās līdz tumsai. Bērniem sajūsmā kliedzot, viņi šāvās pāri kupenu galotnēm, un aukstais ziemas gaiss svilpa viņiem gar ausīm kā Vadātāja stabules.
*
Kamēr Meža Veča un Mežsargs nodevās svinību mielasta gatavošanai, bērni sēdēja Rutas un Monikas istabā un apbrīnoja Rutas jaunās zelta slidas. Tās patiešām izskatījās smalkas. Slidu ārmalā bija pat iegrebts rotājums, un pašas slidas mirdzēja vien, izskatīdamās ārkārtīgi krāšņi uz sava sarkanā samta paliktņa. ?
- Domā, tas ir īsts zelts? jautāja Arvils, bijīgi paņemdams rokās vienu slidu.
- Kā tad, ka īsts! atsaucās Ralfs. Caur un cauri! Ruta, tu tagad no mums esi visbagātākā! viņš pasmējās.
- Vai tu ar tām slidosi? jautāja Monika.
- Nēē, diez vai… novilka Ruta. Diez vai tās ir domātas slidošanai, drīzāk tas ir tāds kā simbols.
- Man nav nekas pret simboliem, kas ir no tīra zelta un sver tik, cik šīs slidinās, iesmējās Ralfs. Bet zini, tev derētu gan ar tām paslidot tad tā melnmatainā īgņa no skaudības pārsprāgtu.
- Labāk jau lai viņa nesprāgst, smējās Ruta. Citādi man pazudīs galvenā konkurente un nebūs vairs tik interesanti. Bez tam, tad man par pirmo vietu būs jāsacenšas ar Ērlu, un tas vairs nebūtu radoši…
- Tu runā tā, domīgi ieteicās Monika, it kā taisītos te palikt…
Ruta sadrūma. Šķiet, vienu brīdi viņa patiesi bija aizmirsusi, ka aptuveni pēc mēneša viņi visi dosies atpakaļ uz savām īstajām mājām.