- Un tomēr žēl, viņa sacīja. Tāda iespēja izmantot slidotavu, kad vien iepatīkas visa gada garumā, negadās vis katru dienu…
Monika kādu brīdi likās kaut ko pārdomājam un tad sacīja:
- Ko mēs iesāksim ar vecmāmiņām?
Visi iztrūkušies palūkojās uz viņu. Šķiet, kādu laiku neviens par to tā īsti nebija domājis.
- Kā tu to domā? jautāja Arvils.
- Tagad, kad mums ir aluķēms, mums būs jānokļūst pie viņiem, lai tiktu pie savām vecmāmiņām. Bet ar kājām mēs līdz turienei neaiziesim pirmkārt, ir ziema, otrkārt mums vairs nav atlicis nemaz tik daudz laika. Līdz klinšu krāvumiem ir pamatīgs gabals…
- Un ko tad lai mēs darām? atkal vaicāja Arvils.
- Jālūdz palīgā Meža Veča ar karieti, drūmi saraucis pieri, Monikas vietā atbildēja Ralfs.
- Ņjā… norūca Monika. Šķiet, neko labāku mēs neizdomāsim.
- Meža Veča dabūs sirdstrieku, pareģoja Ruta. Bet vispirms viņa pamanīsies aizsūtīt mūs atpakaļ uz mājām…
- Pilnīgi iespējams, piekrita Monika. Ja mēs nerīkosimies piesardzīgi. Galvenais ir viņu nenobiedēt un tad var pat izdoties viņu pierunāt.
- Bet ne šovakar, lūdza Ruta.
- Nē, nē, pasmaidīja Monika. Šovakar mums ir medaļu svinības, un mēs nevaram riskēt zaudēt truša cepeti…
TRISPADSMITA NODAĻA ceĻojums cauri meŽam
Nākamajā dienā par godu gaidāmajiem saulgriežiem Meža Veča sakāra krūmos pie mājas kristāla putniņus, kas, pašas vieglākās vēsmiņas iešūpoti, tūlīt sakustējās un sāka šķindēt. Monikai, šo skanu dzirdot, ikreiz kļuva tā kā nedaudz dīvaini, kā skumji ap dūšu šī savādā, vientuļā šķindoņa lika viņai domāt par ledus kalniem, aukstiem vējiem un bezgalīgiem sniega klajumiem bez nevienas dzīvas dvēseles… Bet Meža Veča teica, ka tā tam arī esot jābūt un ka kristāla putniņu šķindoņa atgādinot ne tikai par ziemu, kas ir sākusies, bet vienlaicīgi arī par to, ka tagad dienas atkal kļūs garākas un nenovēršami tuvosies pavasaris.
Laiku pa laikam Monika mēģināja ieminēties Meža Večai par aluķēmiem, bet viņi abi ar Mežsargu bija tā pārņemti ar gatavošanos saulgriežiem, ka it nemaz neklausījās. Meža Veča vēlreiz nošķūrēja visu mājas priekšu, līdz tā bija gluda kā dēlis, sakāra kokos milzu lākturus ar resnām, baltām svecēm un salika sveces arī logos. Sveču gaismas pievilināti, ap māju sāka pulcēties jenotu bari un, dusmīgi ņurdēdami, lenca krūmos šķindošos kristāla putniņus. Meža Veča laiku pa laikam jenotus iztrenkāja, bet pēc briža tie atkal bija klāt. Tomēr sveces tā ari netika aizvāktas.
- Viņi noņemas tā, Monika sūdzējās Ralfam, it kā bez viņiem saulgrieži nemaz nevarētu pienākt!
- Ko tu zini? atsmēja Ralfs. Šeit taču ir Mežs varbūt, ka nevarētu ari…
Ap pusdienlaiku bērni izdomāja, ka jāaiziet pakaļ aluķēmam. Viņi bija nolēmuši izstāstīt Meža Večai un Mežsargam par saviem plāniem, un tad jau vajadzēja, lai viņiem būtu kāds lietišķs pierādījums.
Tā nu Monika ar ragaviņām devās uz egļu biezokni pēc aluķēma un, kad bija to atgādājusi, noslēpa to Ralfa un Arvila istabas kaktā. Ralfs nokrāva būrim priekšā grāmatu kaudzi, lai Meža Veča būri nepamanītu, ja gadījumā viņai ienāktu prātā ienākt istabā.
- Vai tās suņusēnes, istabā stāvot, nesabojāsies? jautāja Arvils, aizdomīgi lūkodamies uz noļukušajiem suņusēņu čemuriem un raukdams degunu.
- Tik īsā brīdī tām nekas nenotiks, nepārliecinoši atteica Ralfs un paošņāja gaisu. Patiesi, likās, ka te smird arvien stiprāk.
- Ko jūs tur darāt? pēkšņi vaicāja aluķēms, kad kāda grāmata no milzīgās kaudzes virsotnes ar būkšķi nogāzās zemē.
- Ak, neko īpašu, attrauca Monika. Nedaudz pārkrāmējam grāmatas.
- Oooo! iesaucās alukēms.
- Kas tad ir? iesmējies jautāja Ralfs. Vai tu arī vēlies pakrāmēt grāmatas?
- Nē taču, atsaucās aluķēms. Bet jūs man kādu gan varētu iedot palasīt. Galu galā, to veco avīzi es jau zinu no galvas…
- Un ko tad tu gribētu? Ralfs jautāja. Neko lielu es tajā tavā būrī iekšā neiedabūšu.
- Tu iedabūtu, ja atvērtu durtiņas, izpalīdzīgi pamācīja aluķēms.
- Nemaz neceri! atsaucās Ralfs.
- Man te ir šis tas par ceļojumiem… Āfrika, Austrālija… šausmu stāsti… šis tas par vampīriem… piedzīvojumi… dimantu meklētāji…
- Kas, kas? saausījās aluķēms. Jā, es domāju, tas derēs. Dod tik šurp!
Ralfs negribīgi iestūķēja grāmatiņu mazajā būra atvilktnītē.
- Tikai izturies pret to saudzīgi, viņš vēl piebilda. Tā nav mana grāmata.
*
Arī Mežsargs vienu brīdi pazuda Mežā un, kad bērni jau sāka brīnīties, uz kurieni viņš devies, piepeši atkal parādījās, vilkdams aiz sevis auklā diezgan palielu bērzu ar visu sakņu mudžekli.
- Kam tev tas? brīnījās Ralfs.
- Dedzināšanai kam gan vēl? tikpat izbrinījies atsaucās Mežsargs. Ak, pareizi, tu taču nezini… Redzi, katros ziemas saulgriežos ir jānosvilina viens pagājušajā vasarā nokaltis koks tad nākamajā gadā koki nekaltīs.
- Un vai tas tiešām iedarbojas? atkal brīnījās Ralfs.
- Kā gan citādi, vēsi atteica Mežsargs. Mēs taču zinām, ko darām…
Monika turpināja ik dienas apmeklēt aluķēmu, kurš sēdēja būrī un lasīja Ralfa grāmatas. Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad atgriezīsies savās klinšu alās, un šķendējās par darbiem, kas paliek nepadarīti…
Saulgriežu dienas rīts sākās ar pamatīgu spelgoņu. Meža Veča apvilka trīs jakas un devās uz Mežaļaužu ciematu pēc pīles, kurai vakarā būtu jāpārvēršas par cepeti. Viņa pārnāca tikai ap pusdienas laiku, pasitusi azotē pamatīgu ķeseli, un sūdzējās, cik Mežaļaudis šogad esot sīkstulīgi.
- Es kaulējos kādas divas stundas, viņa pikti stāstīja. Un man ir tādas aizdomas, ka tie putni, ko viņi man mēģināja iesmērēt sākumā, patiesībā bija trekni nobaroti klabiķi…
- Viņu parastais gājiens, pavīpsnājis teica Mežsargs. Viņi domā, ja tiem putniem nebūs knābju un kāju nagu, mēs neatšķirsim pīli no klabiķa…
Tad viņš devās ārā, kur milzīgā sniega kupenā ieraka nokaltušo bērzu, tā ka tas stāvēja gluži kā dzīvs. Vakars pienāca gluži nemanot, un putna cepetis (Monika un pārējie ļoti cerēja, ka tā patiešām ir pile…) smaržoja pa visu apkārtni tā, ka jenoti, kas joprojām slamstījās pa apkārtējiem krūmiem, laizīdamies atļāvās pienākt līdz pašām ārdurvīm.
Uz vakara pusi spelgoņa pieņēmās spēkā. Debesis bija koši zilas un satumstot piebira pilnas neskaitāmām zvaigznēm, kas šajā aukstumā, šķiet, mirdzēja vēl spožāk nekā parasti.
Meža Veča pukodamās sagrieza šķēlēs kādu milzīgu gaļas gabalu un, sametusi šķēles bļodā, iznesa ārā uz lieveņa. Jenoti tūlīt bija klāt un, nepacietībā smilkstēdami, uzklupa gaļai.
- Ko tu dari? brīnījās Monika. Es domāju, ka tu neciet jenotus!
- Un ziemas saulgriežos es tos neciešu vēl divreiz vairāk, atrūca Meža Veča, jo senas tradīcijas pēc man tie ir jāpabaro. Vilks viņu zina, no kurienes tāda tradīcija radusies, droši vien jenoti paši izdomājuši… Bet, lai nu kā tradīcijas labāk tomēr ievērot, citādi vēl var notikt sazin kas…
Pēc svētku vakariņām, kurās viņi līdz pēdējam kauliņam noskrubināja putna cepeti, visi kārtīgi satuntuļojās un devās ārā. Bija tik auksts, ka Monika uzreiz juta, kā viņai aizsalst nāsis.