Kokos sakārtajos lākturos lēnām dega resnās, baltās sveces un ar savu gaismu mēģināja padarit zvaigznes blāvākas, bet tas viņām neizdevās. Zvaigznes mirdzēja spožāk nekā jebkad laikam jau zināja, ka šī ir īpaša nakts.
Sniegam gurkstot zem milzīgajiem, siltajiem zābakiem, Mežsargs piegāja pie kupenā iespraustā bērza un ar mazām sudraba šķiltaviņām piešāva tam uguni. Sausā bērza tāss uzreiz satvēra dzirksteli un strauji uzliesmoja, bet liesma uzšāvās pa stumbru augšā. Drīz jau uguns bija aizložņājusi līdz katra sīkākā zariņa galam, un bērzs bija pārvērties ugunīgā koka veidolā.
Visi klusēdami stāvēja apkārt un skatījās, kā uguns strauji aprij bērzu. Sniegs visapkārt degošajam kokam izkusa, un kupenā atklājās dziļa bedre. Kad bērzs bija zaudējis pamatu, tas sāniski iegāzās sniegā un turpināja švirkstēdams pārvērsties pelnos.
- Nu tā, domīgi noteica Mežsargs, kad tikai pāris oglītes vēl gailēja uz melnās zemes, ko bija atsedzis izkusušais sniegs. Saulgrieži ir sagaidīti, un darbi padarīti. Ejam iekšā, citādi mani kāju pirksti sasals vienā čemurā…
Viņš iegāja mājā, un pārējie labprāt viņam sekoja. Istabā Meža Veča iesvieda krāsnī vēl pāris malkas šķilas, un visi pievilka krēslus tuvāk ugunij.
Monika nokrekšķinājās, un pārējie bērni uzmundrinoši pamāja viņai ar galvu.
- Mums ir šis tas stāstāms, Monika samulsusi iesāka un apklusa. Meža Veča pavērsa uz viņu izbrīnītu skatienu.
- Kas tad? Gribat šovakar doties mājās, vai? viņa jautāja.
- Nē, nē, gluži pretēji… piesarkusi nomurmināja Monika un saņēmusies sāka runāt. Es pēdējo mēnešu laikā esmu vairākkārt palūkojusies ar Aci… Viņa neļāva Meža Večai atvērt muti un, kaut arī tā izskatījās stipri šokēta, turpināja savu stāstu.
Viņa pastāstīja visu. Gan to, ko bija uzzinājusi par aluķēmiem, par peļu lācīti un par veco Loju… Kad bija jāstāsta par viņu gājienu uz Vadātāju purvu, viņa nedaudz saminstinājās, jo gan Meža Veča, gan Mežsargs izskatījās tā, it kā viņus kuru katru brīdi varētu ķert trieka. Un tomēr viņa saņēma dūšu un, izlaidusi dažas dramatiskākās detaļas, pabeidza savu runājamo. Un tāpēc mums vajag karieti, jo ar kājām mēs to gabalu neaiziesim. Bez tam, vēl taču jānes būris…
Kad viņa bija beigusi, iestājās klusums. Visi blenza krāsns liesmās, un vienīgās skaņas istabā bija uguns sprakšķēšana.
- Ak tad tā, beidzot noteica Meža Veča un savilka lūpas urskulī. Un tu gribi teikt, ka lejā, Ralfa un Arvila istabā, sēž iespundēts aluķēms?
- Kā tad, apstiprināja arī Ralfs, un Ruta ar Arvilu pamāja.
- Tas nu gan nevar būt, noelsās Mežsargs, visu laiku braucīdams savu bārdu tā, ka likās tā tūliņ sāks spīdēt.
Monika piecēlās kājās un devās uz kāpņu pusi, bet Meža Veča tūlīt uzlēca no sava krēsla un aizmetās viņai pakaļ. Pārējie bērni un Mežsargs centās neatpalikt.
- Tikai klusu! uz kāpnēm pagriezusies sacīja Monika. Es gribu, lai jūs viņu redzat, pirms viņš ir sapratis, ka tiek aplūkots. Tad viņa turpināja ceļu un, ļoti uzmanīgi atvērusi zēnu istabas durvis, uz pirkstgaliem iegāja istabā.
Pa vienai grāmatai vien viņa nokrāmēja augsto grāmatu kalnu, un skatieniem atklājās būris, kuru no visām pusēm ieskāva ļumīgās suņusēnes. Likās, ka tās smird vēl trakāk nekā pirmīt. Būra stikla siena bija pavērsta tieši pret viņiem, un aluķēms bija aplūkojams visā savā godībā…
Garajām, pūkainajām ausīm krītot pār grāmatas lappusēm, aluķēms sēdēja, sakrustojis kājas kā mazs, jocīgs jogs, un cītīgi lasīja. Reizēm viņš klusām pie sevis iebubinājās, un tad viņa rozā degungals tik jocīgi noraustījās, ka Monikai bija jāvaldās visiem spēkiem, lai nesāktu skaļi smieties.
Meža Veča un Mežsargs stāvēja un stulbi blenza uz būri. Visbeidzot Meža Veča sakustējās.
- Tas, viņa čukstēja, izstiepusi pirkstu uz būra pusi, ir aluķēms??
Atskanot viņas balsij, aluķēms pacēla galvu, bet tad, acīmredzot nospriedis,
ka tas nav nekas ievērības cienīgs, atkal iegrima grāmatā.
- Ir, ir, apstiprināja visi bērni, un Monika neiecietīgi sacīja: Es taču teicu, ka tas nav viņa īstais izskats.
- Tas nu ir fakts, māksloti iesmējās Mežsargs.
Aluķēms atkal pacēla galvu un šoreiz nolika grāmatu malā.
- Kas tur ir? viņš jautāja, un bija manāms, ka viņš saspringst. Monika, tu?
- Es arī, jā, atteica Monika. Ralfs iesmējās.
- Starp citu, šī ir viena laba grāmata, sacīja aluķēms, paskatījies uz to pusi, kur, pēc viņa domām, stāvēja Ralfs. Vai tev ir arī otrā daļa?
- Ir gan. Vai tad šo tu jau izlasīji? Ralfs brīnījās.
- Gandrīz, attrauca aluķēms, pabakstīdams grāmatu ar savu pūkaino ķepiņu, un tad, atkal to atšķīris, turpināja lasīt.
Visi izgāja no istabas, un Arvils kā pēdējais aizvēra durvis. Meža Veča noelsusies atkrita turpat uz dīvāna. Mežsargs iegāzās atzveltnes krēslā turpat blakus, un krēsls zem viņa svara viegli nokrakšķēja. Bērni klusām stāvēja viņiem blakus un gaidīja, kas nu būs, bet Meža Veča tikmēr elsa kā Bens pēc kāda no saviem trakulīgākajiem skrējieniem. Savukārt Mežsargs bija sācis plūkāt savu bārdu.
- Nu? Monika beidzot neizturēja.
Meža Veča uzmeta viņai mokpilnu skatienu.
- Ko nu? viņa jautāja tādā balsī, it kā kāds nupat būtu viņu palūdzis ziedot vienu nieri jenota glābšanai. Jūs gribat, lai mēs jūs vestu pie aluķēmiem, ja?
- Nu vispār jā, piekrita Ralfs, pie sevis nopriecādamies, ka Meža Veča tik ātri ir visu aptvērusi.
- Murgs kaut kāds, novaidējās Meža Veča un saķēra galvu. Ko gan
jūs esat iedomājušies? Domājat, ka visi aluķēmi būs tikpat smieklīgi kā šī būrī tupošā truša parodija?
- Nūū… jā… nedroši sacīja Arvils un tūlīt pat to nožēloja, jo Meža Veča viņam vārda tiešā nozīmē uzrēca.
- Dulli! viņa brēca, lūkodamās uz Arvilu, tā ka tas sarāvās pavisam maziņš un sāka neviļus kāpties atpakaļ. Dulli kā jenoti pavasarī! Vai jūs neatceraties, ko Mežsargs stāstīja? Klinšu krāvumiem nav iespējams tuvoties!!
- Mums ir pūpēžveidīgo mazuli, piesardzīgi ieminējās Monika. Arvils domā, ka tie rada kaut ko līdzīgu ultraskaņai tāpat kā sikspārņi… Iespējams, ka to tuvumā aluķēmi nespēs radīt tās bailes…
- Iespējams?? sauca Meža Veča. Iespējams!!! Jūs gatavojaties doties pie aluķēmiem, pamatojoties uz kaut ko tādu, kas varbūt varētu būt iespējams…??? Nē, man trūkst vārdu… viņa noelsās un, atkal saķērusi galvu, nošļuka dziļāk dīvānā. Monikai tas nez kāpēc atgādināja par veco Loju, kad tā bija rakusies savās kažokādās…
- Bez tam, ja mēs brauksim ar karieti, mēs varam paņemt līdzi diezgan daudz suņusēņu aizsardzībai, piebilda Ralfs.
Bet Meža Veča tikai šļūca vēl zemāk, izdvešot sirdi plosošu vaidu.
Tikmēr Mežsarga bārdas plucināšanas temps bija kļuvis krietni lēnāks.
- Kas zina, varbūt ar', ka jums taisnība… viņš lēni noteica.
- Ak, nē, tikai nesāc arī tu, atkal novaidējās Meža Veča.
- Skaidrs, ka mums taisnība! mundri apgalvoja Ralfs. Katrā ziņā, ja mēs nepamēģināsim, tad tā arī neuzzināsim ir mums taisnība vai nav… viņš vēl pavisam klusām pie sevis noteica.