Mežsargs pārstāja plucināt bārdu.
- Kas zina… viņš atkal sacīja, maigi noglaudīdams to, kas pēc pamatīgās apstrādāšanas bija palicis pāri no viņa bārdas. Varētu, protams, pamēģināt… Tikai es īsti nemāku vadīt to karieti. It sevišķi tagad, ziemā, kad viss ir tik slidens…
Meža Veča pat vairs nevaidēja, tikai klusām sēdēja, saķērusi galvu. Pēc brīža viņa beidzot noņēma plaukstas no sejas un paskatījās augšup.
- Jūs visi esat pilnīgi traki. Nudien, es patiesi domāju, ka pat jenotiem ir vairāk sajēgas…
Tas jau bija nopietni. Visi aizturētu elpu gaidīja, kas sekos.
- Bet, ja jau jūs visi esat tā noskaņojušies… Labi, es braukšu. -Jā!!!
- Urā!!! visi kliedza cits pār citu un metās bučot Meža Veču, kura tad šausmīgi samulsa.
- Nu, nu… viņa noteica, kad, vispārējās sajūsmas pārņemts, šurp atdrāzās arī Bens un, ielēcis Meža Večai klēpī, metās laizīt viņai seju. Nogrūdusi Benu uz grīdas, viņa piepeši kļuva ļoti lietišķa.
- Kad jūs gribat izbraukt?
- Ai, jo ātrāk, jo labāk! iesaucās Monika, domādama, ka jābrauc pēc iespējas ātrāk kamēr vēl Meža Veča nav paspējusi pārdomāt.
- Man jāpiepilda kariete ar sulu… murmināja Meža Veča, jāpārbauda, vai slieces ir kārtībā… un mums jāsadabū krietns lērums to suņusēņu… Kur mēs tās dabūsim? viņa piepeši apmulsa.
- Ciematā to būtu jābūt papilnam… teica Ralfs. Ērla varētu mums kādus pāris spaiņus sadabūt.
- Labs ir, tad braucam parit, nolēma Meža Veča. Tikai esiet tik labi izne-
siet ārā to būri ar… hmm… aluķēmu. Tās suņusēnes, vai zināt, šausmīgi smird…
*
Tonakt Ralfs un Arvils gulēja apakšstāva lielajā istabā, jo suņusēnes bija tā piesmirdinājušas visu istabu, ka tur nebija iespējams elpot. Bens par šo pārmaiņu bija lielā sajūsmā un visu nakti neatlaidīgi rāpās pie zēniem uz dīvāna un gūlās šķērseniski pār viņu kājām kā bieza, vilnas sega. Taču, tā kā Bens izrādījās pārāk silta «vilnas sega», viņš tika pastāvīgi izgrūsts no gultas.
Visu priekšpusdienu Meža Veča noķimerējās ap karieti, jo viņai likās, ka slieces nestāv taisni. Ralfs riņķoja viņai apkārt kā dabiskais pavadonis, ne brīdi nenovērsdams no viņas acis un ik pa laikam piesolīdamies kaut ko palīdzēt. Sapratušas, ka no Ralfa nekāda palīdzība nav sagaidāma, Monika un Ruta devās uz Mežaļaužu ciematu divatā un tūlīt uz ciemata galvenā ceļa satika Ērlu.
- Ha! iesaucās Monika. Tieši tevi mēs meklējām!
- Kā tā? vaicāja Ērla, nokāpdama no kādas izšķaidītas suņusēnes. Patiešām, suņusēnes visapkārt auga lielā daudzumā, un nemaz nebija iespējams paiet, tās nenobradājot. Bez tam sašķaidītā veidā tās nebūt nesmaržoja labāk, gluži otrādi…
- Meža Veča ir piekritusi braukt pie aluķēmiem, paskaidroja Monika. Tāpēc mums vajag kādus pāris kilogramus sēņu. Viņa ar pretīgumu pavērās uz ļumīgo, smakojošo sēņu audzēm.
- Jādomā, jums tās vajadzīgas dzīvas, ja? drošības pēc pajautāja Ērla.
- Jā, apstiprināja Ruta.
- Es tūlīt aizskriešu pēc pāris dēstu kastēm… Cik jums vajadzēs?
- Nūūū… man šķiet, ar kādām divām trim vajadzētu pietikt, domīgi sacīja Monika. Īstenībā viņiem nebija ne jausmas, cik daudz sēņu vajag, lai tiktu klāt klinšu krāvumiem.
Ērla aizmetās prom un pēc brīža atgriezās, nesdama trīs skalu kastes, izklātas ar veciem «Meža vēstneša» numuriem. No viņas mēteļa kabatas rēgojās koka kāts. Nosviedusi kastes zemē, Ērla izvilka no kabatas nelielu kapliti un metās nikni kaplēt ārā tuvākās suņusēnes.
- Eh… viņa elsa, no piepūles piesarkusi. Zeme galīgi sasalusi… Nu nekas, tūlīt es tikšu tām klāt.
Patiesi pēc pāris mirkļiem suņusēņu čemurs nogāzās uz sāniem, un Erla, to uzmanīgi satvērusi, lai nesaspiestu, ielika skalu kastē. Tā viņa turpināja kaplēt, līdz visas kastes bija pilnas ar zaļganām suņusēnēm. Dažas suņusēnes bija bezkrāsainas, bet Monikai bija aizdomas ja meitenes paietu maliņā, tās tūlīt iemirdzētos zilas, sarkanas un dzeltenas.
- Nu tā, sacīja Ērla un iebāza kapli atpakaļ kabatā. Es domāju, ka pietiks. Nebūtu labi, ja tās stāvētu pārāk cieši tām varētu nepatikt.
Tad katra paņēma pa kastei un devās atpakaļ uz Mežsarga māju. Brangie sēņu čemuri bija diezgan smags nesamais, un atpakaļceļā pagāja daudz ilgāks laiks nekā šurp nākot. Kad viņas pienāca pie mājas, kariete joprojām stāvēja mājas priekšā, un Meža Veča bubinādama ņēmās ap sulas tilpnes atveri.
- Kaut kas te nav tā, kā vajag, viņa purpināja, bakstīdama atveri ar kaut ko īlenam līdzīgu. Tad viņa paraustīja tilpnes durtiņas, un tās atlēca vaļā ar klikšķini līdzīgu troksni. Meža Veča sarauca pieri un mēģināja tās aiztaisīt. Sākumā tās likās ieķērušās un neparko negribēja vērties ciet, bet tad aizcirtās ar skaļu «knikši», tā ka Meža Veča tik tikko paguva atraut pirkstus.
- Au! viņa izbīlī iesaucās. Nē, nudien kāds te ir bakstījies! Ralf? viņa bargi uzsauca zēnam, kas stāvēja viņai cieši klāt un ar tādām pašām aizdomām uzlūkoja tvertnes durtiņas.
- Nē, nē, viņš sāka apmulsis taisnoties. Es neesmu tām pieskāries!
Meža Veča iespurdzās.
- Es taču nemaz nemēģinu apgalvot, ka tu ko tādu būtu darījis, viņa sacīja. Es gribēju jautāt, vai tu neesi manījis karietes tuvumā ko aizdomīgu?
- Aizdomīgu? Ralfs apmulsa. Kādā ziņā aizdomīgu?
- Piemēram, jenotu pēdas sniegā vai tamlīdzīgi…
- Ak tā? Nē, neesmu. Bet es jau arī neesmu īpaši pētījis.
- Nu ja. Zini, es patiešām domāju, ka tas ir jenots. Tas tieši pēc viņa izskatās. Nedaudz apskrāpētas durtiņas… it kā ap tām būtu gramstījies kāds, kuram ir pārāk gari nagi… Tīrais trakums nāksies ari šeit uzlikt jenotdrošo slēdzeni! Ak, redz kur nāk Ērla!
- Labdien! atsaucās Ērla. Mēs nesam sunusēnes.
- Erla, vai tas jūsu atslēdznieks vēl ir dabūjams? Man te vajadzīga vēl viena viņa īpašā atslēga.
- Noteikti viņam pateikšu, apsolīja Ērla un nosvieda zemē kasti tā, ka sēnes
noļumēja vien. Viņš priecāsies. Mazās jenotu atslēgas ir viņa meistarstiķis.
*
Vakarā beidzot likās, ka viss ir sagatavots. Kariete ar sabalansētām sliecēm, pilnu tvertni ar sulu un salabotām tvertnes durtiņām stāvēja pie durvīm un gaidīja nākamo rītu, kad varēs doties ceļā.
Meža Veča pēc aptuveniem aprēķiniem nosprieda, ka ceļš vienā virzienā varētu prasīt aptuveni nedēļu, tāpēc visi sapakoja līdzi ņemamās mantas drēbes, pārtiku, guļammaisus un ziemas telti, ko Mežsargs mēdza izmantot savos klejojumos pa Mežu. Drošības labad tika nolemts pirms došanās ceļā paskatīties ar Aci, lai pārliecinātos, ka gan vecmāmiņas, gan aluķēmi vēl arvien ir Klinšu krāvumos. Pašā vakarā Monika, Ruta, Ralfs un Arvils uzkāpa Mežsarga istabā, kur viņus jau gaidīja Meža Veča un Mežsargs. Meža Veča, protams, izrādīja neapmierinātību ar to, ka Monika visu šo laiku slepus ir rīkojusies ar Aci, bet Monika viņu pārliecināja, ka toties tagad viņa ir kļuvusi par īstu profesionāli.
- Tas vairs nav ne mazākā mērā bīstami, apgalvoja Monika. Tas ir gluži tāpat kā skatīties televizoru.
Viņa apsēdās vienā no atzveltnes krēsliem, un ari visi pārējie apsēdās kur nu kurais un nogaidoši uzlūkoja Moniku.