ANATOLS IMERMANIS
MORTONA PIRAMĪDA
Fantastisks romāns
izdevniecība «liesma» rīgā 1971
Pirmā gramata
TELEMORTONS
1
Cilvēki izzuda. Palika balss, vienīgi balss.
— Es esmu dievs. Sākumā bija tukšums un man bija garlaicīgi. Tad es radīju Visumu. Galaktikas uzliesmoja un nodzisa, izveidodamas katru dienu jaunu neatkārtojamu sakopojumu. Bet reiz vecais sakopojums atkārtojās. Un man atkal kļuva garlaicīgi. Tad es radīju dzīvību. Pro- toplazma pārvērtās cilvēkā, un cilvēks saskaldīja atomu, un neviena diena neatkārtoja iepriekšējo …
Vārdi — no Jaunās Bībeles pirmās grāmatas. Bet šaušalīgā, metāliskā balss, kas liek man vai zaudēt samaņu? Šī ērmīgā cilvēka līdzība, kas nolasa no ekrāna tajā projicētās svētās mikrofilmas tekstu?
— Kas tas tāds? — čukstus vaicāju savam kaimiņam. Viņš pievērš man bārdaino, brīnumainā kārtā pazīstamo seju. Cik līdzīgs Aironam Kernam — dzejniekam, kas nebija publicējis nevienu rindu, kaut simtiem tūkstošu zināja viņa dzeju no galvas. Bet Airons taču nomiris pagājušajā gadsimtā, tātad tas nav viņš.
— Šis te? Jaunākais mācītājs. Vai tad neesat dzirdējis, ka Tokijas īstās Ticības Vispasaules Sinode atļāvusi izmantot dievkalpojumiem robotus?
Manā atmiņā milzīga plaisa, it kā desmitiem gadu būtu pavadīts nebūtībā.
— Vairojieties, aprij iet cits citu un nejautājiet, cik ilgi tas var turpināties, jo es, Lielais Eksperimentators, to pats nezinu, — nolasa robots, kustinot svina lūpas.
— Āmen! — atkārto ticīgie.
Kāda akustika! Augstu, augstu virs manis caurspīdīgam jumtam cauri redzams riņķojoša milzu rata siluets.
— Un kas tas tāds? — atkal jautāju kaimiņam.
— «Tas, caur ko dievs rādīsies cilvēkiem», Ceturtā Grāmata, simts pirmais pants, — viņš aizdomīgi nolūkojās manī. — Vai jūs gadījumā neesat no Psihoizolācijas Zonas?
— Esmu Mēnesnieks! — meloju viņam. — Tikko atgriezos no turienes pēc divdesmit gadiem.
— Bijušais Mēnesnieks? — kaimiņš atvirzās no manis.
— Vai jums jau devuši grēku atlaidi?
— Kādu grēku?
— Vai tiešām jūs pat to nezināt? — viņš šausminās.
— Dalasas Vispasaules Sinode jau deviņpadsmitajā gadā pasludinājusi Mēnesniekus par ķeceriem. Tieši tad profesors Hilarijs, kas par to ieskaitīts svēto kārtā, pierādījis, ka radiosignāli, kas nāk pie mums no neiedomājamiem Visuma dziļumiem, tiek paša dieva raidīti. Mūsu radioteleskops, — viņš bijīgi norādīja uz augšu, — pats lielākais pasaulē. Ja Lielajam Eksperimentatoram labpatiksies parādīties cilvēkiem, tas notiks tieši šeit.
Ar mani kaut kas norisinās. Plaisa atmiņā aizvelkas.
Atrodos Radioteleskopiskās Atklāsmes Katedrālē, tagad ir divdesmit pirmais gadsimts, mani sauc — Trīdents Mor- tons. Baznīca ir milzīga; salīdzinājumā ar- tās bezgalību ļaudis izskatās kā lelles skudru mazuļiem. Jumta vietā — zvaigžņotas debesis trīsdesmit stāvu augstumā. Tās spīd cauri sintētiskajam stiklam — skaņu drošam, ložu drošam, radiācijas drošam. Logus no tāda materiāla var atļauties tikai ļoti bagāti cilvēki.
— Svēto Hipij, tu, ar kura starpniecību Lielais Eksperimentators atklājies cilvēkiem, tu, kas pasludinājis ciešanu māktajai cilvēcei dievišķā eksperimenta noslēpumu, lai svētīts tavs vārds!
Tas ir vecākais mācītājs. Šoreiz miesās, kaut no tām maz kas redzams. Kopā ar tūkstošiem baznīcēnu paceļu acis augšup. Desmit stāvu augstumā virs mums karājas caurspīdīga kārba, tajā rentgena caurstarots ģindenis ar šauru krūškurvi un lielu galvaskausu. Pagājušajā gadsimtā par dieva kalpu varēja būt jebkurš blēdis. f4o tā prasīja vienīgi dievvārdus. Jaunā reliģija dzimusi bargā laikā, tā ir skeptiķu reliģija un prasa ticības apliecinājumus. Un vai iespējams labāks īstas ticības pierādījums par pastāvīgu apstarošanu dievkalpojuma laikā, kura divtik saīsina mūžu?
Rentgeniāniešu ordeņa klosterī redzēju mūkus, kuri jau vairākus gadus neiziet no rentgena kamerām. Klosteris kļuvis par svētceļotāju Vispasaules centru. Tur nav elektrības, gaismu aizstāj vitrīnās izstādīti gaismojoši svēto tēvu kauli.
— Amen! — sauc mācītājs, paceldams pāri mums kaulus. Un tūdaļ kreisajā un labajā pusē parādās cilvēka stāvs, desmitstāvu augsts stereoskopisks fluorescents portrets. Katra rieva zem dziļi iegrimušajām acīm izskatās kā aiza, katra krunka milzīgajā, kaili nodzītajā galvā kā zemes garozas tektonisks sagruvums. Pārāk cilvēciska visintīmākajos sīkumos un tādēļ necilvēciska seja.
Svētais Hipijs, jaunas reliģijas pravietis un dibinātājs, īstenībā viņu sauca — Džons Kraufords, bet mēs saucam viņu pār Hipiju, tāpat kā kristīgie Jēzu no Nacaretes par Kristu un Pestītāju. Hipijs nomira pagājušajā gadsimtā Stambulā. Tā laika neticīgie mediķi pasludināja par nāves cēloni narkotisku saindēšanos, bet viņa dievišķīgās atklāsmes par halucinācijām.
Svētā Hipija parādīšanās jau pietiekami saelektrizējusi pūli. Ģindenis caurspīdīgajā kārbā no jauna izpleš kaulus — rokas.
— Lielo Eksperimentator, rādies mums personiski, lai novērstu mūsu bojā eju! — viņš ekstātiski kliedz.
— Personiski! Personiski! — kliedz tūkstoši, ieurbdamies acīm sienā. Siena pazudusi. Tās vietā neskaidri mirdzošs milzīgs ekrāns. No apakšas tā augšējā mala gandrīz nav saskatāma. Atceros, kas šodien par datumu. Nu, protams, 25. janvāris! «Hiplia Determina» apokrifiskajā
Piektajā Grāmatā pareģots, ka tieši šajā dienā dievs parādīsies cilvēkiem.
— Personiski! Personiski! — kliedziens pāraug histērijā, raudās, neartikulētās skaņās.