Viņš sūtīja mani pie velna — principa pēc, kā to pasvītroja. Drukāties viņš pat nedomā, tāpēc ka tam tikpat maza jēga kā visam pārējam. Rakstīt dzejoļus, ražot zābakus vai bumbas, žūpot vai karot — vai nav vienalga? Galvenais jau nav viņa vērtīgais talants vai vērtīgā dzīvība. Vienkārši Aironam šī šerbeta kafejnīca Osmanliē ielā šķiet panesamāka par džungļiem, moskītiem un zvērīga kadru seržanta rupjiem bļāvieniem. Drukāties? Kāpēc? Kam? Tā kā tā šai pasaulei jāiet bojā; un kāda tam jēga, ja pēc simts gadsimtiem mežonīgo Zemi nejauši apmeklēs augsti attīstīti trīsstūri no Kentaura Zvaigznāja? Pieņemsim, trīsstūris ar arheoloģisku slieksmi sameklēs Kongresa bibliotēkas drupās dažas lappuses ar viņa dzejoļiem. Tam atliks tikai minēt, kas tur rakstīts — ķīmiska formula, ielūgums uz publisku ķecera dedzināšanu vai mājas cepumu recepte. Paretam Airons atļauj simpātiskiem ļaudīm ierakstīt savas poētiskās halucinācijas magnetofonā. Lai tīksminās, ja viņi tik glupi.
Mans tēvs ari nicināja cilvēkus, tikai gluži citu iemeslu pēc. Līdz pēdējai minūtei viņš bija nemainīgi laipns pret visiem — gan sev līdzīgiem, gan padotajiem, un vienīgi es, viņa dēls, zināju, kāda nāvīga nicināšana slēpjas zem gludā smaida. Viņš nicināja cilvēkus tāpēc, ka no viņiem tik viegli izvelkama nauda. Un, jo vairāk tu no tiem izvelc, jo vairāk tie tevi cienī. Manuprāt, pēdējos gados pati naudas krāšana nesagādāja viņam vairs nekādas patikas. Un tikai šī saltā nicināšana, šī tik viegli iegūstamā iespēja soļot ar laipnu smaidu pāri sagrautām eksisten- cēm samierināja tēvu ar dzīvi, kur nepalika vietas ne mazākām nepiepildītām iegribām.
Airons Kerns tāpat nicināja cilvēkus, bet cita iemesla pēc. Tāpēc ka viņi bija cilvēki. Mani urdīja sajūta, ka visvairāk viņš nicina diženākos — labsirdīgus, gudrus, tos, kuru spējas un idejas cilvēces aplaimošanai tiek izmantotas tās paverdzināšanai. Viņš nicināja tos ar visu savu ārieni, ar savu nekoptību un nemazgātību, ar atklātā absurda spļāvieniem, kas biezi izraibināja viņa poētisko atklājumu spīdošos ceļus.
— Gribat, pastāstīšu jums kādu alegoriju! — piesmakušā balsī piedāvāja Bruņa.
— No bībeles? Nevajag! Uzskati, ka esmu jau izvēmies. Varbūt jums tas nav zināms, bet, pirms kļuvu par hipiju, biju melnsvārcis. Cienīgtēvs Džons Kraufords! Tēva, dēla, Svētā gara un LSD vārdā — nekādu bībeļu! Jo vairāk tādēļ, ka ar vienu kāju jau atrodos viņpus ļaunuma un labuma … Ja jūs zinātu, cik tie skaisti! — Džons uzmanīgi pacēla savas dzīslainās rokas un garajiem pirkstiem saudzīgi pieskārās gludi skūtajai galvai. Šajā mazajā pasaulē, kas bija nožogojusies no lielās ar lozungu «Nost frizierus!», Džona kailais pakausis bija -anahronisms. Viņš atgādināja budistu mūku — iekritušas acis, dzeltenīga āda, smalka, askētiska seja.
— Skaisti? Kas? — bez sevišķas ziņkāres apvaicājās pusmūža sieviete. Nezināju viņas vārdu un arī nemēģināju uzzināt. Acīm redzot, šo sievieti, tāpat kā mani, cieta šajā pasaulē kādas nicināmas, tomēr vērtīgas īpašības dēļ. Viņas naudas dēļ. Filozofija pati par sevi ir laba, bet tā neaizstāj naudu, par kuru jāpērk iluzorisķās paradīzes ikdienas porcija.
— Ziedi, — Džons gurdeni atsaucās, — aug man tieši uz galvas. Kā medūzas mati.
— Ļaujiet runāt Bruņai! — no miglas atskanēja Airona Kerna balss. — Spļauj nu ārā, hercogien!
Viņš droši vien nezināja, kas slēpjas aiz šīs palamas. Slepenais miljardieris firsts Turn-und-Taksiss bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kurus mans tēvs pa īstam cienīja. Pirms desmit gadiem redzēju Parīzē kinohronikas kadrus no augstākās sabiedrības dzīves: Brunhilde Turn- und-Taksisa ar savu tanti, portugāļu troņa dinastisko mantinieci Helēnu Bragancu. Tagad tā bija kļuvusi Bruņa — kaut kas bezformīgs ar viduslaiku svētās acīm un staigules manierēm. Šermuļi skrēja pa kauliem, kad viņa runāja. Arī šoreiz likās, it kā viņa mehāniski nolasītu no papirusa neizprotamas, sen mirušas valodas frāzes:
— Es būtu sākusi jaunu ēru ar lāsi, kas nejauši nokļuvusi uz Hofmaņa lūpām. Šveices ķīmiķis eksperimentēja ar vilkazobu alkaloīdiem, nemaz neapjauzdams, ka pilnīgi nejauši atvērs mums durvis uz citu izplatījumu. Pipetē var novietot piecus tūkstošus tādu nereālu pasauļu. Pietiek ielaist vienu pilienu peldbaseinā, iedzert no tā
vienu malku — un mēs jau būtu apburti. Apkārtējie priekšmeti te palielinās līdz Gulivera apjomiem, te pārvēršas rūķīšos, mēs paši vai nu uzpūšamies līdz briesmīgiem lielumiem, vai lidojam, vai kļūstam par milzīga ugunsgrēka izej punktu. Un pats galvenais — pilnīga atbrīvošanās no izplatījuma, laika un īstenības. No Džona aug ziedi, no manis — alegorijas.
— Ja uzskata, ka lekcija par LSD-25 atklāšanu ir alegorija, tad apņemos iešļircināt sev to devu, ar kuru Hof- manis vēlāk nogalināja ziloni. Mans dievs, kāda garlaicība! Ja vien jūs zinātu, cik mikroskopiskus redzu jūs visus šai mirklī! — kāds nožāvājās.
— Vai tad nejaušais piliens uz lūpām nav alegorija? Iedomājieties, Visuvarenais, eksperimentēdams ar savām siekalām, nospļāvās, spļāviens nejauši nokrita uz Zemes, no spļāviena — un tā jau vairs nav nekāda nejaušība — ar laiku izveidojās viņa augstība cilvēks, — Bruņa nopurināja pelnus uz grīdsegas un izstiepās ērtāk.