— Cik tev vēl atlicis gaidīt? — Aristotelis prata uzminēt svešas domas. Nez kādēļ pieņemts uzskatīt, ka veikala dižmaņi (runāju par tiem, kuri pašu rokām izspiež no ļaudīm zelta sviedrus) ir lētu triku taisītāji. Tas ir maldīgi. Viņos noteikti jābūt kādai tiesai no hipnotizētāja un pat no telepāta.
— Sešpadsmit gadu, — es sacīju.— Laimīgā kārtā nenodzīvošu līdz tai dienai, kad būšu pilntiesīgs kapitāla saimnieks.
— Pašnāvība? — Aristotelis sarauca pieri, kas jau tā atgādināja četrkārt saliktu ādu maisu. — Tā arī ir izeja. Personiski dodu priekšroku lēnākam ceļam. Būtībā jau sen esmu-puslīķis. Tikai tievs diedziņš saista mani ar dzīvi. Tavam tēvam tā bija naudas nicināšana, man — vara pār to. Iznīcini naudu — un es tūdaļ sabrukšu gabalos.
Blakus telpā atskanēja ritmiska teletaipa klaboņa. Gandrīz tai pašā sekundē uz sliekšņa parādījās sekretārs.
— Tas tev! — Aristotelis ielika man rokā čaukstošo lentu.
20.30 MORTONA SAPLŪŠANA AR UNIVERSĀLO PANTEONU WALLDORF-ASTORIA VIESNĪCĀ. JŪSU KLĀTBŪTNE OBLIGĀTA. LIDMAŠĪNA IZSŪTĪTA. ERK- VUDS.
Tikko paguvu izlasīt, kad ienāca cits sekretārs:
— Saimniek, lidmašīna lūdz atļauju nosēsties. Lidmašīnas šifrs: MORTONS PERSONISKI; galvenais pilots Heis- tons. Pieprasīju Ņujorku, viss saskan. Vai atļaut?
— Lai! — Aristotelis ar vecīgu rokas mājienu atlaida sekretāru, tad pagriezās pret mani: — Tavs Mefistofelis mums pat neļāva pabeigt pusdienas. Mans galvenais pavārs nopūlējās visu nakti. Nezinu, kas tagad ēdīs. Es nedrīkstu. Suņiem, vai, atdot? — viņš jautājoši paraudzījās tā kā mājzinī, tā kā Praksitela skolnieka izveidotajā Afro- dītē, tad pasniedza man roku, kas ļengani nokarājās locītavā, kā no eņģēm izceltas durvis.
Kad uzņēmām augstumu un aizdrāzāmies pāri salai, vēlreiz ieraudzīju viņu. Mazs cilvēciņš. Raibs mazs cilvēciņš uz zaļās salas un milzīgās debeszilās jūras fona.
3
Mortonu impērijai nebija pat savas administratīvās ēkas. Svarīgas apspriedes notika viesnīcu konferenču zālēs. Reizēs, kad manu klātbūtni uzskatīja par nepieciešamu, pat ja sēde ilga ne vairāk par dažām stundām, man tika rezervēts triju istabu apartaments. Mefistofelis nekad lieki neapgrūtināja mani, tikai tādos gadījumos, kad dzīvais Mortons, jaunākais, varēja atstāt vēl lielāku iespaidu par platīna urnu ar Mortonu, vecāko.
Šad tad mēģināju izrādīt pretestību, bet papildinājums testamentam bija uzbūvēts pēc slazdu principa: Mefistofelis varēja, atsaucoties uz kapitālieguldījumiem, samazināt manus ienākumus līdz minimumam. Bet es, kaut gan kratījos vaļā no dzīves labumiem, iztikt bez tiem vēl nebiju iemācījies. Pie tam Mefistofelis prata ierāmēt visgarlaicīgākās sēdes pievilcīgā ietvarā. Stundu pirms sākuma mans apartaments bija bāztin piebāzts glītām meičām, aktieriem un māksliniekiem, ar kuriem varēja bez sevišķas garlaicības pārmīt pāris vārdu, bet salonā noteikti atradu priekšā pirmšķirīgu džezu. Mefistofelis zināja — mūzika bija vienīgais, no kā vēl nebiju pagalam atvēsinājies. Viņa aģenti izvandīja visu zemi, meklēdami labu saksa- fonistu vai «tautiskā rokenrola» izpildītāju.
Tāpat tas bija arī šoreiz.
Atvēru durvis, mani sagaidīja smieklu šaltis, apdullinoša mūzika, kāda meitene pastiepa man pretī pilnu glāzi. Bet tai priekšā nostājās viņš. Labsirdīgs, sirms, smaidīgs.
— Marihuana? — viņš vaicāja, smalkiem māksliniekā pirkstiem viegli 'pieskāries manam iekritušajam vaigam.
— LSD! — nikni atcirtu.
— Kāpēc tā, Trīdent? Saudzi sevi nākotnei! — tikai pēc tam viņš mani apskāva. Viņš tiešām mīlēja mani, mīlēja tā, kā vien var mīlēt iedvesmas pilns troņu radītājs, kurš jau uzdāvinājis valstību tēvam un tagad vēlas, lai dēls izplestu to pāri visai zemeslodei.
Noass Erkvuds ne tuvu nebija vienkāršs cilvēks. Par biznesa brīnumdari viņš kļuvis, acīm redzot, tikai tāpēc, ka te nekas — ne publikas mainīgā gaume, ne politiskas slavas īslaicīgums — neierobežoja viņa vērienu. Jaunības dienās viņš bija nodarbojies ar visu ko: mākslinieks, runātājs sociālistu sanāksmēs, ceļojoša muzikholla vadošais aktieris, sprediķotājs. Reiz viņš man parādīja tajos gados uzrakstītu filozofisku romānu — lai dievs dod mūsdienu smērmaņiem sacerēt tādu grāmatiņu! Viņš pat saprata manu dumpi pret necilvēcisko sabiedrību, kas tik veikli maskējās ar humānismu. Tomēr joprojām cerēja pievērst savai ticībai. Proti — šo pasauli nav iespējams pārtaisīt. Var tikai, spēlējot uz tās vājībām, radīt lielisku finansiālas un rūpnieciskas varas simfoniju. But māksliniekam, uzskatīt naudu par taustiņiem, no kuriem izvilina aizvien jaunas un jaunas zelta skaņas, — Trīdenta Mor- tona liktenis.