Aizjoņoja vēl viena sekundes sīkdaļa, un kļuva saprotams, kāpēc šajā vienreizējā brīdī rādīja tieši Mēnesi.
— Raida_ vispasaules koordinācijas centrs «PTOLO- MEJA KRĀTERIS», kuram caur intersolāro retranslācijas pavadoņu sistēmu «TERRA — SOL» pieslēgti visi Zemes telecentri, kā arī bāzes uz Mēness, Marsa un Venēras. Tūlīt ar ārkārtēju ziņojumu uzstāsies Rietumu puslodes adaptācijas komitejas Galvenais Koordinators Džeks Jan- sons…
Mēness pilsētas vietā parādījās seja. Domātāja seja. Seja no CITAS PASAULES.
— Pienācis brīdis, kuram gatavojāmies tik ilgu laiku. Pirmo vēsti saņējnām no orbitālās novērošanas raķetes «INTERNACIONĀLE- 537/ANS», kas, pamanījusi «logu» stratosfēras gravitonajā barjerā, nolaidās Grenlandē, Skorbisunas plakankalnē. Aparatūra reģistrēja momen- tālu vizuālu un akustisku kontaktu ar turienes kibernētisku novērošanas sistēmu.
Kā jau paredzējām, šī pati pirmā saskare ar pārējo cilvēci nekavējoties sadragāja mākslīgās izolācijas mūri.
Nupat no visiem novērošanas posteņiem pienākusi ziņa, ka Barjera, kas turpat pusgadsimtu varmācīgi sadalīja cilvēci divās nevienlīdzīgās daļās, pārstājusi eksistēt. Agrāk vai vēlāk tam neizbēgami bija jānotiek.
Jau divdesmitajā gadsimtā visi patiesi domājošie ļaudis nāca pie atziņas, ka cilvēce, neskatoties uz toreiz pastāvošajām pretišķībām, izveidojusies p^r nedalāmu organismu, un vienīgi tāds spēj dzīvot un izdzīvot. Tādos apstākļos pašizolācija nozīmē lēnu pašnāvību. Atsevišķas dzīves ainas viņpus Barjeras, kuras izdevās fiksēt ar kva- zilāzeru staru zondiem, pilnīgi apstiprina šo aksiomu.
Taču tā pati dialektiskā objektivitāte, kas palīdzējusi mums pārvarēt visai nopietnas domstarpības, tā pati rūpīgā visu plusu un mīnusu izsvēršana, spiež mums atzīt zināmu paradoksu. Nodarīdama daudz ļauna tiem, kas palika viņā pusē, Barjera ievērojami veicināja pārējās cilvēces savstarpēju saprašanos.
Pagājušā gadsimta beigās Savienotās Valstis (ne bez Telemortona palīdzības) pārvērtās savdabīgā epidēmijas centrā, kas izplatīja agresijas un vardarbības sērgu. Šo ļaundabīgo faktoru pazušana stipri uzlaboja politisko klimatu. Vašingtonas pašiznīcināšana (visgrandiozākā provokācija tautas apmānīšanai, kādu pieredzējusi vēsture) psiholoģiski pārvērta karus par neiespējamību. Ikvienam no mums uz visu mūžu atmiņā iespiedušās satriecošās ainas, kuras īsi pirms Barjeras uzcelšanas izdevās uzņemt no komunikācijas pavadoņa «ĪNTERSAT». Šiem Vašingtonas atomliesmā bojā gājušajiem desmit miljoniem mums daļēji jāpateicas par to, ka jau trīsdesmit trīs gadus dzīvojam bez militāriem konfliktiem.
Tādi bija objektīvi priekšnoteikumi tā saucamajai Lielajai psiholoģiski zinātniskajai revolūcijai, kuras labumus pašlaik bauda praktiski ikviens cilvēks mūsu Planetārajā Sadraudzībā. Milzīgus, agrāk bruņošanai izšķērdētus līdzekļus beidzot varējām izlietot cilvēku labklājības celšanai. Neuzticībai un konkurencei pamazām zūdot, atkrita izcilu zinātnisku sasniegumu rūpīga slēpšana. Zinātne kļuva par vienotu procesu un, visai cilvēcei kalpodama, īsā laikā guva patiesi fantastiskus panākumus.
Šodien, kad Barjera pārstājusi eksistēt, cilvēce stāv jauna kvantitatīva lēciena priekšā, kas vienlaicīgi būs pēdējais nopietnais eksāmens. Tikai tad, kad mums izdosies pacelt viņpus Barjeras palikušos līdz mūsu līmenim (ne jau materiālajam, tas samērā viegls uzdevums) — līdz mūsu garīgajam līmenim, varēsim uzskatīt, ka mums tiesības saņemt Gatavības apliecību.
Paredzot neizbēgamo stundu, kad Barjera izzudīs, pirms pieciem gadiem tika nodibināta Adaptācijas komiteja. Pa šo laiku tā sagatavojusi vairāk par simt tūkstošiem īpaši šim uzdevumam izraudzītus, vispusīgi pārbaudītus un apmācītus brīvprātīgos, kuru rīcībā tiks nodoti visi mūsu Planetāriskās Sadraudzības resursi.
Mūsu priekšā bezgala cildens uzdevums: uzmanīgi un iejūtīgi, pakāpienu aiz pakāpiena tuvināt viņus vienīgajai cilvēku cienīgajai attiecību normai — saprašanai un lab- gribībai, lai iekļautu kā vienlīdzīgus mūsu lielajā kopībā …
Viņš vel kaut ko teica, bet es vairs neklausījos. Ka visi. Cilvēki apskāvās, raudāja, auroja, dziedāja. Bet es atcerējos savu horoskopu.
Nesen pie manis bija atnācis pats astrologs. Kā apbalvojumu par pareģojumu un augstāko žēlastību viņš izlūdzās darbu savam mazmazdēlam. Liku viņam sastādīt Toras horoskopu. Pēc tam viņš atzinās/- ka arī manējais bijis tāds pats tīrs izdomājums. Saskaņā ar zvaigžņu rakstiem viņai vajadzētu nodzīvot ilgu jo ilgu un ļoti laimīgu mūžu.
Tora mira bionamā Nr. 53 divdesmit sestajā mūža gadā un trīsdesmit trešajā Sienas gadā. Viņas nāve nebija nemaz tik bezjēdzīga. Kaut vai tādēļ, ka ievadīja mani vienkāršā un dižā patiesībā. Cilvēks atbild par savu laiku nākamo laikmetu priekšā. Un nav tiesīgs noiet dibenā, pat būdams nogrimuša kontinenta pēdējā smaile.
Anatols Ādolfa d. Imermanis MORTONA PIRAMĪDA
Redaktore A. Smite Māksi, redaktors A. Jēgers Telin. redaktore D. Radziņa Korektore B. Kalēja
Nodota salikšanai 1971. g. 31. maijā. Parakstīta iespiešanai 1971. g. 3. decembrī. Tipogrāfijas papīrs Nr. 3, formāts 84X 108/32,0. 6,88 fiz. iespiedi.; 11,56 uzsk. iespied!.; 12,48 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. JT 04200. Maksā 49 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bnlv. 24. Izdevn. Nr. 24426/I)o-601. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļei.iina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 357.