Tāpat kā tad, kad saule parāda zemei savu spožo un zeltaino seju vai kad pēc bargās ziemas iestājas jauns, maigu rietumvēju nests pavasaris, visu lietu izskats pārgrozās, atjaunotā daba tērpjas spilgtās krāsās, tāpat arī tagad jūsu sejas, vēršot skatienu pret mani, ir kļuvušas pavisam citādas. Tādējādi to, ko lieli daiļrunātāji citkārt spēj panākt tikai ar garām un ilgi pārdomātām runām, proti, nokratīt no sirds smagas rūpes, to es sasniedzu tūliņ ar savu parādīšanos.
Kādēļ es šodien uzstājos šajā neparastajā tērpā, to jūs dzirdēsiet, ja vien dāvāsiet manai runai uzmanību, protams, ne jau tādu ka svētajiem sprediķotajiem, bet gan tādu, kādu esat pieraduši dāvāt tirgus klaigātājiem, jokdariem un ākstiem, kādu senās dienās mūsu draugs Mids paradīja Panam24.
Es vēlos tēlot jūsu priekšā sofista25 lomu, gan ne tās viņu pasugas, kas mūsu dienās piebāž zēnu galvas ar visvisādam tukšam blēņām un māca tiem strīdēties ar vairāk nekā sievišķu ietiepību. Es ņemšu par paraugu tos senos grieķus, kuri, lai izvairītos no bēdīgi pazīstamā gudro nosaukuma, labāk gribēja dēvēties par sofistiem. Tie uzskatīja par savu uzdevumu cildināt dievu un varoņu nopelnus. Tātad jūs dzirdēsiet slavinājuma vārdus — tikai ne Heraklam26 un Solonam27, bet gan tieši man pašai, tas ir, Muļķībai.
Patiesi, man nemaz nerūp tie gudrinieki, kas dēvē par muļķi un augstprāti to, kurš pats sevi slavina! Lai arī tas būtu cik muļķīgi, ja vien tie atzīst, ka tas atbilst viņas raksturam! Kas gan vēl vairāk var atbilst Muļķības raksturam, ja tā pati ir savu nopelnu izklaigātāja un pati savas slavas stabulētaja? Kas tad mani var labāk izteikt kā es pati sevi? Laikam gan es kādam citam esmu labāk pazīstama nekā pati sev!
Tomēr vispār es domāju, ka esmu daudz kautrīgāka nekā lielāka tiesa pasaules dižvīru un gudrinieku. Tie aplama kauna dēļ mēdz apgādāties ar kādu pērkamu glaimotāju vai kādu balamutīgu dzejnieku un par samaksu no viņa lūpām klausās slavinājumus, tas ir, tīrus melus. Un tad šis biklais vīrs pāvam līdzīgi uzmet spalvas ritenī un saceļ seksti, kamēr bezkaunīgais lišķis salīdzina ar dieviem šo nieka vīreli, izceļ to kā pilnīgu paraugu visiem tikumiem, zinādams gluži labi, ka viņš no tiem stāv tālāk nekā diena no nakts, ietērpj vārniņu svešās spalvās, balsina ētiopu, beidzot no mušas iztaisa ziloni. — Galu galā es sekoju nodrāztajam ļaužu sakāmvārdam: «Pareizi dara tas, kas slavē sevi pats, ja negadās cits slavinātājs.»
Bet te nu es esmu neziņā, vai man to saukt par ļaužu nepateicību vai par miegainību. Kaut gan visi man cītīgi kalpo un ar patiku sajūt manu labdarību, tomēr neviens kopš gadsimtiem nav pacēlis pateicīgu balsi, lai slavinātu Muļķību, bet nav gan trūcis tādu, kas, netaupīdami nedz lampā eļļu, nedz savu miegu, dziedājuši jauki noskaņotas slavas dziesmas Busirīdiem, Falarīdiem28, četru dienu drudžiem, mušām, plikpaurībai un citam tamlīdzīgam likstām. Mana runa, ko jūs dzirdēsiet, būs improvizēta un nesagatavota, bet toties jo patiesāka.
Es negribu, lai jūs domātu, ka tā sastādīta asprātības parādīšanai, kā tas notiek ar parastajiem oratoriem. Tie, ka jūs zināt, celdami priekšā runu, pie kuras strādājuši trīsdesmit gadus, — turklāt bieži vien ne viņi paši, bet citi, — tomēr apgalvo, ka uzrakstījuši to pa jokam trijās dienās vai pat nodiktējuši. Man gan vienmēr vispatīkamāk bijis runāt to, kas nāk uz mēles.
Lai nu neviens negaida no manis, ka es pati šeit, sekojot parastajām skolas metodēm, nākšu klajā ar precīzu savas personas definējumu vai pat vēl ar iedalījumu. Būtu divkārt neērti — vilkt robežas dievībai, kuras valstība sniedzas tik plaši, un sadrumstalot to, kuras godināšana ir tik vienprātīga visā pasaulē. Kādēļ tad joprojām ar definīciju skaidri parādīt mani kā ēnu vai attēlu, kad jūs, visi klātesošie, skatāt mani paši savām acīm? Es esmu, kā redzat, tā devīgā balvu izdalītajā, ko latīņi sauc par Stulticiju (Muļķību), bet grieķi — par Moriju.
Vai tad man bija kāda vajadzība to teikt? Vai tad mana seja un visa mana āriene pietiekami nerāda, kas es esmu? Un, ja nu kāds iedomātos mani noturēt par Minervu vai Gudrību, vai tad nepietiktu ar acu uzmetienu vien, lai saskatītu savu kļūdu? Vai tad vajadzētu vēl bilst kādu vārdu, ja mana seja ir patiess mana gara spogulis? Es neprotu ne mazākā mērā izlikties, un man nav uz pieres tā, kā nav manā sirdī! Es arvien esmu līdzīga pati sev un turklāt tik lielā mērā, ka pat tie, kas visvairāk liek sevi dēvēt par gudriem, nespēj mani noslēpt; tie staigā kā pērtiķi purpurā un ēzeļi lauvas ādā. Lai kā tie pūlētos maskoties, tomēr uz āru izvirzījušās austiņas nodod Midu29.
Nepateicīga — Herkuless man liecinieks!30 — ir arī tā ļaužu šķira, kas jo cieši saistīta ar manu kārtu un tomēr atklātībā kaunas mana vārda tā, ka raida to citiem kā lielu apvainojumu. Vai gan tādēļ šie ļautiņi, kas īstenībā ir vismuļķīgākie, bet citu priekšā grib izlikties par filozofiem un par Talesiem31, nav pelnījuši to, ka mēs tos dēvēsim par pārgudriem muļķiem?
Šajā ziņā tāpat rīkojas arī mūsu laiku retori, kas tiešām iedomājas sevi par dieviem, ja tie kā dēles izrādās ar divām mēlēm, un kas uzskata par apbrīnojami daiļu stilu to, ja savā latīņu runā laiku pa laikam iesprauž dažus grieķu vārdiņus mozaīkas veidā, pat ja tie ir gluži nevietā. Ja tiem trūkst svešu izteicienu, viņi izrok no satrunējušiem pergamentiem četrus vai piecus novecojušos vārdus — ar nolūku kaisīt lasītājam smiltis acīs, acīm redzot, lai tie, kas šos vārdus saprot, jo vairāk un vairāk tīksminātos, bet tie, kas tos nesaprot, tādēļ vien jo vairāk apbrīnotu to lielo gudrību. Arī tas, protams, mūsējiem ir ļoti izmeklēts prieks — sevišķi apbrīnot to visu, kas visvairāk svešs. Tomēr iedomīgākie no .viņiem smiedamies aplaudē un, sekojot ēzeļa paraugam, kustina ausis, lai rādītu citiem, ka skaidri sapratuši: «Tas ir tā, gluži tā!...»
Tagad es atgriežos pie sava pasākuma.
Tātad jūs, vīri, zināt manu vārdu!... Kā lai jūs tālāk dēvēju? Nu, protams, kā gan citādi, ja ne — «mani ļoti muļķīgie». Vai gan dieve Muļķība ar kādu citu nosaukumu varētu labāk pagodināt savus ļaudis? Bet, tā kā tikai nedaudziem ir zināms, no kurienes es esmu cēlusies, tad ar mūzu palīdzību centīšos to jums paskaidrot.
Mans tēvs nav bijis nedz Haoss, nedz Saturns, nedz Japets32, nedz kāds cits no šo novecojušos un sabrukušo dievu cilts. Man tēvs ir Plāts33, kurš vienīgais — pret to gan protestētu Hēsiods34, Homērs un turklāt pats Jupiters — ir dievu un cilvēku tēvs. Arī tagad, tāpat kā senāk, pietiek viena viņa galvas mājiena, lai viss mūžīgais un laicīgais jauktos augšup un lejup. Pēc sava ieskata viņš lemj par karu, mieru, valdībām, padomēm, tiesām, sapulcēm, precībām, līgumiem, savienībām, likumiem, mākslām, izpriecām, zinātniskajiem darbiem... man jau pietrūkst elpas ... īsi sakot, viņš vada tiklab visas sabiedriskās, kā arī privātās mirstīgo lietas. Bez viņa palīdzības visa šī poētisko dievību saime, teikšu vēl pārdrošāk, visi šie augstākie dievi vai nu vispār nepastāvētu, vai arī droši vien ar savu mājas pārtiku tikko vilktu dzīvību. Ja kāds viņu sadusmojis, tam pat Pallāda nespēs pietiekami palīdzēt. Turpretī tas, kas pret viņu labvēlīgs, tas var pat lielajam Jupiteram, neraugoties uz visu tā zibeni, aizsūtīt slazda valgu. Es lepojos ar šādu tēvu.