Tā kā kristiešu baznīca ir nodibināta ar asinīm, nostiprināta ar asinīm, paplašināta ar asinīm, viņi tagad rīkojas ar zobenu, it kā Kristus vairs nebūtu, lai aizstāvētu savējos pēc sava prāta. Karš ir tik šausmīgs pasākums, ka tas drīzāk piederas plēsīgiem zvēriem, ne cilvēkiem, tik neprātīgs, ka dzejnieki to uzskata par fūriju veidojumu, tik postīgs, ka velk sev līdzi visu tikumu sabrukumu, tik netaisnīgs, ka pat visļaunākie laupītāji to izšķir vislabāk, tik nekrietns, ka tam nav nekā kopīga ar Kristu. Un tomēr daži pāvesti neievēro visu minēto, bet: tikai to vien dara. To vidū redz nevarīgus sirmgalvjus220 rādām jauneklīgu sparu, kaisām naudu, nebaidoties ne no kādām grūtībām, neatkāpjoties ne no kā, kaut likumi, reliģija, miers un visi tikumi būtu jāmīda kājām. Netrūkst arī glaimotāju, kuri šo klajo neprātu dēvē par centību, dievbijību, drošsirdību, iedomādamies ar to pierādīt, ka iespējams izvilkt nāvējošo šķēpu un iegrūst to sava brāļa sirdī, negrēkojot tajā pašā laikā pret sava tuvākā mīlestību, kas saskaņā ar Kristus cēlo mācību jāievēro pret ikvienu cilvēku kā augstākais pienākums.
Es vēl līdz šim laikam neesmu noskaidrojusi, vai šādu piemēru ir radījuši paši pāvesti vai viņi to aizguvuši no dažiem vācu bīskapiem, kuri rīkojas vēl vienkāršāk, — atteikušies no reliģiskā kulta piekopšanas, no svētīšanas un citiem ceremoniju veidiem, tie dižojas kā īsti satrāpi221 un ieskata par bīskapa necienīgu gļēvulību atdot dievam savu drosmīgo dvēseli citādi kā vien uz kaujas lauka. Jau vienkāršie priesteri, uzskatīdami par noziegumu atsvešināties no savu priekšnieku svētuma, karo ar neatlaidīgu sparu par desmitdaļas tiesību, laižot darbā zobenus, šķēpus, akmeņus un citāda veida ieročus. Cik viņi ir redzīgi tad, ja no veciem rakstiem var izdabūt kaut ko tādu, ar ko iebaidīt ļautiņus un piespiest viņus dot vairāk nekā desmito daļu no ienākuma! Bet attiecībā uz viņu pienākumiem pret tautu, par ko lasāms it visur, jāsaka, ka tie viņiem nenāk ne prātā. Pat viņu noskūtais pakausis neliek tiem padomāt, ka priesterim pieklājas atbrīvoties no visām pasaulīgām kaislībām un domāt tikai par debesu lietām. Šie omulīgie cilvēciņi iedomājas, ka viņi kārtīgi tikuši galā ar visiem saviem pienākumiem, kaut kā nomurminot savas lūgšaniņas. Es pati, nudien, esmu ziņkāres pilna, vai kāds dievs tās dzird un var saprast, jo viņi paši tās vispār nedz dzird, nedz var saprast, bet tikai skaļā balsī nobubina.
Galu galā ar priesteriem ir tāpat kā ar laicīgiem cilvēkiem: visi viņi ir ņipri ražas ievācēji un šajā ziņā katrs zina savas tiesības. Toties attiecībā uz pienākumiem viņi rīkojas tā, ka ar gudru ziņu noveļ tos uz citu pleciem un pasniedz cits citam kā spēļu bumbu. Kā laicīgie valdnieki nosūta savus vietniekus pārvaldīt atsevišķus novadus un vietnieki — atkal savus vietniekus, tāpat arī garīdznieki aiz tīras godprātības atstāj vienkāršajai tautai pašai visas rūpes lūgt dievu un dzīvot dievbijīgi. Tauta tās uzkrauj tiem, ko sauc par baznīcas kalpiem, it kā tai nebūtu gluži nekā kopīga ar baznīcu, it kā kristības solījumi būtu pavisam nenozīmīgi. Savukārt tie priesteri, kas sevi dēvē par pasaulīgajiem, it kā viņi piederētu pasaulei un nevis Kristum, noveļ nastu uz regulārajiem222, regulārie — uz mūkiem, laiskākie mūki — uz centīgākajiem, visi kopā — uz ubagmūkiem, bet ubagmūki — uz kartēziešiem, jo vienīgi pie tiem dievbijība ir apbedīta un apbedīta tik dziļi, ka to gandrīz nekad nevar saskatīt.
Tāpat arī pāvesti ir ļoti cītīgi naudas ražas ievākšanā, toties pārāk apustuliskos darbus noveļ uz bīskapiem, bīskapi — uz draudzes ganiem, draudzes gani — uz vikāriem, vikāri savukārt — uz brāļiem ubagotājiem; tie atkal noveļ tos uz tiem, kuri cērpj avju vilnu.
Bet mans nolūks jau nav šeit sīki iztirzāt pāvestu un priesteru dzīvi. Citādi kāds var iedomāties, ka es gribu rakstīt satīru, nevis lasīt slavinājumu. Lai neviens arī neiedomājas, ka es zobojos par labiem valdniekiem, slavēdama sliktos. Taču no tā nedaudzā, ko esmu teikusi, ir skaidri jaušams, ka neviens mirstīgais nevar jauki dzīvot, ja nav iesvētīts manās mistērijās un ja es tam neesmu labvēlīga.
Kā gan lai būtu citādi, ja arī pati Ramnūsiete223, visu mirstīgo aplaimotāja, tik lielā mērā ir ar mani vienisprātis, ka vienmēr bijusi naidīga gudriniekiem, bet muļķiem pat guļot sagādājusi visādus labumus. Jūs pazīstat Timoteju224, kuram no tā radusies arī iesauka un sakāmvārds: «Viņš gulēdams: pilda savus tīklus.» Jūs pazīstat arī izteicienu: «Pūce laižas pie viņa.»225 Turpretī par gudriniekiem pasaka teic: «Tie piedzimuši ceturtajā mēneša ceturksnī»226, «Viņš jāj, Sejāna zirgu»227 vai «Tas ir Tulūzas zelts»228. Bet pietiks izrunāties ar sakāmvārdiem. Man bail, ka mani neapsūdz, ka esmu aplaupījusi sava drauga Erasma piezīmes229. Tāpēc atpakaļ pie lietas!
Fortūna nemīl pārāk prātīgus ļaudis. Tā mīl drošsirdīgākus un tos, kuriem patīk teiciens — «kauliņi ir mesti». Bet Gudrība dara ļaudis nedrošus un pabailīgus. Tādēļ jūs vispār redzat šos gudros kaujamies ar nabadzību, badu un trūkumu, dzīvojam netīrīgi, neapkopti, bez slavas, ienīsti, toties muļķi vienmēr ir apbērti ar naudu, palikdami pie valsts vadības, īsi sakot, bauda visādus labumus. Ja par laimi uzskata patikt lielmaņiem un saieties ar manējiem, dārgakmeņiem klātajiem dieviem, tad kādēļ gan dzīties pakaļ Gudrībai, kura taču šai cilvēku šķirai ir visnīstamākā lieta? Ja jārauš bagātības, tad kāda būs peļņa tirgotājam, kad, sekojot Gudrībai, tas uztrauksies par nepatiesu zvērestu, nosarks, ja to pieķers melojot, ja tas kaut mazlietiņ ievēros tos visus niekus, ko filozofi safantazējuši par zādzību un augļošanu. Ja kāds tīko pēc baznīcas amatiem un bagātībām, tad drīzāk ēzelis vai bifelis tiks pie tiem nekā gudrais. Ja mīlat priekus, tad zināt, ka jaunas sievietes, kurām ir galvenā loma šajā jautrajā spēlē, ar visu sirdi atdodas muļķiem, bet no gudrajiem bīstas vairāk kā no skorpioniem un bēg no tiem. Beidzot, kurš grib daudzmaz priecīgāk un jautrāk uzdzīvot, tas sāk ar to, ka vispirms atvaira gudros un pēc tam pieaicina drīzāk kaut kādu lopu. īsi sakot, kur vien jūs griezīsieties — pie pavestiem, pie valdniekiem, pie tiesnešiem, pie varasvīriem, pie draugiem, ienaidniekiem, lieliem, maziem, visur jūs visu sasniegsiet ar naudu, ko ienīst gudrais, un tādēļ visi arvien rūpīgi izvairās no viņa.