Drīz vien bija gatavs arī Delilas jaunais mājoklis, un tad pienāca lielā diena, kad mums vajadzēja viņu pārtransportēt no zooloģiskā dārza viena gala uz otru. Rūgta pieredze bija mūs mācījusi, ka nav vērts mēģināt Delilu iedzīt kastē. Viņa gluži vienkārši saslēja gaisā dzeloņus, sāka negantā niknumā urkšķēt un metās atmuguriski virsū visam, kas gadījās tuvumā, ar neredzētu izšķērdību bārstīdama dzeloņus veselām saujām. Viņai pietika pamanīt kasti, lai sāktu kā negudra stampāt ar kājām un žvadzināt dzeloņus. Bijām izdibinājuši, ka ir tikai viens veids, kā rīkoties ar Delilu: viņu izlaida ārā no krātiņa, un pēc tam divi slotām apbruņojušies cilvēki nesteidzīgi dzina viņu tālāk. Delila dūšīgi devās uz priekšu kā muskuļaina, durstīga atlēte un, kamēr vien viņu vadīja pa līdzenu ceļu, šad un tad viegli piebikstot ar slotu, viņa varēja noiet labu gabalu.
So metodi nolēmām izmantot, lai pārvestu viņu uz jauno mitekli, un sākumā viss gāja itin labi. Delila raiti rikšoja pa galveno ceļu, un mēs abi ar Džere- miju slotām rokās nopakaļ. Laimīgi izdevās pagriezt dzeloņcūku ap stūri un ievadīt pagalmā, bet tad viņā pamodās aizdomas, ka viņa varbūt dara tieši to, ko mēs vēlamies. Juzdama, ka apdraudēts visas grauzēju cilts gods, Delila sāka joņot apkārt pagalmam kā cirka arēnai, bet mēs ar Džeremiju — viņai pa pēdām. Tikko mēs, viņas vadīti, bijām sasnieguši pieklājīgu ātrumu, viņa piepeši apstājās un metās atpakajgaitā, tā ka mums vajadzēja lēkt sānis un izmantot slotas par aiz- sargieročiem. Jau pēc dažiem mirkļiem likās, ka mūsu ieroču koka daļās sadūries vairāk dzeloņu, nekā Delilai to jebkad bijis. Beidzot viņa tomēr no šīs spēles nogura un bez turpmākiem izlēcieniem ļāva, lai aizdzenam viņu uz jauno krātiņu.
Jaunajā miteklī Delila laimīga un apmierināta nodzīvoja trīs mēnešus, bet tad viņai uznāca vēlēšanās paceļot. Kādā spirgtā ziemas vakarā Delilai iešāvās prātā, ka plašajā pasaulē varbūt ir kaut kas tāds, kā nav viņas būrī, un tādēļ viņa, laizdama darbā lielos, līkos, dzeltenos zobus, izplēsa prāvu caurumu biezajā stiepļu pinumā, izspieda tam cauri masīvo rumpi un pazuda naktī. Gadījās, ka tieši tovakar biju aizgājis ciemos, tā ka visi nopelni lielajā operācijā «Dzeloņcūka» piekrīt Džonam.
Ap pusnakti māti pamodināja kāds auto, kas mežonīgi taurēja pagalmā zem viņas guļamistabas loga. Māte, izliekusies pa logu, ieraudzīja, ka atbraucis viens no mūsu tuvākajiem kaimiņiem, fermeris, kas dzīvo otrpus kalna. Viņš mātei pastāstīja, ka pa viņa pagalmu staigājot kāds liels un, spriežot pēc rūcieniem, nikns zvērs. Vai mēs nevarot kaut ko darīt lietas labā? Māte, kurai piemīt īpašība allaž iedomāties visļaunāko, bija pārliecināta, ka izbēdzis Leo, un aizskrēja modināt Džonu. Džons pēc apraksta nosprieda, ka vainīgajai jābūt Delilai; aši paķēris slotu, viņš ielēca zooloģiskā, dārza mazajā kravas mašīnā un aizbrauca uz fermu. Tur priekšā, protams, bija Delila, kas, savā nodabā urkšķēdama un dzeloņus žvadzinādama, pastaigājās mēnesnīcā. Džons paskaidroja fermerim, ka vienīgā iespēja aizdabūt dzeloņcūku atpakaļ uz zooloģisko dārzu ir dzīt viņu pusjūdzes lielo ceļa gabalu ar slotu. Kaut gan fermerim šāda metode šķita visai dīvaina, viņš tomēr bija ar mieru aizbraukt atpakaļ mūsu mašīnu, ja Džons apņemtos tikt galā ar Delilu.
Tā Džons, ģērbies tikai pidžamā, sāka ar slotu dzīt rukšķošo, dzeloņus žvadzinošo Delilu pa šauro, mēnes
nīcas apspīdēto ceļu uz māju pusi. Džons teica, ka nekad savā mūžā neesot juties tik muļķīgā stāvoklī, jo sastapis vairākas automašīnas ar vēlīniem braucējiem, un visi apturējuši automobiļus un izbrīnā pavērtām mutēm noskatījušies, kā pidžamā tērpies vīrietis ar slotu dzen pa ceļu nepārprotami protestējošu dzeloņcūku. Esmu pārliecināts, ka dažs labs no šiem braucējiem, mājās ticis, nozvērējās nekad vairs nedzert; galu galā neviens taču nav sagatavojies klusā, cienījamā apvidū nakts vidū satikt uz ceļa saniknotu dzeloņcūku un ārkārtīgi uztrauktu vīrieti naktstērpā. Beidzot Džonam tomēr izdevās Delilu sveiku un veselu nogādāt mājās, kur viņš to, cūkai par lielu nepatikšanu, ieslodzīja ogļu pagrabā. Tam, kā viņš vēlāk paskaidroja, vismaz esot cementa klons un divas pēdas biezas granīta sienas, un, ja nu Delila spētu izlauzties ari no turienes, tad viņa brīvību nopelnījusi un viņš vairs nekustināšot ne pirkstu, lai viņai to atņemtu.
Mazliet vēlāk Delila mums sagādāja raizes gluži citādā sakarā. Tā kā zooloģiskajam dārzam nepieciešama visāda veida reklāma un televīziju šai ziņā var uzskatīt par vienu no labākajiem popularizēšanas līdzekļiem, centos to izmantot, cik spēju. Kāds televīzijas režisors man reiz sacīja, ka būtu laimīgs cilvēks, ja varētu gatavot izrādi, kurā nedarbotos ne televīzijas diktors, ne profesionāli aktieri. Es viņa nostāju sapratu, bet viņš nezināja, ka var būt vēl kas daudz grūtāks nekā strādāt ar televīzijas diktoru un profesionāliem aktieriem. Viņš nekad nebija veidojis raidījumu ar savvaļas dzīvniekiem un nezināja, ka salīdzinājumā ar šīm grūtībām visas diktoru un aktieru iedomas un untumi ir tīrais sīkums. Ja dzīvniekus grib parādīt televīzijas raidījumā, tie vai nu uzvedas tik drausmīgi, ka raidījuma beigās no jums ir palicis pāri viens vienīgs trīcošs nervu kamols, vai ari izturas tik priekšzīmīgi, ka nav programmā nemaz ko rādīt. Lai būtu kā būdams, režisors tikpat paliek zaudētājs, un, manuprāt, ikvienu, kas grib ķerties pie šāda pasākuma (es to saku visdziļākajā pārliecībā), draugiem jau laikus vajadzētu saudzīgi, bet bez ierunām nogādāt tuvākajā psihiatriskajā slimnīcā. Ja jūs ļausiet viņam raidījumu novadīt, viņš tikpat savas