OTRA NODAĻA DZELOŅCOKA PASU MĀJĀS
Godājamais mister Darel,
man ļoti gribētos piedalīties kādā no Jūsu
ekspedīcijām.
Man ir šādas labās un sliktās īpašības: vecums — 36 gadi, neprecējies, veselīgs, labs biedrs, mīlu bērnus un dzīvniekus, izņemot čūskas, pieķērīgs, uzticams, teicams ceļabiedrs; sirdī jauns. Manas aizraušanās ir flautas spēle, fotografēšana un stāstu rakstīšana. Nervi man nav pārāk stipri; kļūstu negants, ja kāds aizskar manu dzimteni vai ticību (katoļu). Ja pieņemsiet mani sev biedros, Jums tas nebūs jānožēlo, bet, ja esat snobs un nemaz nedomājat tā, kā rakstāt, tad labak nemaz negribu ar Jums iepazīties. Ceru drīzumā sagaidīt no Jums atbildi…
Ļoti drīz, sev par lielu atvieglojumu, konstatēju, ka Džersijas ļaudis mūs iemīļojuši. Tiklab oficiālās iestādes, kā paši salas iedzīvotāji piecos gados, kopš mēs tur atrodamies, mums izrādījuši ārkārtīgu laipnību un sirsnību. Galu galā nevar ņemt ļaunā, ja cilvēkiem, kas dzīvo uz astoņas jūdzes platas un divpadsmit jūdzes garas salas, rodas zināmas bažas, kad pēkšņi kāds iedomājies tur ierīkot zooloģisko dārzu un savest veselu baru visai bīstamu zvēru. Nav nemaz grūti iztēloties izbēgušu tīģeri zogamies klāt jūsu tīršķirnes Džersijas govju ganāmpulkam vai lielu savvaļas briežu baru priecigi ganāmies jūsu narcišu laukos, vai milzu ērgļus un vanagus kā bultas šaujamies virsū jūsu neaizsargātajiem cālīšiem. Es nešaubos, ka daudzi iedomājās kaut ko tamlīdzīgu, īpaši muižas tuvākie kaimiņi, un tomēr viņi mūs uzņēma laipni, neizrādīdami nekādu nepatiku.
Zooloģiskajam dārzam, kura iemītnieku skaits sasniedz piecus sešus simtus, sagādājamās barības daudzums un dažādība ir satriecoši. Sajā ziņā nedrīkst skopoties, ja grib, lai dzīvnieki ir veseli un jūtas mundri. Turklāt barībai jābūt ne tikai pietiekamā daudzumā, bet arī kvalitatīvai. Tīrība un laba barība ir drošākā garantija pret slimībām. Kārtīgi barotam un tīrībā turētam dzīvniekam, pēc manas pieredzes, ir astoņdesmit procentu vairāk garantijas paglābties no slimībām un, ja tas tomēr saslimst, daudz lielākas izredzes atveseļoties. Diemžēl daudzi cilvēki (bīstos, ka pat dažu zooloģisko dārzu vadība) joprojām ļoti maldīgi domā, ka visāda veida pārtika, kas nav ēdama cilvēkiem, ir ideāls uzturs dzīvniekiem. Atcerēsimies, ka dabiskos apstākļos vairākums dzīvnieku, izņemot maitēdājus, aizvien ēd nevainojamu barību — svaigus augļus vai tikko nogalināta upura gaļu, tādēļ nav jābrīnās, ka dzīvnieki slimo un nobeidzas, kad viņus sāk barot ar produktiem, kas noder cilvēku pārtikai. Protams, zooloģiskajos dārzos lieto arī šādu barību, kas vairākuma gadījumu tomēr nav nekas ļauns. Piemēram, dārzeņu tirgotājs atver banānu kasti un ierauga, ka daudziem augļiem uz mizas ir tumši plankumi. Augļi tādēļ nemaz nav sliktāki, bet pircēji pieprasa dzeltenus banānus un nepirks apbrūnējušus. Ja kāds zooloģiskais dārzs tos neatpērk, augļi aiziet bojā. Reizēm tirgotājam gadās augļi vai dārzeņi, kas sasnieguši tādu gatavības pakāpi, ka tie visi būtu jāizmet ārā, ja tiktu vēl diennakti noturēti veikalā. Šādās reizēs tos pārdod zooloģiskajam dārzam, kur tos ātri patērē.
Nesen kāds tirgotājs piezvanīja mums un jautāja, vai mēs nevēloties firziķus. Viņš paskaidroja, ka viņam sabojājusies saldēšanas iekārta un no Dienvidāfrikas atvestie firziķi kļūstot ap kauliņu tumši. Augļiem neesot nekādas vainas, bet pārdot tos vairs nevarot. Mēs labprāt piekritām darījumam, nodomādami, ka pāris kastes firziķu mūsu dzīvniekiem lieti noderēs. Pēc dažām stundām pagalmā ieripoja liela, līdz augšai ar kastēm piekrauta kravas mašīna. Tur bija savas trīsdesmit četrdesmit kastes, un tirgotājs droši vien cieta milzu zaudējumus. Reti gadās redzēt tik lielus un sulīgus firziķus. Mēs bērām tos krātiņos veselām kastēm, un dzīvniekiem bija īsti svētki. Pēc pusstundas visi pērtiķi mirka firziķu sulā un bija tā pieēdušies, ka tikko spēja pakustēt; arī dažs labs kalpotājs slepšus slaucīja sulu no zoda. Kā jau teicu, augļiem nebija nekādas vainas, tie vienkārši vairs nederēja pārdošanai. Taču gadījās arī cilvēki, kas vislaipnākā kārtā atsūtīja mums veselu mašīnas kravu galīgi sapuvušu, sapelējušu firziķu, turklāt vēl uztraucās un apvainojās, kad mēs tos noraidījām kā dzīvnieku barībai nederīgus. Viena no briesmīgākajām sērgām zooloģiskajos dārzos ir vēl īsti neizpētītais enterīts, kuņģa un zarnu trakta infekcija. Sī slimība parasti izraisa dzīvnieka nāvi, bet arī tad, ja dzīvnieks saslimst vieglā formā, slimība tomēr novājina organismu un līdz ar to pašķir ceļu plaušu karsonim vai kādai citai nāvējošai kaitei. Visbiežāk ente- rīta cēlonis ir bojāti augļi, tādēļ ļoti jārūpējas, lai dzīvnieki saņemtu tikai labas kvalitātes augļus.
Tiklīdz Džersijas iedzīvotāji uzzināja, kāda barība mums vajadzīga, viņi sāka mūs gaužām dāsni apgādāt. Tā, piemēram, notika ar teļiem. Džersijā parasti bullīšus nokauj tūliņ pēc piedzimšanas, un, iekams tur bijām ieradušies mēs, tos gluži vienkārši apraka, jo pārdot nebija vērts. Par to uzzinājām pavisam nejauši, kad piezvanīja kāds fermeris un, pats tam lāgā neticēdams, apvaicājās, vai mums nederētu beigts teļš. Atbildējām, ka ļoti labprāt to saņemtu; atvedis teļu, viņš jautāja, vai mēs nevarētu izlietot vēl dažus. Tā mums turpat uz vietas atklājās brīnišķīga iespēja tikt pie svaigas gaļas — pie tādas, kas, raugoties no manu dzīvnieku viedokļa, bija labākā no labākajām, jo lopiņi bija tikko kauti (dažreiz vēl gluži silti), turklāt dzīvnieki dabūja arī sirdis, aknas un citus iekšējos orgānus, kas barībā ļoti ieteicami. Pamazām vēstis izplatījās pa visu salu, un lāgiem — zināmos gadalaikos — saņēmām pa sešpadsmit teļiem dienā, fermeri brauca pat no salas viņa gala, lai mums tos atvestu. Citi, lai nepaliktu pakaļ, savukārt piedāvāja mums tomātus un ābolus, veda tos veselām mašīnām vai ļāva iet pašiem lasīt un ņemt, cik vien spējām aiznest. Kāds salinieks piezvanīja un sacīja, ka viņam esot «dažas» saulgrie- zes, kas patlaban nogatavojušās — vai mums tās noderētu? Mēs kā parasti atbildējām — jā, un viņš ieradās ar nelielu kravas mašīnu, uz kuras augstā kaudzē bija sakrautas milzīgas saulgriežu galvas, tā ka viss vezums izskatījās kā īsti saules rati. Saulgriezes vēl nebija pilnīgi nobriedušas, tātad sēklas bija mīkstas un pienainas; mēs vienkārši griezām galvas lielās šķēlēs kā kliņģeri un devām vāverēm, mangustiem un putniem. Tie kārīgi metās virsū mīkstajām sēklām un dzīvoja kā dzīrēs.