— Es to zinu … — vecais vīrs pamāja ar galvu.
— Tu to zini?
— Jā, tur, lejā, par jums viss ir zināms. Jūs zcgat sievietes un sirmgalvjus, tirdāt viņus un nobendējat. No jums baidās, jūs ienīst. Botss jau sen ieteica jūs novākt
— Kas ir Botss?
— Mūsu prezidents.
— Oho, Vienaci, izrādās, ka tām žurkām lejā ir pat prezidents!
— Jūs paši esat trakas žurkas!— vecis iekliedzās aizsmakušā balsī.— Elles izdzimumi! Neļaujat cilvēkiem mierīgi nomirt. Pastarā diena jau tuvojas, un jūs vēl steidzināt tās atnākšanu.
— Pastarā diena, tēv, ir jūsu roku darbs. Jūsu paaudze ir atņēmusi mums sauli, atņēmusi visu, kas cilvēkiem piederējis. Jā, mēs esam aizgājuši alās un pazemē, mums nekas cits neatlika. Bet mēs gribam zināt, kas ir noticis, taču jūs to slēpjat. Sīs zināšanas palīdzēs mums atgūt zaudēto. Tad tie, kas nodzīvos tik ilgi, varēs atgriezties pasaulē, kur valda gaisma.
— Cilvēce ir cēlusies no tumsības un pirms savas bojāejas atkal ieslīgs tumsībā. Viss jau ir iepriekš nolemts, un jūs neko nespēsiet mainīt.
— Vai dzirdi, Vienaci, viņi tur, lejā, ir pat izdomājuši veselu filozofiju, lai izskaidrotu un attaisnotu savu noziegumu!
— Bārda, netērē viņa dēļ velti laiku! Padod viņu man, un es vienā mirklī visu pabeigšu.
— Nē, tas kļūst interesanti. Mums sen nav gadījies tik runīgs ciemiņš. Vecais, kas tu agrāk esi bijis?
— Agrāk?
— Jā, pirms tā . . . Kad cilvēki vēl neslēpās no saules.
— Agrāk … — vecis atkārtoja un aizvēra acis.— Nē, nezinu. Te ir tāda kā migla,— viņš pieskārās ar izkaltušo pirkstu pie pieres.— Tas aizslīd prom, un to nevar notvert. . .
Vienacis strauji piecēlās, bet Bārda viņu atturēja ar veiklu rokas kustību.
— Runā, tēv!— Bārda pamāja vecim.— Runā, mēs klausāmies!
Viņa balss skanēja neparasti vēlīgi.
Vecais vīrs satrūkās, uzmeta Bārdām piesardzīgu skatienu un novērsa acis.
— Sēdies pie galda,— Bārda turpināja,— un jūs,— viņš pagriezās pret puišiem, kas klusēdami stāvēja pie durvīm,— atnesiet ūdeni un kaut ko ēdamu.
Puiši aizgāja, bet tūlīt pat atgriezās, nesdami skārda krūku ar vāku un māla bļodu, kurā bija žāvētas melnas gaļas kumosi. Vecis nedroši piegāja pie galda un apsēdās
uz rupji tēsta dēļu krāģa maliņas, aizklādams ar plaukstu acis no blāvās elektriskās spuldzes dzeltenīgās gaismas.
— Ēd,— sacīja Bārda, piebīdīdams viņam tuvāk bļodu ar melno gaļu. Vecais virs šausmās parāvās atpakaļ.
— Nebaidies! Tie ir sikspārņi. To mums šeit, pazemē, ir daudz. Mani puiši iemanījušies tos ķert ar elektriskajiem tīkliem. Ēd!
— Ja varētu ūdeni . . .— vecais virs čukstēja, skatīdamies uz skārda krūzi.
Bārda ielēja māla krūzītē ūdeni, un vecais lēnām un ilgi dzēra, kārnajam ādamābolam krampjaini raustoties.
— Labs ūdens,— viņš nomurmināja, pēdīgi nolikdams krūzīti un apslaucīdams lūpas ar delnas virspusi.
— Te, kalnos, ir daudz tāda ūdens, vai tad jums ir sliktāks?
— Mūsu ūdens ir smirdošs. Tas tek laukā no drupām, bet, kā runā, tur vēl palikuši līķi.
— Līķi? Kopš tā laika?
— Nē. Vēlāk jau arī mira. Tie, kuri dienā izgāja laukā. Tas bija sen, kad vēl neapjēdza, ka saule atņem dzīvību.
— Vai daudzi esat palikuši gruvešos?
— Kāpēc tev tas jāzina?
— Tāpat vien, ir interesanti, kā jūs tur mitināties.
— Bet kā jūs te?
— Mūsu ir maz. Un mums ir labs ūdens un tīrs gaiss. Te naktī pūš spirgti vēji, bet jums apakšā ir smirdoņa un klusums. Es zinu, ne vienu reizi vien esmu tur nokāpis.
— Lai naktī zagtu mūsējos?
— Arī tāpēc, bet parasti gan paskatīties, lai saprastu . . .
— Ko tu gribi saprast?
— Kā tas noticis.
— Kāpēc? To, kas ir noticis, vairs neizlabosi.
— Nezinu. Es, tāpat kā daudzi mūsējie, esmu dzimis tajā gadā, kad tas notika. Mēs esam izauguši alu tumsībā, bet gribam atgriezties saulainajā pasaulē. Tā ir bijusi brīnum jauka, vai ne?
— Neatceros. Nespēju atcerēties. Un kāpēc? Aizgājušo nevar atgriezt.
— Tas nav būtiski. Pasaule ir liela. Tā nebeidzas tikai ar šiem kalniem. Varbūt visur nav tā . . .
— Tālāk ir tuksnesis — oranžs un melns. Tur ir tikai klintis, saule un smiltis. Neviens to nav šķērsojis.
— Vai tu esi to redzējis?
— Nē, viens no mūsējiem bija aizgājis līdz turienei, kur beidzas kalni. Ieraudzījis tuksnesi, viņš atgriezās.
— Vai viņš vēl ir pie jums?
— Nē. Nomira. Saule viņu nogalēja. Viņš atgriezās, lai nomirtu.
— Vai neviens no jūsējiem nav mēģinājis aiziet pavisam?
— Daudzi ir aizgājuši, tie, kuri bija jaunāki. Aizgāja un neatgriezās. Tikai viens pārnāca un izstāstīja par tuksnesi.
— Bet pārējie?
— Četri nomira. Viņus nonāvēja saule.
— Varbūt kāds tomēr ir aizgājis? . . .
— Uz kurieni?— vecais vīrs jautāja un piepeši sāka smieties, vispirms tikko dzirdami, tad aizvien skaļāk un skaļāk.
Bārda un Vienacis aši saskatījās. Tāpat bija smējies iepriekšējais, kad vairs nejuta elektrisko izlādi. Un beidza savas ciešanas, neko nepateicis, tikai smējās. Smiekli pārgāja agonijā.
Vecais vēl aizvien smējās un slaucīja ar saskretušajiem pirkstiem asaras, kas bija izsprāgušas acīs.
— Apklusti!— Vienacis dobji teica.— Ko nu ārdies!
— Kurp viņš būtu varējis aiziet?
— Es neapgalvoju, ka tā ir bijis.— Bārda nodūra galvu.— Tas ir vienīgi pieņēmums vai — kā to saka? . . .
— Hipotēze,— Vienacis pateica priekšā.
— Tieši tā — hipotēze.
Vecais vīrs rīmās smieties. Viņa skatiens no jauna kļuva piesardzīgs un ļauns.
— Jūs esat akli kucēni! Kucēni,— viņš nicīgi atkārtoja,— lai gan saucat sevi par pētniekiem un apgalvojat, ka zināt kaut ko. Jūs neko nezināt, tikai šīs melnās alas, kur mitināties kopā ar sikspārņiem. Te jūs esat piedzimuši, te arī nosprāgsiet. Pasaulē nav vairs nekā cita, vai jūs apjēdzat ar, nekā cita, vienīgi nedaudz neprāšu: mēs tur, lejā, un jūs te, augšā.
— Bet citās ielejās . . .— Bārda iesāka.
— Citās ielejās ir tikai pūces, hiēnas un skeleti.
— Vai tu esi tur bijis?
— Tas nav būtiski. Es zinu.
— Šķiet, ka tu tik tiešām daudz zini. . .— Bārda pamāja.— Tikai tas ir slikti, ka tu negribi no laba prāta dalīties ar mums savās zināšanās.
— Manas zināšanas jūs nevarat likt lietā.
— Nav tādu zināšanu, tēv, kuras nevarētu likt lietā.
— Visos laikos to ir bijis pārāk daudz. Tieši tās ir pazudinājušas pasauli.
— Tātad tu atceries, kā tas notika?
— Manā atmiņā saglabājusies vienīgi gaisma, tik spoža kā tūkstoš sauļu, un uguns, kas vienā mirkli visu aprija. Pēc krietna laika es atguvos tur, kur mitinos vēl šobrīd.
— Vai tu biji no tās pilsētas?
— Nezinu.
— Bet tavi tuvinieki?
— Es viņus neatminos.
— Un citi, kas mīt gruvešos?
— Ari viņi neko neatceras. Daži uzskata, ka vienmēr ir tā dzīvojuši, lai gan viņiem ir vairāk gadu nekā rnan.
— Vai jūsu vidū ir sievietes?
Vecais virs ļauni iesmējās:
— Paskat, ko sagribējies! Jūs jau viņas esat nozaguši.
Bārda un Vienacis vēlreiz paskatījās viens uz otru.
— Redzi nu, man bija taisnība,— brīdi klusējis, Bārda ieminējās.— Citās ielejās kāds darbojas. Tēv, mēs neesam zaguši jūsu sievietes,— viņš turpināja, vērsdamies pie vecā vīra.— Nevienu pašu. Mēs esam tikai pētnieki. Kad no drupām pazuda pēdējās sievietes?