— Neatceros. Sen jau.
— Tas ir svarīgi, pamēģini atcerēties!
— Ne viens vien Mēness gads būs pagājis. Visas jau nenozaga, dažas aizgāja jaunajiem līdzi un nav atgriezušās.
— Un tagad neviena pati nav palikusi?
— Jādomā gan, ka nav … Es viņas sen neesmu redzējis.
— Bet ko runā citi, kas mīt gruvešos?
— Nezinu . . . Mēs reti satiekamies un sarunājamies.
— Viņš melo,— Vienacis norūca.— Padod viņu šurp, es piespiedīšu pateikt taisnību un šo to atcerēties.
— Vai dzirdi, tēv, ko saka mans palīgs? Varbūt patiešām izmēģināt pie tevis mūsu pētīšanas metodes?
— Esmu tavā varā, laupītājs tāds,— vecais vīrs, galvu nokāris, sacīja.— Kad tu atdevi man zābakus, es neviļus nodomāju .. .
— Ko tu nodomāji?— Bārda samiedza acis.
— Ka tu neesi tāds zvērs, kā par tevi stāsta . . .
— Vai dzirdi, Vienaci?
— Viņš mānās, lai glābtu savu ādu. Vai tad tu neapjēdz? Tas nu nebūtu prāta darbs, ja viņu tā palaistu vaļā .. .
— Atsvabiniet mani,— vecais vīrs kļuva mundrāks. — Atsvabiniet, es jums atsūtīšu citu manā vietā.
— Ko tad?
— To, kas zina vairāk. Prezidentu Botsu.
— Vai dzirdi, Vienaci?
— Bārda, viņš tak mūs uzskata par galīgiem stulbeņiem.
— Tā rādās gan .. .
Iestājās klusums. Vecais vīrs apjucis vērās apkārt, uzlūkodams te vienu, te otru, bet tad sāka dedzīgi runāt:
— Nē, nē, apzvēru, ka jūs nepiemānīšu! Botss ir vecs, viņš tik un tā drīz nomirs, bet viņš šo to atceras tas ir droši. Viņš tikai negrib stāstīt. Bet jūs jau varat piespiest. Un jums būs tikai ieguvums.
— Bet kāds tev no tā labums?— Vienacis viņu pārtrauca.
Vecais vīrs iesmējās.
— Man arī būs savs labums, puis! Kad Botss būs nozudis, nāksies ievēlēt jaunu prezidentu. Tas būšu es .. .
— Tu esi viltīgs, nudien,— ieminējās Bārda.— Bet tāds blēdis bez vārda runas piekrāps arī mūs.
— Nepiekrāpšu. Es ienīstu Botsu. Drupās neviens viņu neieredz. Viņam ir paslēptas dažādas vērtīgas mantas. Daudz. Ir pat kafija. Vai jūs zināt, kas ir kafija?
— Esam par to dzirdējuši, bet nekad nav gadījies to pagaršot,— teica Bārda.
— Ja kļūšu par prezidentu, atsūtīšu jums vienu kārbu.
— Vienaci, varbūt laidīsim viņu vaļā? Par Botsu un kafiju?
— Viņš tak mūs apvedīs ap stūri .. .
— Ja jūs neticat, paturiet manus zābakus. Atdosiet, kad Botss būs pie jums.
— Vienaci, riskēsim! Man šķiet, ka viņš tomēr mūs nepiekrāps. Viņš pārāk stipri ienīst Botsu, turklāt zina, ka ar mums nebūs nekādi joki! Mēs viņu atradīsim. Ej vien, tēv, ej pats savos zābakos un pēc iespējas ātrāk
dabū mums rokā Botsu!
♦ ♦ ♦
— Nu, Vienaci, neesam vis pievīlušies?
— Tā iznāk . . .
— Kur ir tas Botss?
— Pie manis laboratorijā. Bija vien jāsasien. Spārdījās kā neprātīgs.
— Vai stipri vecs?
— Pie mums tāds vēl nav bijis.
— Jāapietas ar viņu uzmanīgāk. Varbūt tāpat sāks runāt?
— Diez vai .. . Guļ un lādas.
— Palēnām sāksim?
— Lai notiek!
— Nu, tad iesim.
Viņi nokāpa pa gandrīz vertikālu, pustumšu spraugu uz apakšējo pazemes stāvu. Sekodams Vienacim, Bārda atkal mēģināja iedomāties, kas šeit bijis agrāk . . .
Kad viņi pirms vairākiem gadiem atrada šo labirintu un apmetās tajā, te vēl gulēja skeleti un mumificējušies vīriešu, sieviešu un bērnu ķermeņi. Milzum daudz skeletu un ķermeņu. Ievainojumu pēdu nebija. Varbūt viņi bija miruši aiz bada vai cita iemesla dēļ? Viņi gulēja taisnās rindās visās telpās. Puiši dabūja krietni noņemties, iekams iztīrīja labirinta augšējos stāvus. Tagad tas viss bija sakrauts pašā apakšā, alās, kas atradās zem ielejas. Acīmredzot viņi toreiz bija pieļāvuši kļūdu. Vajadzēja tās alas rūpīgāk izpētīt. Iespējams, ka labirints stiepās pazemē līdz pat drupām ielejā.
Interesanti, ko izdosies uzzināt no šī Botsa? Prezidents! Tas tik ir ieguvums! Bārda prata lasīt un no grāmatām, kas bija atrastas labirintā, zināja, ka agrāk tā saukts lielas valsts galva. Kādreiz uz zemes bijušas valstis. Un viena no tām atradusies šajos kalnos. Sur tur bija saglabājušās pilsētu drupas. Un zem drupām vēl mitinājās cilvēki. Kā šeit apakšā, ielejā.
Tas bija prātam neaptverami. Kāpēc viss uzreiz tā mainījies? Liesmu jūra, kas drāzusies pāri šiem kalniem un visai pasaulei. . . No kurienes tā nākusi? Kas to izraisījis: neganteļu ļauna griba, liktenīga kļūda vai arī. . . Vai arī tā būtu «pastarā diena», kā bija apgalvojis tas vecis? Būtībā viņi gandrīz neko nezina. Vienīgi to zina, ka cilvēki — gaužām daudz vīriešu, sieviešu un bērnu — ir dzīvojuši lielās, saules apgaismotās pilsētās. Cilvēkiem ir bijis viss, ko vien sirds vēlas, pat silti kažokādas zābaki. Turklāt viņiem bijušas dažādas mašīnas, ierīces, aparāti, kuru nozīmi tagad grūti uzminēt, it īpaši tāpēc, ka šo aparātu un mašīnu noslēpumi ir aizgājuši bojā reizē ar to radītājiem. Viss uzreiz ir mainījies. Varbūt vienā mirklī. Uguns visu pārvērtusi pelnos, krāsmatās, visu izkausējusi. Veco grāmatu attēlos bija kalni, ko klāja zaļi koki un ziedi, bija brīnišķīgas ēkas no mirdzoša metāla un stikla, kas saules staros dzirkstīja, bija zila jūra, bet tās krastos skaisti vīrieši, sievietes, bērni, kas neslēpās no saules . ..
Bārda neviļus nodrebēja.
Saule — tā bija pats briesmīgākais un nāvīgākais ienaidnieks tiem, kuri bija palikuši dzīvi. Tās stari bez žēlastības nogalina visu dzīvo. Tie iznīcinājuši augus, izsausējuši upes. Droši vien arī zilā jūras klaja vietā tagad ir nebeidzams saules izdedzināts tuksnesis. Varbūt cēlonis ir saulē? Tā ir pārvērtusies, un cilvēki nemaz nav vainīgi?
Bet kāpēc tad Klibiķis bija apgalvojis ko citu? Par visu, ko Bārda zina, viņam jāpateicas Klibiķim. Klibiķis bija iemācījis viņus dzīvot šajā pazemē. Norādījis dzīves mērķi: izprast un mēģināt labot to, kas bija noticis. Pēc viņa pārliecības, šī katastrofa bijusi cilvēku roku darbs, to pastrādājuši tie paši ne-prin-ci-pi-ā-lie zinātnieki, kurus Klibiķis tik ļoti ienīda. Tagad Bārda ar Vienaci un skolniekiem turpina Klibiķa iesākto darbu. Vai viņiem izdosies kaut ko saprast? Veco ļaužu paliek arvien mazāk, arvien biežāk viņi nomirst, pat nesākuši kaut ko atcerēties. Un vai kāds, izdzēsis visu no atmiņas, maz atceras to, ko viņi meklē?
Vienacis, iedams pa priekšu, paklusu nolamājās.
— Kas tur ir?— Bārda jautāja.
— Gaismekļi dziest. Vai neredzi, tik tikko spīd! Udens- mašīnas, kuras mums ar tādām pūlēm izdevās iedarbināt,
maitājas. Tās dod arvien mazāk enerģijas. Ko mēs vēlāk iesāksim?
— Jādabū riteņiem jaunas lāpstiņas.
— Kur?
— Nu, kaut vai pamēģināsim paši tās izgatavot.
— Pateikt jau viegli! Bet kādā veidā un no kā? Mēs vēl spējam kaut kā sataisīt vecās mašīnas, bet pagatavot kaut ko no jauna . . . Bārda, tā māksla ir uz visiem laikiem zudusi.
— Nieki! Visas šīs mašīnas ir uztaisījuši cilvēki, tādi paši kā tu un es.
— Nē, Bārda, gluži tādi gan viņi nav bijuši. Viņi ir zinājuši to, ko mēs nezinām. Mūs taču neviens nav mācījis. Mums viss jāizdomā pašiem.
— Tātad jātiek tiktāl, ka sākam būvēt jaunas mašīnas.
— Lai notiek, nodarbosimies ar to! Un pametīsim to, ar ko bijām noņēmušies līdz šim.