— To nedrīkst! Mašīnas pagaidām nav galvenais, tās tikai palīdz mums svarīgākajā darbā. Jādomā gan par vienu, gan par otru.
— Vai zini, Bārda, ja Botss mums šodien neko nepateiks, tā vien rādās, ka būsim paspēlējuši. . . Mums nekas neiznāks.
— Vai tu arī esi sācis šaubīties?
— Sen jau, tikai negribēju teikt, negribēju atstāt tevi vienu.
— Vienu?
— Protams! Ja es aiziešu, aizies arī puiši. Jādomā, ka visi aizies . . .
— Kurp jūs iesiet? Vai tu nedzirdēji, ko vecis teica?
— Var iet gar kalniem, nav taču katrā ziņā jādrāžas iekšā tuksnesī. Iesim naktī, kad spīd mēness. Pa dienu slēpsimies alās. Ja mēs kaut kur atradīsim sievietes, atkarosim tās un nodibināsim jaunu apmetni. Ja vēlies, nāc mums līdzi!
— Vai tas jau ir izlemts?
— Jā. Ja tas tur neko nepastāstīs.
— Bet ja pastāstīs?
— Tad vēl paskatīsimies.
— Ak tā . . .
Nebilzdami vairs ne vārda, viņi gāja tālāk pa garajiem, vāji apgaismotajiem klinšu gaiteņiem.
«Patiesību sakot, tas jau sen bija gaidāms,» Bārda domāja. «Puišiem viss ir līdz nāvei apriebies, bet galvenais — viņiem vajadzīgas sievietes. Zināšanas vien viņus neaizrauj. Viņu ķermeņos ir saglabājies pirmatnējais dzimtas turpināšanas instinkts. Lai gan arī tam nav jēgas: sievietes jau sen ir kļuvušas neauglīgas. Alās un dziļi zem krāsmatām piedzimuši vienīgi tie bērni, kas ieņemti pirms katastrofas. Un, ja mēs nespēsim neko mainīt, mēs kļūsim pēdējā paaudze uz šīs nolādētās zemes.»
♦ ♦ ♦
Večuks sasiets gulēja uz galda. Virves bija dziļi iegriezušās izdilušajā, tievajā ķermenī. Galva bija atliekusies atpakaļ, un smailā ķīļbārdiņa, paslējusies gaisā, meta asu ēnu uz nobalsinātās sienas. Ieraudzījis Bārdu un Vienaci, večuks sakustējās, un no viņa iekritušajām krūtīm izlauzās tāda kā nopūta, tāda kā čirkstoņa.
— Atraisiet viņu!— Bārda pavēlēja.
Puiši, kas bija stāvējuši pie durvīm, steidzās izpildīt pavēli. Kad valgi bija noņemti, večuks krekšķēdams pieslējās sēdus.
— Notupiniet viņu uz krēsla!
Puiši paņēma večuku un pārnesa telpas vidū uz nodiluša ādas atzveltņa. Virs tā no griestiem nokarājās spīdīga metāla bumba, no kuras stiepās vadu pavedieni.
Večuks nepretojās. Nosēdināts uz krēsla, viņš mēģināja iekārtoties pēc iespējas ērtāk un sāka berzēt notirpušās delnas.
Bārda un Vienacis nometās viņam pretī uz rupji sanaglotiem ķeblīšiem.
— Nu, prezident Bots, esi sveicināts!— teica Bārda.— Esi sveicināts mūsu pētniecības laboratorijā!
— Es neesmu nekāds prezidents,— večuks diezgan mierīgi iebilda,— un līdz šim mani neviens nav saucis par Botsu.
— Viņš to atkārto jau no paša sākuma,— teica Vienacis.— Melo, bez šaubām, tāpat kā viņi visi.
— Tātad tu neesi Botss . . .— Bārda pamāja.— Iespējams, ka mēs esam kļūdījušies. Bet kas tad tu esi?
— Pietiek ar to, ka neesmu Botss, laidiet mani vaļā!
— Ātrāk ne, iekams nebūsi pierādījis, ka tu neesi Botss.
— Kā tad lai es to izdaru?
— Ja nevari izdarīt, tas nozīmē, ka tu pats esi prezidents Botss.
— Cik jūs esat viltīgi!— Vecis pabužināja ar pirkstiem savu kazbārdiņu un padomāja.— Ko jums no manis vajag?
— Re, tā ir cita runa! Tu esi pietiekami vecs un, protams, atceries, kā tas notika.
— Kas?
— Kā — vai tu nesaproti? . . .
— Vai tu runā par uguni, kas visu aprija?
— Jā.
— Nezinu. To neviens nezina.
— Bet vai tu atceries, kas bija pirms tam?
— Nē. Es atceros sevi kopš tā laika, kad krāsmatās tumsā atvēru acis.
— Paklausies, Bots . . .
— Es neesmu Botss.
— Pieņemsim . . . Lai tu būtu kas būdams, palīdzi mums tikt skaidrībā. Mēs taču meklējam patiesību.
— Bet vai patiesība pastāv? Un kāpēc jums tā vajadzīga?
— Lai mēģinātu visu izlabot.
— Tas nav cilvēku spēkos. Vēl jo vairāk šobrīd.
— Mēs tomēr gribam pamēģināt.
— Es gan nekā nevaru jums līdzēt. Es neko nezinu. Neko.
— Vai to tu redzi?— Bārda norādīja uz mirdzošo metāla lodi, kas karājās večukam virs galvas.— Vai tu zini, kas tas ir?
— Nē, lai gan — paga .. .— Večuks aizlika plaukstu acīm priekšā, pūlēdamies atcerēties.— Reiz jau esmu kaut ko tādu virs sevis redzējis. Tas bija sen. Gaužām sen . . . Ar to kādreiz ārstēja slimības. Man tikai izskrējis no prāta, kādas . . . Bet jūs jau, jādomā, to izmantojat kam citam .. .
— Nē, arī mēs ārstējam. Atmiņu. Piespiežam atcerēties to, ko cilvēki ir aizmirsuši.
— Un nobendējat viņus.
— Visus jau nu ne. Tikai tos, kuri negrib atcerēties.
— Negrib vai nespēj?
— Tēv, mums tas nav svarīgi.
— Un jūs gribat izmēģināt, kā tas iedarbosies uz mani?
— Ja tu ar labu nesāksi runāt.
— Bet, ja es noblšos, es tak jums nezin ko sastāstīšu.
— Mums ir iespēja pārbaudīt. Sis tas mums ir zināms. Meli tevi neglābs.
— No kā?
— No tā . . .— Bārda pamāja uz mirdzošo lodi virs večuka galvas.
— Vai jums nekad nav ienācis prātā, ka vecums ir jāciena, jāsaudzē? Jūs dēvējat sevi par pētniekiem, bet jūs esat tikai mežoņi, vairāk nekas! Cieņa pret vecumu, pret pagājušo — tas ir galvenais, kas atšķir civilizāciju no mežonības, gudru cilvēku no mežoņa.
— Tēv, par kādu cieņu tu runā? Par ko mums būtu tevi jāciena? Jūs esat mums visu atņēmuši. Un, ja runājam par mežonību, jūs, jūsu paaudze ir mūs tajā iegrūdusi. Taču mēs gribam izrauties, lai tas maksātu ko maksādams! Vai tu saproti — lai tas maksātu ko maksādams, kaut vai jūsu atzīšanos un pat jūsu draņķīgās dzīvības!
— Loģikas trūkumu jums nevar pārmest, lai gan tam, ko jūs gribat radīt, nav nekādas jēgas. Nu, pieņemsim, ka tu un pat jūs visi,— večuks pārlaida skatienu pazemei, — sapratīsiet, kas ir noticis pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem. Nu, un tad? Jūs neesat spējīgi galīgi neko mainīt.
— Ja izprastu, varētu kaut ko darīt. Meklēt līdzekļus, mēģināt kaut ko grozīt . . .
— Jūs tak esat sapratuši, sen jau esat sapratuši, ka saules stari nogalina. Kā jūs to novērsīsiet?
— Varbūt tomēr novērsīsim, ja zināsim iemeslu. Kāpēc tie kļuvuši tādi, ka nes nāvi? Agrāk taču tie neatņēma dzīvību.
— Tiesa gan, agrāk nenesa nāvi. Agrāk nesa svētību. Ir jāpateicas saules stariem, ka uz Zemes radās un plauka dzīvība.
— Bet kas tad ir noticis?
— To laikam gan nezina neviens no mums un tagad vairs arī neuzzinās.
— Un ko tu pats par to domā? Tu esi ļoti vecs. Tava mūža galvenā daļa ir palikusi tur, aiz uguns līnijas. Esmu ar mieru noticēt,, ka tu, tāpat kā citi, neko neatceries. Bet vēl taču ir gaišs tavs saprāts — un tu nevari nedomāt par to, kā viss ir pārvērties. Un kāpēc ir pārvērties.
Večuks sažņaudza tievos pirkstus, atbalstīja pret tiem smailo, kārno zodu un ilgi klusēja, pievērsis nekustīgo skatienu pazemes tālākajam kaktam, bet tad — it kā atguvies — spēji sapurināja galvu un ierunājās:
— Tavs jautājums liecina par tavu gudrību — piedod, nezinu, kā tevi sauc.
— Mēs šeit saucam viņu par Bārdu,— Vienacis teica. — Viņš starp mums ir vienīgais, kam uz zoda un vaigiem aug mati.
— Vienīgais . . . Tas ir interesanti. . .— večuks nomurmināja, gluži kā runādams pats ar sevi.— Nu, tad tā, Bārda,— viņš turpināja pavisam citā balsī — skaidrā un stingrā,— es tik tiešām esmu par to domājis, turklāt ne vienu reizi vien. Un, ja tu vēlies zināt manas domas, labprāt tev pastāstīšu. Es neatminos, ko esmu darījis agrāk, pirms «uguns līnijas», kā tu saki. Sācis otru dzīvi ielejā zem krāsmatām, es atradu sev nodarbošanos, acīmredzot jaunu, tomēr, pēc manām domām, interesantu un svarīgu,— es sāku pētīt sapņus. Jā, jā, nebrīnieties — sapņus! Savus sapņus, citu sapņus. Esmu iemācījies sapņus iztulkot, paskaidrot cilvēkiem to nozīmi. Ja jūs zinātu, cik interesantus man dažreiz gadās redzēt!