— Es nekad neko nesapņoju,— teica Bārda.
— Bet es tikai vienu reizi esmu redzējis sapni,— ieminējās Vienacis.— Es redzēju sievieti — ļaunu un kroplīgu. Viņa mani vajāja, un es neparko nespēju aizbēgt, un, kad viņa bija mani panākusi, es pamodos . ..
— Bet pēc tam tu ilgu laiku biji sasirdzis, vai nav tiesa?— večuks jautāja, vērīgi uzlūkodams Vienaci.
— Nudien! Kā tu to zini?
— Tāds sapnis nereti nozīmē, ka tuvojas slimība.
— Bet ja neredz sapņus?— jautāja Bārda.
— Sapņi ir vienmēr, tu tikai tos aizmirsti, tāpat kā mēs citi esam aizmirsuši to, kas bijis pirms «uguns līnijas».
— Tu taču gribēji mums pastāstīt, kādi ir sapņi.
— Jā . . . Reiz es redzēju lauku — zaļu lauku, kas bija kupli noaudzis ar valgu zāli un ziediem. Bija agrs rīts, zāle bija mitra, un es skrēju pa šo lauku. Neviens mani nevajāja. Man tāpat vien bija viegli un jautri. Es skrēju pa rasoto zāli, un man virs galvas peldēja liegi rožaini mākoņi. Un pēc tam uzlēca saule, bet tā nebija nāvi
nesēja saule, nē, tā bija mīlīga saule. Tās stari tikai sasildīja un izžāvēja drānas, kas bija rasā samirkušas.
— Un ko tāds sapnis nozīmēja?— piesmakušā balsī jautāja Bārda.
— Acīmredzot vienīgi to, ka sen, sen, ilgi pirms «uguns līnijas», esmu sagaidījis saullēktu ziedošā, zaļā pļavā.
— Un ko tu vēl esi redzējis?
— Es bieži redzu sapnī pilsētu. Lielu pilsētu ar ļoti augstām mājām un šaurām ielām. Nekur nav redzamas drupas, bet ielu krustojumos šur tur ir mazi laukumi un tajos starp akmens rindām — taisnās līnijās koki un puķes. Daudz košu puķu. Un starp kokiem debesīs šaujas dzidra ūdens strūklas, kas saules staros spoži vizuļo.
— Un kā ar cilvēkiem?
— Jā, ir arī cilvēki. Milzum daudz cilvēku. Viņi nez kur steidzas, nepievērsdami uzmanību ne puķēm, ne ūdens strūklām, ne saulei.
— Tātad tu kādreiz esi dzīvojis tādā pilsētā?
— Iespējams. Un atšķirībā no citiem, kas tur mituši, dažreiz esmu atradis laiku paraudzīties apkārt.
— Vai tāpēc tu tagad to redzi sapnī?
— Jādomā gan.
— Ko tu vēl atceries?
— Es neesmu teicis, ka atceros. Tie ir tikai sapņi.
— Kurus tu proti iztulkot. . .
— Iztulkot jau protu, bet tas nenozīmē, ka tieši tā viss būtu bijis.
— Tēv, es tevi vairs nesaprotu . . .— Bārda sadrūma.
— Sapnis ir tikai rēgs, kas rodas šeit,— večuks pieskārās ar pirkstiem pie galvas,— atmiņu rēgs vai arī tas, kas mīt tevī, bet tev pašam nav zināms. Varbūt tās ir tikai ilgas, turpretī īstenībā nekā nav bijis.
— Bet «uguns līnija» taču ir bijusi.
— Būtībā arī to mēs skaidri nezinām. Kaut kas ir pārvērties pasaulē, kurā mēs esam dzīvojuši. Un tas ir viss . . .
— Vai tu gribi sajaukt man prātus?
— Nē. Tās ir manas domas. Tu taču gribēji tās zināt, vai nav tiesa?
— Tevi ir grūti izprast.
— Tas ir visu mūsu liktenis. Cilvēki jau sen kopš atradinājušies saprast cits citu un paši sevi. Laikam no tā arī sākušās visas nelaimes.
Tātad cilvēki tomēr vainojami tajā, kas noticis?
— Apgalvot to nevaru, lai gan brīžiem tā domāju.
— Vai tavi sapņi ierosina tevi uz tādām domām?
— Ne tikai tie .. . Vai tu, Bārda, proti lasīt?
— Jā, bet es zinu maz grāmatu. Grāmata jau ir tāds retums! Tās sadegušas pašas pirmās. Bet tās, kas, par brīnumu, saglabājušās, mazliet vēlāk izmantotas sārtiem par iekuru. Cilvēki gribējuši izdzīvot, lai tas maksātu ko maksādams.
— Zinu. Esmu savācis pie sevis drupās vairākas vecas grāmatas. Dažās ir pareģots, ka var notikt kaut kas tāds, ja cilvēki nekļūšot prātīgāki.
— Tā ir pareģots?
— Jā. Ir bijuši cilvēki, kuri nav baidījušies paredzēt. Viņi saukti par fantastiem.
— Pastāsti, tēv, par šiem pareģojumiem!
— Tos pat ir grūti nosaukt par pareģojumiem. Vienā grāmatā tā aprakstīts tas, kas noticis, it kā autors pats būtu visu to redzējis.
— Vai tad šī grāmata . . .
— Tā ir uzrakstīta ļoti sen, droši vien pirms manas dzimšanas.
— Tātad viņi ir zinājuši?
— Daži, kā domājams, nojautuši.
— Vienaci, vai tu dzirdi?
— Dzirdu, bet vai var ticēt? Kur ir tā grāmata?
— Tā glabājas drupās. Apsolos, ka atdošu to jums, ja atlaidīsiet mani . . .
— Paklau, Bots! . ..
— Es neesmu Botss.
— Mēs jau norunājām, ka tu esi Botss. Man ir nepieciešama tā grāmata. Bet kas var galvot, ka tu mūs nepiekrāpsi?
— Tev būs man jānotic. Tev nav citas izejas. Dažreiz cilvēkiem ir jātic, jo neticība vien jau ir zaudējums. Es atstāšu grāmatu noteiktā vietā starp drupām un jūsu kalnu. Rītvakar tu to paņemsi.
— Labi. Es ticu. Vienaci, kad norietēs saule, atbrīvo viņu! Lai puiši pavada viņu un norunā, kurā vietā viņš atstās grāmatu. Es nenogurdināšu vairs tevi, tēv, ar jautājumiem par sapņiem. Paliec sveiks! Pagaidām atpūties pie mums, līdz iestāsies tumsa.
♦ ♦ ♦
— Ko teiksi, Vienaci? Vai viņš aizgāja?
— Nē, Bārda, viņš ir miris. Viņš nomira, nesācis atcerēties.
— Vai tu . .. Vai tu uzdrīkstējies . . .
— Mieru, Bārda! Mēs būtu bijuši muļķi, ja viņu tāpat vien aizlaistu. Es viņu gribēju mazliet izpētīt. Man taču bija tiesības. Es arī esmu pētnieks — tāpat kā mēs visi.
— Ko tu esi izdarījis! Grāmata . . . Kā mēs tagad dabūsim viņa grāmatu?
— Par grāmatu varbūt ir tāpat samelots kā par prezidentu Botsu. Viņš teica, ka viņu saucot par Stobu. Tas vecis arī mūs ir piemānījis.
— Vienaci, ko tu esi pastrādājis!
— Es tikai izpildīju savu pienākumu. Mums ir jāizdara eksperimenti, lai atklātu patiesību. Jāeksperimentē, nevis jātic visam, ko stāsta, kā tu pēdējā laikā to dari. Eksperiments neizdevās, un tas ir viss. Vēl viens neveiksmīgs mēģinājums. Bet tas ir pēdējais, Bārda!
— Pēdējais?
— Jā. Mēs aizejam. Visi. Šonakt. Es jau tev teicu. Puiši jau ir sagatavojušies. Izlem — ko tu darīsi? Tikai liec aiz auss — tagad es komandēšu .. .
— Vai viņš ļoti mocījās?
— Kas?
— Nu tas — Botss vai Stobs.
— Ne visai. Tas notika ātri. Viņš bija pārāk vecs. Tūlīt sāka murgot. Tam, ko viņš teica, nebija nekādas jēgas. Bet jāatzīmē, ka viena frāze man šķita interesanta, taču viņš nepaguva to pabeigt. Viņš pēkšņi atcerējās tevi. Viņš bija nospriedis, ka tu esi viņu piemānījis, apsolīdams brīvību.
— Nolāpīts!
— Viņš teica: tas ar to bārdu, kurš mani piekrāpa,— tas gan laikam būtu varējis . . . Viņam saule nav bīstama . . . Tikai trīs naktis ceļā .. .
— Trīs naktis? Bet uz kurieni?
— Nezinu gan. Tie bija viņa pēdējie vārdi. Vairāk es neko nesapratu.
— Viņš ir murgojis. Es esmu tads pats ka jus visi. Esmu uzaudzis pazemē un nekad neesmu izgājis saulē.