Austrumi no jauna sāka sārtot. Spēji iedegās rīta blāzma. Pēc brīža pie apvāršņa pašķīdīs žilbinoši saules stari. Bija pienācis laiks meklēt paslēptuvi. Bārda palūkojās apkārt. Uz visām pusēm pletās līdzenums — kā galds. Nebija nedz izciļņu, nedz klinšu. Bārda griezās atpakaļ uz pēdējo iedobi, kuru nesen bija šķērsojis. Nokāpis lejā, viņš devās pa to. Kļuva arvien gaišāks. Acis jau spēja atšķirt tuksneša rūsgani violetās krāsas. Ieplaka novirzījās uz ziemeļiem un pamazām kļuva dziļāka. Beidzot, kad jau bija kļuvis pavisam gaišs, Bārda atrada nelielu klints dzegu. Tā izvirzījās uz ziemeļiem, un tai bija visu dienu jāsniedz viņam pavēnis. Zem karnīzes bija mazliet sausu smilšu. Bārda atlaidās uz tām un aizvēra acis. Šoreiz viņš ilgi nespēja aizmigt. Cauri aizmiegtajiem plakstiņiem viņš juta, kā uzlēkušās saules stari ieplakas otrā pusē svilina klintis, juta karstumu, kas dvesmoja no saules sakarsētajiem akmeņiem — tie atradās tikai pāris soļu no viņa. Tad Bārda iemiga.
Viņš pamodās no neciešamas tveices. Šķita, ka viss ķermenis kaist. Viņš atvēra acis, taču apžilbis neredzēja neko citu kā vienīgi virs galvas zilgmojošu zilumu. Bārda aizmiedza acis, bet, kad tās no jauna atvēra, aiz šausmām notrīsēja. Viņa auguma labo pusi apspīdēja saule, kas bija pašā zenītā. Bārda spēji atvirzījās, nogūlās uz sāniem un pieplaka pie grubuļainās klints. Dienvidū ēna, kas krita no karnīzes, bija pārāk maza. Cik ilgi viņš tā gulējis saulē? Vai tās starojums ir bijis nāvējošs? Bārda zināja, ka saules apstarotie cilvēki reizēm nav tūlīt nomiruši. Varbūt arī viņam vēl atlicis kāds laiks? Viņš gulēja nepakustēdamies, ieklausījās sevī un gaidīja. Gaismas un ēnas robeža gāja tikai plaukstas attālumā no viņa. Tad šī robeža sāka atvirzīties. Saule sliecās uz rietu. Ēnas kļuva garākas, tveice mitējās, bet viņš vēl aizvien bija dzīvs.
Kad visu ieplaku klāja ēna, Bārda riskēja pabāzt galvu laukā no savas karnīzes. Saule no iedobes jau vairs nebija redzama, taču gaisā vēl aizvien bija jūtams tās karstums. Bārda uzmanīgi pieslējās četrrāpus. Sastingušais ķermenis sāpēja, galva reiba, taču viņš dzīvoja, viņš spēja kustēties.
Bārda sagaidīja, kad iestājās krēsla, izlīda no ieplakas un devās uz austrumiem. Sākumā viņš gāja ļoti lēnām, bet līdz ar tumsu kļuva vēsāks — un viņš daļēji atguva spēkus. Viņš gāja neapstādamies, līdz uzlēca mēness. Tuksneša ainava pamazām mainījās. Apkārtne kļuva pauguraina. Kājas grima irdenās smiltīs, un viņš daudz lēnāk tika uz priekšu. Uzkāpis kādā no pakalniem, Bārda apsēdās, lai atpūstos. Zemu virs apvāršņa karājās šaurs, blāvs mēness sirpis, apspīdēdams sastingušo, viļņaino smiltāju un akmens grēdas. Tās aizstiepās uz visām pusēm, cik tālu vien sniedzās skatiens.
Bārda ieklausījās apkārtējā klusumā, bet tad iegrima snaudā. No pusnemaņas viņu izrāva savāda, tāla skaņa. Nebija saprotams, no kurienes tā nāk. Varbūt no neizmērojamiem tuksneša plašumiem, bet varbūt no naksnīgajām debesīm? Sī skaņa nebija nekam līdzīga — ne vēja šalkai, ne tāla nogruvuma dārdiem, ne mežazvēru rēkša- nai. Nezin kur radusies, tā kādu laiku skanēja un tad pamazām apklusa. Un no jauna iestājās klusums. Bet nu jau tas vairs nebija nāves klusums. Tajā slēpās kaut kas neizdibināms, par ko vēstīja šurp atplūdušās skaņas.
Bārda piecēlās. Viņš atkal bija atguvis spēkus un devās uz priekšu.
Trešo reizi tālu priekšā iedegās rītausma. Trešā nakts ceļā tuvojās beigām. Izklīstošajā krēslā Bārda no neliela paugura pārlūkoja apkaimi. Nolaidenu kalnu grēdu virtenes stiepās līdz pašam apvārsnim, starp tām blāvoja smilšu strēles. Nekur nebija redzams nekas paslēptuvei līdzīgs. Atlika iet vienīgi uz priekšu, līdz spēki nebūs viņu galīgi pametuši.
Kad pie apvāršņa parādījās saules diska žilbinošā mala un dedzinošie stari pieskārās sejai, Bārda tikai samiedza plakstiņus un mehāniski spēra soļus irdenajās smiltīs. Viņš vairs neko nedomāja, vienīgi gaidīja, kad nokritīs, saņēmis nāvējošo starojumu. Saule pacēlās arvien augstāk, bet viņš vēl joprojām gāja, smagi likdams soļus. Viņa seja svelmē dega, pa vaigiem plūda sāļu sviedru straumītes. Pēdīgi smiltis izbeidzās — Bārda sajuta zem kājām cietu, akmeņainu augsni. Tad kaut kas sāka ķerties aiz kājām un traucēja kustēties. Bārda pieliecās, paslēpdams acis no neciešami spožās gaismas, un ieraudzīja sev pie kājām pa pusei sakaltušus nez kādas sudrabainas zāles stiebrus. Viņš norāva vienu no tiem un pacēla pie sejas. Smarža bija nepazīstama — asa un sīvi spirgta. Bārda noslīga uz ceļiem un, pieplacis ar seju pie cietajiem, sausajiem stiebriem, kāri ieelpoja to rūgteno aromātu. Viņš vēl neticēja pats sev. Vai tiešām te beidzas tuksnesis, vai tiešām priekšā ir dzīvība? . . .
Viņš piecēlās un, vairs nedomādams par nāvējošajiem stariem, kurus lēja saule, steigšus devās tālāk. Viņš centās saskatīt, kas tur, priekšā, ir, taču pie spilgtās gaismas nepieradušās acis asaroja, krāsaini riņķi izplūzdami aizsedza visu apkārtni. Vienīgi to Bārda sajuta, ka zāle zem kājām kļūst biezāka, un noliecies viņš ar roku sataustīja, ka stiebri vairs nav sausi un trausli, bet gan lokani, sulīgi .. .
Un tad viņa ceļu aizšķērsoja mūris. Bārda nojauta, ka tam jābūt pavisam tuvu, jo sajuta spirdzinošu pavēni un, pastiepis roku, sagramstīja grubuļainu akmens virsmu. Mūris aizvirzījās pa labi un pa kreisi. Viņš pacēla rokas virs galvas, bet augšējo malu neaizsniedza. Pirksti sataustīja vienīgi lielu, rupji noslīpētu plākšņu salaidumus. Bārda sāka iet gar mūri uz priekšu, bet tad spēki viņu galīgi pameta. Viņš atgūlās un, juzdams, ka zūd apziņa, nodomāja, ka mirst.
+ ♦
Tomēr viņš nebija nomiris. Vakara dzestrums atgrieza viņu smaržu, skaņu un krāsu pasaulē. Viņš no jauna sajuta savu ķermeni un, pavēris acis, ieraudzīja, ka guļ kuplā, zaļā zālē pie augsta, pelēka mūra. Zemu pie apvāršņa caur rožainiem mākoņiem vēl mazliet spīdēja saule. Spirgts vējš šalkoja zālē, bet pie pašas auss skanēja aprauti, sudrabaini tirkšķi, kas atgādināja daudzu zvaniņu skaņas. Bārda sāka vērīgi ielūkoties apkārtējā zaļumā, lai atrastu savādo trokšņu avotu, bet ieraudzīja tikai mazītiņu, zaļganu radījumu ar garām kājām. Radība uz mirkli sastinga, arī skaņas apklusa, bet tad garās kājas no jauna sāka ritmiski kustēties — un Bārda atkal izdzirdēja sudrabainos tirkšķus.
Bārda pavīpsnāja, pēc tam uzmanīgi paslējās augšā, lai neiztraucētu mazo, skanīgo kaimiņu. Un tajā brīdī viņš pirmo reizi sajuta, ka viņu pārņem prieka vilnis. Viņš ir dzīvs! Saule nav viņu nogalinājusi! Vecais vīrs teicis patiesību! Un tur, priekšā, aiz mūra, viņu gaida nezināmais . ..
Turēdamies ar rokām pie mūra, Bārda uztrausās kājās un paskatījās apkārt. Mūris kā pelēka, nepārtraukta lente aizlocījās pa labi un pa kreisi. Tas pacēlās lēzenos uzkalnos, noslīga ieplakās un aizvijās līdz pašam apvārsnim. Tā augstums daudzkārt pārsniedza cilvēka augumu, un nekur tajā nevarēja manīt kādu zemāku vietu vai iegruvumu, vai vārtus. Gar mūri platā joslā auga bieza zāle, krūmi un pasīki koki. Tālu uz rietumiem dzeltenīgā mijkrēšļa dūmakā pletās tuksnesis. Bārda ilgi to nopētīja, tomēr nespēja ieraudzīt kalnus, no kuriem bija atnācis.
Mūra apskate liecināja, ka šeit uz tā neizdosies uzrāpties. Bija jāmeklē cita vieta, un Bārda devās uz ziemeļiem. Norietēja saule, un ātri iestājās tumsa. Kuplajā zālē arvien skaļāk atskanēja mazo, garkājaino radību sudrabainie tirkšķi. Bārda sajuta izsalkumu un slāpes. Apsēdies pie mūra, viņš apēda atlikušo gaļu un izdzēra pēdējos ūdens malkus. Viņš nešaubījās, ka rīt aiz mūra atradīs ūdeni, taču šobrīd viņu vēl aizvien mocīja slāpes. Bārda pamēģināja košļāt zāles stiebrus, bet arī tie nesniedza veldzi. Gandrīz pilnīgā tumsā viņš turpināja ceļu un pēkšņi nokļuva starp nelieliem kokiem, kuros karājās prāvi, mīksti augļi. Bārda vienu norāva, tas bija