— Un tad?
— Esmu gatavs iepazīstināt jūs ar savu kolekciju. Varu ne bez lepnuma apgalvot, ka viens otrs dokuments, papildināts ar attiecīgiem komentāriem, dos jums izsmeļošu priekšstatu par Aleksandrijas vēsturisko gaitu, no kurienes savukārt izriet tās šodienai raksturīgie vaibsti.
Dertijs saviebās, taču ar teicamu māku pārvērta grimasi par "neizdevušos smaidu.
— Mīļu prātu! Diemžēl, — viņš paskatījās rokas- pulkstenī, — man tūlīt jābrauc uz Jaunvindzoru sagaidīt mūsu mākslas filmas galveno operatoru Voltu Karpen- teru. Citādi viņš vēl apmaldīsies tāpat kā mēs. Ņemot vērā, ka viņam trūkst manas apķērības, nav izslēgts, ka viņš braukās riņķī starp Jaunvindzoru un Aleksandriju tik ilgi, kamēr visiem aktieriem no vecuma izkritīs mati. Lai dievs nedod! Bet jūs nebēdājiet, Aleksandera kungs! Mana drauga Oskara Latorpa personā jūs_ atradīsiet vispateicīgāko klausītāju. Pat rītu viņš lāgā nevarēja sagaidīt — tā alka pēc iespējas ātrāk iegremdēties jūsu zināšanu krātuvē.
Hugo Aleksanders pietvīka aiz prieka. Man viņš veltīja tik pateicīgu skatienu, ka neviļus noriju Dertijam adresētu nelaipnu vārdiņu.
— Nu tad novēlu jums teicami izklaidēties, Latorp! — Dertijs pagriezās uz iešanu. — Jūs, Albert, mani pavadīsiet kādu gabaliņu. Mums šis tas vēl precizējams.
Alberts tā kā sastomījās, bet, paklausot Dertija pavēlošajam skatienam, paķēra no galda platmali. Galvā viņš to uzmauca ar gandrīz vai Izaicinošu kustību, kas šķita sakām: «Ek, lai jau!»
6
Hugo Aleksanders aizveda mani uz savu kabinetu. Viņš dzīvoja tepat motelī gan taupības dēļ, gan aiz tīri praktiska apsvēruma — daudzas istabas lielākoties stāvēja tukšas. Diez cik spoži viņam vispār neklājās. Uzzināju, ka motelis pret aizdevumu ieķīlāts Krjudešanka bankā, pie tam procentu likme esot tik augsta, ka agrāk vai vēlāk viesnīca būšot vienkārši jāpārdod par puscenu.
— Jūs laikam pārspīlējat? — es apšaubīju, aplūkodams spartiski iekārtoto telpu. Daži krēsli, rakstāmgalds, skapis. Mēbeles bija vecvecas. Masīvais ozolkoka rakstāmgalds ar neskaitāmām atvilktnēm šķita tikai papildinām vēl masīvāko skapi. Abi acīmredzot bija viena un tā paša amatmeistara darināti un izšķērdīgi apgādāti ar apjomīgām sarežģītas konstrukcijas atslēgām, ar kādām pagājušajā gadsimtā mēdza nodrošināties pret zagļiem.
— Neesmu jums izstāstījis ne pusi, — Hugo Aleksanders teica ar tādu kā izmisīgu žestu. — Negribas ļauni domāt par citiem, bet man tādas aizdomas, ka Jonatans Krjudešanks tīšu prātu grib mani izputināt. Ne jau aiz naida. Bet man pieder kaut kas tāds, pēc kā viņš jau sen tīko. Vēlāk parādīšu …
Teicamais portvīns atkal tika likts galdā. No pārrunām, kādu es īsti iedomājos filmu par aleksandriešiem, pēc dažām glāzītēm pārgājām pie pašas Aleksandrijas.
Pilnīgi aizmiisis savas finansiālās grūtības, Hugo Aleksanders ņēmās aizgūtnēm klāstīt tās vēsturi.
Laikos, ko tagad varētu saukt par leģendāriem, laikos, kad Zilais ezers vēl nebija pāi knisli ts par Pontu, tā ūdeņi bijuši tik tīri un dzidri, ka saulainā dienā dzelmē varēja
saredzēt katru zvīņu neskaitāmām zivīm. Zivju bijis atliku likām, pie tam visvērtīgākās, retas sugas. Jeremija Aleksanders saskatījis šai apstāklī dieva pirkstu. Atbrīvots no rūpēm par iztiku, Kristus Trešās atnākšanas apustulis varējis netraucēti pievērsties reliģijas sludināšanai.
— Vēlāk kādam no Jeremijas dēliem ienāca prātā uzcelt nelielu rūpnīciņu zivju konservēšanai, pamazām sāka darboties veikali un dzertuves, dzertuves gan pirms veikaliem, beidzot 1853. gadā tika dibināta banka. Toreiz tā vēl saucās «Aleksandera banka». Vecais nosaukums palika arī tad, kad to vienlaikus ar konservu rūpnīcu nopirka Jonatana Krjudešanka vectēvs. Par «Hermeja palātu» to nokristīja stipri vēlāk, laikā, kad mana vectēva brālis, Nikolajs Aleksanders, kļuva par pilsētas galvu. Sengrieķu vēstures apsēsts, viņš tad arī sadomāja, daļēji tūristu pievilināšanai, visus šos mitoloģiskos nosaukumus. Pie mums tas kļuvis par tradīciju. Nokrustīdams moteli par «Augeja stalli», arī es esmu maksājis savus meslus, gan mazliet ironiskus.
Hugo Aleksanders stāstīja vienā laidā. Labi apzinājos, ka tuvākas ziņas par pilsētas pagātni noderīgas filmas izveidošanai. Tomēr, pieradis pie mūsdienu cilvēku virs- pusīgās tieksmes aprobežoties ar pašu nepieciešamāko informāciju, sāku pamazām garlaikoties. Ik piecas minūtes slepus nopētīju rokaspulksteni cerībā, ka atgriezīsies Dertijs un atpestīs mani.
Dertijs nerādījās. Sāku jau sirds dziļumos piesaukt kādu dabisku katastrofu, lai tikai izspruktu no stāstījumā, par neskaitāmiem Aleksanderiem, kas ietina mani necaurejamā mudžeklī. Nekas nenotika. Un tad pēkšņi izrādījās, ka dievs tomēr uzklausījis manu lūgsnu.
Hugo Aleksanders tobrīd vēstīja par vienu no Aleksandrijas vislielākajām ērmotībām. Līdz ar Jeremijas Aleksandera pēdējo dēlu bija izmirusi arī Trešās atnākšanas sekta. Pēc turpat simt gadiem šī mācība ieguva fanātisku atjaunotāju Jonatana Krjudešanka personā. Un tas…
Hugo Aleksanders nepaguva izrunāt teikumu līdz galam. Istaba uzreiz satumsa, nodārdēja pērkons, spožs zibens zāģim līdzīgi pāršķēla tumsu, tad sākās kaut kas pilnīgi neaprakstāms.
Sēdējām pie atvērta loga. Pēkšņi iekliegdamies lēcu augšā, pilnīgi pārliecināts, ka man kāds izlējis uz galvas spaini ūdens. Tas bija lietus. Varonīgi šķērsodams peļķi, kas vienā sekundē bija paguvusi aizkļūt līdz skapim, Hugo Aleksanders metās pie loga. Bez manas palīdzības diez vai izdotos to aizvērt. Kā no ugunsdzēsēja šļūtenes raidītas lietus brāzmas sitās pret rūtīm tik spēcīgi, ka dabūjām krietni pamocīties.
— Sākušies lielie grēku plūdi, — paziņoja Hugo Aleksanders, .pūlēdamies ar mutautu nosusināt viscaur salijušos matus.