— Izklausās, it kā Trešajai atnākšanai jāsakrīt ar trešo pasaules karu, — es pajokoju.
— Pravietis tā gan nedomā. Tūlīt pēc ierašanās Aleksandrijā viņš apciemoja mani. Gribot iepazīties ar Kristus vēstulēm, par kurām esot dzirdējis. To vietu, kur ir runa par grēcinieku sodīšanu, Pravietis attiecina uz mūsu dienām.
— Tad no turienes atvasināma viņa teorija, ka cilvēki jāiznīcina, jo viņi paši nolēmuši sevi iznīcināšanai?
Vai jums neliekas, ka viņš izraudzījies Aleksandriju par apmešanās vietu tieši šo vēstuļu dēļ? — es prātoju.
Hugo Aleksanders izbrīnā pavērās manī.
— Neesmu par to domājis, bet…
— Skatieties, ka tik neizzog, — es brīdināju.
-^ Pats domāju, ka visvairāk jāpiesargās no Jonatana Krjudešanka. Šis cer mani izputināt un tādējādi tikt pie papirusiem… Esmu pārliecināts, ka vēstulēm ir lielāka vēsturiska vērtība senuma dēļ. Reiz sasparojos un aizvedu uz ekspertīzi profesoram Pētersenam, bet…
Hugo Aleksanders pusvārdā aprāvās. Paskatījies pulkstenī, viņš mudīgi ieslēdza radio.
— Vietējās ziņas. — Viņš atvainojās. — Parasti neklausos, bet šoreiz esmu personiski ieinteresēts. m
Pārraides sākumu nokavējām. Diktors pašlaik stāstīja:
— … reta reize, kad meteoroloģiskās prognozes piepildās. Aleksandrieši atceras, ka pērn tika pareģota ļoti karsta vasara. Īstenībā dažas dienas trāpījās tik vēsas, ka viens otrs jau grasījās izvilkt no skapja kažoku. Turpretī šoreiz lietus periods patiešām iestājies krietni vi^ņ ātrāk. Orkāns, kas, nākdams no rietumu piekrastes, izplatās aizvien tālāk vidienes rajonos, izraisījis nepieredzēti spēcīgas lietus gāzes. Tamlīdzīgi plšdi Aleksandrijā nav reģistrēti kopš 1932. gada. Dažu stundu laikā Ponta ezers, izkāpis no krastiem, pārplūdināja apkaimi. Ezera tuvumā dzīvojošie aleksandrieši steidzīgi evakuējas…
— Ļoti labi, — man par pārsteigumu, nopriecājās Aleksanders. — Motelis tagad būs pilns. Tūlīt likšu sagatavot papildu gultas … Lūdzu mani atvainot! — Un viņš ņēmās steigšus sakravāt lādītēs savu kolekciju.
Tieši tad ieradās Gregors Abušs. Ieraudzījis vīstokļus, viņš zobgalīgi pamirkšķināja. Pelēkās acis, "kuru pašos dziļumos vīdēja zaļgana dzirkstele, likās īsti nesaderam ar smago galvu un platplecaiņo, platgurnaino augumu, īsti piemērotu tādam provinces kārtības balstam.
— Ko es redzu! Izdaudzinātās vēstules! Droši vien esi mēģinājis iegalvot Latorpam, ka tās ārkārtīgi vērtīgas. Neticiet viņam, Latorp! Manuprāt, viņš vienkārši ķer muļķus. Visiem aleksandriešiem ir kāda «fiksa ideja» … Man, piemēram, sapņos rādās kāds sarežģīts noziegums, ko vienīgi man būs pa spēkam atrisināt. Hugo cer ar šīm pasaciņām pievilināt kādu lētticīgu bagātnieku, kas apmaiņai pret Kristus faksimilu nokārtos viņa parādus.
— Zobojies, cik gribi, bet man patiešām tāda nojauta, ka šiem vīstokļiem ir stipri lielāka vērtība, nekā jūs visi domājat.
— Tādā gadījumā tu glabātu savu unikālo dārgumu bankā, nevis skapī, ko katrs puišelis var atlauzt ar cirvi.
— Nav tava darīšana! — Hugo Aleksanders nobālēja aiz niknuma.
Gregors Abušs, apmierināti smaidīdams, izveda mani ārā.
— Atbraucu jums pakaļ, — viņš paskaidroja. — Apsolīju jums parādīt Aleksandriju, un kāpēc gan atlikt uz rītdienu to,, ko var izdarīt šodien? Pie tam rajons, uz kuru dosimies, ir viens no visraksturīgākajiem Aleksandrijas nostūriem. Tieši lietus periodā tas kļūst par tādu kā brīdinājuma signālu.
Labprāt piekritu, jo — kur garantija, ka, izkārtojis papildu guļvietas, Hugo Aleksanders nesāks man atkal uzbāzties ar kārtējiem nostāstiem par Aleksandrijas vēsturi?
Katram gadījumam aizgāju uz savu istabu cerībā satikt tur Dertiju. Taču velti. Administrators apliecināja, ka Dertijs ne pats rādījies, ne zvanījis pa telefonu.
Kad apsēdos automobilī, Gregors Abušs paskaidroja, ka braucam satikt kādu Nepomuku Berlundu.
— Biju Jaunvindzorā ievākt dažas ziņas, — viņš stāstīja. — Nupat tikai atgriezos. Policijas dežurants teica, ka pāris reižu zvanījis Berlunds. Apgalvojis, ka viņam noteikti jārunā ar mani. Lai braucot pie viņa, tikko atgriezīšos.
— Var manīt, ka vietējai policijai nav ko darīt, reiz jūs varat atļauties pa galvu pa kaklu drāzties pie jebkura, kurš vien vēlas jūs redzēt.
— Gluži tā jau nav. Berlunds kādu laiku dienēja pie manis. Ja tam nebūtu sakara ar maniem pienākumiem, viņš noteikti nebūtu mani apgrūtinājis.
Es nemierīgi sagrozījos mašīnas sēdeklī. Drošības siksna sāpīgi iegriezās krūtīs. Un tikpat sāpīgi, apziņā iedzēla doma, ka biju pēdējais nelga, ielaizdamies ar Dertiju. Nebija nekāda pamata saistīt gluži nepazīstamā Berlunda telefona zvanu ar Dertija pasākumiem Aleksandrijā, bet gadās — kāds ārēji neitrāls vārds izraisa ķēdes reakciju. Pilnīgi pret paša gribu cita pie citas virknējās atsevišķas ne gluži izprotamas frāzes, ko biju uztvēris no Dertija sarunām ar Albertu.
• Pārplūdinātā iela apmētāja aizsargstiklu dubļainām šļa-1 katām, liekot man ikreiz satrūkties. Man bija tāda sajūta, ka esmu. ierauts kādā tumšā spēlē, kurai nevarētu iztēloties piemērotāku fonu par Aleksandrijas lielajiem grēku plūdiem.
lūk7
Kad iebraucām kvartālā, kas saskaņā ar aleksandriešu lepno terminoloģiju dēvējās par Ponta krastmalu, tvirtas strūklas, it kā savītas no dučiem parastu lietus strūkliņu, jau pilnā spēkā kapāja nemīlīgos nameļus, gar kuriem braucām. Tālumā saredzamos fabrikas «Poseidons» korpusus aizsedza tumšs lietus aizkars.
Sajā vietā ezers, kas aiz pilsētas izplētās nepārskatāmā plašumā, sašaurinājās.
Mūsu automobilis apstājās blakus nelielai kravas mašīnai, juku jukām piebāztai ar mēbelēm un dažādām mantām. Tā stāvēja pie mājiņas, kuras slieksni jau apskaloja ūdens. Nama īpašnieks parādījās durvīs ar mugursomu plecos un televizoru rokās.