Negaidot sastingu. Kādā logā pavīdēja baits stāvs. Vai nu tā bija savādās mūzikas radīta halucinācija, vai patiesi redzēju dzīvu sievišķi? Pie tam pilnīgi pliku!
Biju jau nolēmis griezties atpakaļ, kad no tumsas iznira cilvēks. Laimīgā kārtā tas bija vīrietis, turklāt apģērbts.
— Piedodiet, kur te tuvākais benzīntanks? — vaicāju.
— Jūs uz pilsētu? — savukārt noprasīja svešinieks. Viņš runāja aprauti. Aizsmakušajā basā jautās kaut kas nelokāms, kategorisks.
— Uz pilsētu gan, tikai nezinu, uz kādu. Esam apmaldījušies, — es skaidroju.
— Uz kurieni tad jūs īsti dodaties?
— Uz Aleksandriju. Bet tik ilgi metām lokus, ka vairs nezinām, kādā virzienā tā meklējama. Turklāt mums beidzas benzīns.
— Braucam! — viņš strupi pavēlēja.
Kamēr pienācām pie automobiļa, visādi pūlējos izvilināt no svešinieka sīkāku informāciju, bet viņš ietiepīgi klusēja. Atlika vienīgi cerēt, ka viņš, tāpat kā mēs, dodas uz Aleksandriju, ka pilsēta atrodas tuvumā un benzīntanks vēl tuvāk.
Ieraudzījis mūs, Dertijs iededzināja prožektorus — piesardzības solis, kas jau kļuvis par refleksu. Ne velti dzīvojam tādā laikā, kad. sēdināt savā mašīnā svešu cilvēku ir bīstami. Nesen tiku lasījis par diviem policistiem, kuri, nakts braucienā uzņēmuši savā patruļmašīnā nejaušus pasažierus, no rīta atrasti grāvī ar sadragātiem galvaskausiem. Patruļmašīna lieti noderējusi slepkavām, lai, neradot aizdomas, iebrauktu pasta .nodaļas pagalmā tieši tobrīd, kad pastniekiem izsniedz naudas pārvedumus.
Ciešāk ieskatījies svešiniekā prožektoru gaismā, sāku šaubīties, vai var sēdināt tādu mašīnā. Ar divriteņa ķēdi kaklā iekarināta ģitāra neradīja manī sevišķu vēlēšanos iepazīt viņu tuvāk. Pārējais izskats tēlojās vēl aplamāks.
Kājas ar aplauztiem nagiem, pie pirkstiem pielipušām izkaltušu dubļu pikām bija basas. Izbalējuši džinsi kā divi bezformīgi cilindri slābani turējās ap stilbiem, iezīmēdami krokainu ieplakumu pāri iekritušajam vēderam. Šis cilvēks izskatījās līdz nejēdzībai novājējis. Rupja virve, apjozdama melnu kreklu, tik cieši apvija vidukli, ka likās — viņš tūdaļ salūzīs. Askētiskā, bezmiesīgā seja ar degošām acīm vai pazuda garajā, līdz pašām krūtīm noaudzētajā, melnajā bārdā. Skruļļainajos, sen nesukātajos, mugurpusē nevīžīgi apcirptajos matos bija iestrēguši dadži.
Klusuciešot viņš atlaidās pakaļējā sēdeklī. Ģitāra ietrinkšķējās, atsizdamās pret stiklu, tad atkal iestājās klusums.
— Šis džentlmenis, cik noprotu, brauc uz Aleksandriju un pa ceļam parādīs benzīntanku, — es teicu, tīšu prātu runādams ar zināmu izsmieklu. Taču viņš nekādi nereaģēja.
— Kurp braukt? — Dertijs īgni vaicāja.
— Uz priekšu! — aprauti norādīja mūsu ceļabiedrs. Pēc dažām minūtēm viņš tikpat lakoniski pavēlēja: — Pa labi un atkal uz priekšu!
Viņa klusēšana nomāca. Dertijs veltīgi mēģināja rosināt svešinieku uz sarunām. Beidzot, novests līdz izmisumam, viņš norūca:
— Vismaz savu vārdu jūs varētu nosaukt!
— .Es esmu Pravietis! — atskanēja rējienam līdzīgi.
Pēc zināma laika apjēdzām, ka, pateicoties svešiniekam,
tomēr esam izglābušies no visai nepatīkamas perspektīvas pārnakšņot mežā. Lauku ceļa grambas nomainīja gudrons, tumšajās debesīs iezīmējās apgaismotas pilsētas sārtenā atblāzma. Nopriecājos, jau iepriekš izbaudīdams pelnītu atpūtu uz mīkstiem porolona matračiem, kas mūs sagaida motelī.
— Ponts! — negaidot ierējās mūsu ceļabiedrs. — Aizveriet logu!
— Nesaprotu, kāpēc, — es teicu, ar patiku aplūkodams ezera sidrabaino spoguļvirsmu, kas' pēkšņi iegaismojās uz tumšo debesu fona. Ponta ezers, kura labais krasts piekļāvās Aleksandrijai, bija iezīmēts manā kartē, tāpēc uzskatīju to par labu paziņu. Kāda velna pēc, braucot tam garām, jāaizver visas spraugas?
Vēl turpināju priecāties par romantisko ainavu, kad smirdoņas vilnis iešļāca automobilī.
Mūsu ceļabiedrs beidzot atguva valodu.
— Beigtas zivis! Pūstoša civilizācija! Ķimikālijas! Mazgā jampulveri! — Katra viņa frāze izklausījās pēc rējiena. — Dievs radījis dabu visām būtnēm! Cilvēks to izvarojis! Kristus atnācis virs zemes sludināt mīlestību! Cilvēki viņu nosituši! Viņi nogalināja Kristu, viņi nogalina dabu, viņi ik dienu aprij visu, kas tiem apkārt! Un teica tas kungs: «Cilvēks pats sevi lēmis iznīcībai!» Putns ir svēts! Ūdens ir svēts! Koks ir svēts! Viņu vārdā! Kristus vārdā! Iznīcināt! Iznīcināt! Iznīcināt!"
It kā aizrijies, svešinieks apklusa tikpat negaidot, kā bija ierunājies.
Sapratu, ka nule nācās noklausīties savdabīga evaņģēlija asinskāro kvintesenci. Pati jēga nebija diez cik oriģināla. Bet nekad negadījās dzirdēt tik tieši un nesaudzīgi izteiktu pārliecību, ka cilvēks, pakāpeniski saindēdams dabu, no kuras cēlies, pierādījis, ka pats nav pelnījis labāku likteni.
Nez kādēļ cerēju, ka svešinieks turpinās savu kaislīgo monologu. Velti. Manas replikas atdūrās pret pirmītējo mēmo mūri.
— Lūk, benzīns, — Pravietis teica pēc piecām minūtēm, ar netīru roku pamādams tajā virzienā, kur mirgoja zaļgans neona uzraksts «Augeja stallis».
Mēs paskaidrojām, ka tālāk nebrauksim. Šo vēsti viņš uzņēma vienaldzīgi. Klusuciešot atrāva vaļā durtiņas —• ģitāra atkal ietrinkšķējās —, klusuciešot pazuda tumsā.