Es savukārt automātiski atliku vietā savējo. Kādu brīdi stulbām acīs skatījos uz Gregoru Abušu.
— Runājiet taču, — viņš mudināja. — Kaut kas svarīgs?
Bs pateicu.
Gregors Abušs sākumā šaubījās:
— Vai esat pārliecināts, ka tas patiešām bija Jonatans Krjudešanks?
Pirms, atbildēt, mirkli pārdomāju. Dzirdamība nebija ideāla, turklāt tika runāts čukstus, un tomēr man šķit'i, ka tiku pazinis Jonatana Krjudešanka raksturīgo intonāciju un balss tembru.
— No kurienes viņš piegriezis? Domājat, no fermas? — Gregors Abušs prātoja, nospiezdams komutatora pogu. — Seržantu Aleksanderu pie manis! Nekavējoties! Visus brīvos vīrus — mašīnās! Patruļniekiem izbeigt autobusa meklēšanu! Lai brauc u? Pravieša fermu. Aizturēt ikvienu, ko viņi tur sastaps! Brīdiniet, ka iespējama bruņota pretošanās! Viss!
Durvīs sadūrāmies ar seržantu Aleksanderu. Uzlādētajai situācijai par spīti, nemācēju apslēpt smaidu, ieraudzīdams viņa apbruņojumu aleksandriešu vīzē: ūdensnecaurlaidīgs apmetnis ar kapuci, ko izspīlēja uz āru pistole, vienā rokā — īsa policista karabīne, otrā — neizbēgamais lietussargs.
— Seržant, kurā vietā jūs sastapāt Krjudešanku?
— Netālu no moteļa «Augeja stallis»… Biju izmeklējis jūs pa visu pilsētu. Uzskatīju, ka jums pēc iespējas ātrāk jāuzzina samaņu atguvušā bankas sarga liecība. Man iešāvās prātā, ka jūs varētu būt pie Hugo Aleksandera sakarā ar nozagtajiem papīriem … Tad arī ieraudzīju Krjudešanku. Viņš palēnināja ātrumu un, garām braucot, uzsauca, lai es jums nododu viņa nožēlu par to, ka bijis spiests jūs tik pēkšņi pamest.
— Vai Jonatans Krjudešanks mašīnā bija viens pats? — Gregors Abušs aši noprasīja.
— Tā gan, — seržants Aleksanders apstiprināja, bet tad pārlaboja sevi: — Aizmugurē kāds tomēr sēdēja. Izskatījās pēc Luisa, vērīgāk? neielūkojos. Cepure dziji pār pieri, tāds iespaids, ka šis negribēja, lai viņu pazītu.. i
1 — Luiss kopā ar Krjudešanku? Jūs laikam būsiet pārskatījies, seržant, — es apšaubīju.
— Iespējams, — šis labprāt piekrita. — Vai Krjade- šankam kas atgadījies? Viņu arī? … — Un ar zīmīgu pirkstu kustību seržants Aleksanders imitēja pistoles sprūda nospiešanu.
— Pagaidām tikai nolaupījuši. Krjudešanks nupat esot zvanījis no Pfavieša fermas, — Gregors Abušs informēja.
— Blēņas! — seržants Aleksanders pavīpsnāja. — Tur nav nekāda telefona!
Gregors Abušs neziņā palika stāvam uz sliekšņa. Es ieteicu katram gadījumam pārbaudīt. Telefona kompānijas klerks apstiprināja — jā, Rejam Krosvinam pirms nedēļas patiešām ievilkts telefons. Abonents lūdzis, lai to izdarītu, bez kavēšanās.
Seržants Aleksanders paraustīja plecus.
— Pravietis un telefons? Aizdomīgi!
— Piezvanīsim uz turieni! — es ierosināju. — Varbūt mani kāds izmuļķojis?
— Mēs tikai lieki tērējam laiku, — Gregors Abušs errojās, tomēr paklausīja. Līnija bija brīva, bet neviens neatsaucās.
Kad nokļuvām pamestajā fermā, dzīvojamā māja un saimniecības ēkas jau grima tumsā. Ne skaņas, atskaitot lietus šļakstus. Tie izklausījās pēc neskaidras sēkšanas, kur lāses sitās pret peļķēm, un pēc dusmīgas klauvēšanas, kad tās atdūrās pret jumta apdrupušajiem dakstiņiem.
Pabraukuši mazliet tālāk, ieraudzījām gaismu. Iesniegdamās ar starmešu kūli pussapuvušos klēts vārtos, stāvēja patruļmašīna.
Pārkāpis slieksni, sajutu, ka mani apņem mitruma,- sapuvušu salmu, ilggadīgu putekļu sastāvējusies dvaka, kurai pa vidu jaucās benzīna ierūgtenā smaka.
Prožektoru stari izkliedējās, nesasnieguši pakaļējo sienu ar prāvu caurumu, pa kuru joņiem iebrāzās lietus. Kaktā uz sapuvušiem salmiem gulēja nedabiski savilkusies figūra. Seju aizklāja satrūdējis maiss. Nešaubljospka tas ir Jonatans Krjudešanks.
— Mēs nekā neesam aiztikuši, — patruļmašīnas vecākais policists ziņoja.
— Labi, — Gregors Abušs nomurmināja. Viņa balsij pietrūka dzīvības, ne uz kādām emocijām policijas priekšnieks vairs nebija spējīgs.
— Izsauciet policijas ārstu un ātro palīdzību! Uzziniet, vai vietējā morgā vispār ir brīvas vietas. Ja nē, nāksies aizvest uz Jaunvindzoru. Mums diemžēl ir pārāk niecīgs morgs, — Gregors Abušs tā kā atvainojās, pagriezdamies pret mani. — Province, — viņš muļķīgi pasmaidīja.
— Vai neesmu gadījumā kaut ko piemirsis? — Viņš neziņā paskatījās sākumā uz saviem palīgiem, tad uz mani. — Ak jā! Lai tiesnesis steidzami izraksta orderi kratīšanai.
Patruļmašīnas vadītājs grasījās jau iedarbināt rāciju, kad Gregors Abušs uzsauca:
— To par tiesnesi ņemu atpakaļ. Gan jau iztiksim bez ordera. Šā vai tā priekšniecība apgriezīs sprandu. Ja es būtu kaut mazliet tālredzīgāks …
Gregors Abušs vilcinādamies tuvojās mirušajam. Pastiepa roku, lai noņemtu no sejas maisu, bet apstājās.
— Dodiet uzsmēķēt! — viņš palūdza ar vainīgu smiekliņu.
Policisti izbrīnā saskatījās. Viņu priekšnieks nekad netika pīpējis. Šī piepešā atsacīšanās no ilggadīgās parašas viesa viņos pārliecību, ka Aleksandrija piedzīvojusi nebijušu katastrofu.
Seržants Aleksanders atģidās pirmais. Saņēmis no viņa cigareti un aizdedzinājis, Gregors Abušs ievilka pāris dūmu, tad ar riebumu aizmeta projām. Viņš vēl vienmēr stāvēja blakus līķim ar tādu sejas izteiksmi, it kā prātodams, vai vispār vērts noraut maisu.
Ar griezīgu sirēnas kaucienu pie klēts piebrauca otra patruļmašīna. Uz Gregoru Abušu šī skaņa iedarbojās kā modinātājpulkstenis. Viņš aši norāva satrūdējušo drānu.
Mēs iekliedzāmies vienā balsī. Cilvēkam ar cauršauta- jiem deniņiem nebija nekādas līdzības ar bankas īpašnieku Jonatanu Krjudešanku.