Выбрать главу

—    Pievaldiet mēli, seržant! — Gregors Abušs viņu ap­sauca. — Tūlīt izsaukšu ieroču ekspertu.

Pēc pirmītējās rezignētās apātijas policijas priekšnieks izjuta drudžainu vēlēšanos darboties. Pavēlējis atgādāt ieroču speciālistu, cik vien ātri var, viņš turpināja izrīkot policijas pārvaldes dežurantu:

—   Nekavējoties piezvaniet uz Jaunvindzorul Lai no turienes pa teleksu apziņo visus policijas iecirkņus. Pra­vietis un viņa bandas locekļi jāsaņem ciet kā sevišķi bīs­tami noziedznieki, kas, iespējams, atbildīgi par četrām slepkavībām.

—   Jūs aizmirsāt piekto! — es aizrādīju, kad viņš atsē­dās pārdomāt, kas darāms tālāk.

—   Piekto?… — Gregors Abušs pacēla galvu. — Jūs runājat par Jonatanu Krjudešanku?

Es pamāju.

—    Latorp, ja jums nepieciešams kāds instruments, vis­maz nespēlējiet uz maniem nerviem! Mēs pārmeklējām visu fermu. Kur viņš, pēc jūsu domām, ir? Varbūt plītī? — Gregors Abušs nervozi iesmējās.

Neviļus paskatījos uz milzīgo pavardu. Vecos?' laikos, kad te dzīvojis viens no Aleksandr i jas neskaitāmajiem Aleksanderiem, uz tā gatavota maltīte veselai saimei. Plīts izskatījās pietiekami apjomīga, lai tajā sadedzinātu cil­vēku.

—   Jums par prieku paskatīsimies ar, — Gregors AJļušs teica pajautrā balsī, kas it nemaz neatbilda manai omai.

Kad plīts bija izbakstīta, uz grīdas juku jukām mētājās pusapdeguši žagari, čiekuri, ogles un vesela kaudze pelnu.

—    Kaulu tā kā neredz, — Gregors Abušs vīpsnāja.

 Tomēr palūgšu jūs uzmanīgi aplūkot šos izdedžus.

—Jūs jokojat! — es sacīju, juzdamies mazliet neērti.

—    Nebūt ne, — Gregors Abušs nopietni atteica. — Ap­lūkojot šīs deguma procesa paliekas, jūs gūsiet aptuvenu priekšstatu par to, kādā stāvoklī atrodas mans domāšanas aparāts. Visa malka sadegusi, pāri palicis tikai nekam ne­derīgs juceklis… Godīgi sakot, ne par ko neesmu vairs pārliecināts. Neņemos pat minēt, vai Jonatans Krjude­šanks dzīvs vai miris. Lāgā pat nezinu, kurš kuru noga­linājis. Pravietis? Visus? Voltu Karpenteru, Ričardu Bei­devanu, Albertu Geršteinu, piedevām vēl Luisu?

—    Kas jūs mulsina?

— Rīcības motīvi. Vienīgais, kas Pravietim varbūt tie­šām rādījās novācams no ceļa, ir Alberts. Tur saskatu pat dubultus motīvus. Diskotēkā «Arhimeds» Alberts viņu nā ­vīgi apvainoja. No jūsu nostāsta noprotu, ka viņš jau todien piesolījās atriebties. Kristus vārdā! — tas ir viņa iemīļotais teiciens. — Gregors Abušs drūmi nosmējās. — Turklāt savā trakumā viņš varēja iedomāties, ka, Al­bertam beigtam esot, Dertijs saskatīs Pravietī piemērotu aizstājēju tik vērienīgi izreklamētiem skaņuplašu albu­miem.

—    Ja viņš tiešām tāds prātu izdzīvojis savādnieks, par kādu viņu turam, diez vai vispār vērts meklēt loģisku motivāciju. Konkurenta novākšana, manuprāt, prasa kaut cik normālu domāšanas veidu. Daudz vienkāršāk pieņemt, ka Pravietis simulē ārprātu, bet patiesībā tikpat traks, cik es vai jūs.

—    Tam es atkal negribu piekrist. — Gregors Abušs pa­šūpoja galvu.

—    Tad neredzu iemesla izsludināt Pravieti par sevišķi bīstamu noziedznieku, uz kura konta četras, iespējams, pat piecas slepkavības. Un tieši to jūs nupat darījāt, — es strīdējos pretī, pamazām iesvildams. Nebiju vēl lāgā pie­devis policijas priekšniekam šaušalas, ko izjutu, kamēr viņš rušinājās plītī.

—    Darīju jau gan, viņš piekrita, — bet tikai tādēļ, ka vajadzēja kaut ko iesākt^ kamēr atrodam īsto atrisinā­jumu. Vai varat iztēloties reliģisku murgu apsēstu psiho­pātu bankas izlaupītāja lomā? … Jūs sakāt, viņš izliekas?

—    Tas ir vienīgi pieņēmums, tāds, kas vismaz sniedz daļēju izskaidrojumu.

—    Pieņēmums? — Gregors Abušs skatījās kaut kur pāri manai galvai. — Vai jūs pats neesat mazliet jucis? Go­dīgi sakot, arī es sāku apšaubīt savu veselo saprātu. Pēc visa, kas noticis, manī nekas vairs nerada izbrīnu. Varbūt vienīgi gluži neticamais pieņēmums, ka aleksandrieši pēk­šņi apmainīs lietussargus pret bērnu lejkanniņām … Pa­domājiet, kas par sagadīšanos! Visi rādās izliekamies. Normālais Pravietis izliekas prātā jucis, veselais Krjude­šanks izliekas slims, Dertijs nez kādēļ izliekas, it kā ne­būtu toreiz runājis ar Krjudešanku pa telefonu …

—    Kāds brauci — seržants Aleksanders brīdināja.

Ieroču eksperts tas nevarētu būt — nule tikai ziņoja,

ka viņš izbraucis.

Mēs izgājām pagalmā.

—    Nodzēsiet gaismu! — Gregors Abušs komandēja. — Starmešus neaizmirstiet! Visus starmešus! Žigli!

Elpu aizturējuši, aizmirsuši lietu, stāvējām tumsā, se­kodami diviem staru kūļiem, kas strauji tuvojās. No tum­sas iznira autobuss un pieripoja pie klēts.

—    Iedegt starmešus! — motora rūkoņu pārskanēja Gre­gora Abuša satrauktā, skalā balss.

Vienlaicīgi no visām pusēm izšāvās gaisma, ietverdama mirdzošā lokā Pravieti. Viņš pašlaik izkāpa no autobusa, turēdams rokā gluži jaunu ģitāru, kuras niķelējums spoži iezaigojās.

Viņam nopakaļ, ar plaukstām aizsegdamās pret pēkšņo elektrisko apšaudi, izrausās harēma locekles — četras ne­nosakāma dzimuma būtnes, ģērbtas maisu auduma blūzēs un apvalkātos, izbalējušos džinsos. Garie, izpūrušie, ne­koptie mati krita līdz viduklim, daļēji aizsedzot sejas, kas prasīt prasījās pēc ūdens un ziepēm.

Taču es viņas tikpat kā neievēroju. Skatienu magnē­tiski piesaistīja autobuss. Sarkani nokrāsots autobuss ar lieliem zelta burtiem «Olivers Dertijs», zem kura vīdēja uzraksts «Dollijas Krimsones privātā dzīve». Uz jumta rē­gojās izbīdāmais krēsls ar vītņu mehānismu. Krēsls, no kura slepkava (tagad par to vairs nevarēja būt nē mazāko šaubu) caur vajā atrautu logu Ralfa Geršteina mājas ot­rajā stāvā šāvis uz saviem upuriem.