«Nekam nebija jēgas,» viņa teica. «Kam tas bija vajadzīgs? Kāpēc es biju nākusi pasaulē? Vai tiešām tā bija visa dzīves jēga — strādāt, neko vairāk kā strādāt un būt vienmēr nogurušai? Likties gultā nogurušai un pamosties nogurušai, vadīt dienas līdzīgas citu citai, ja ne vēl grūtākas?» Dažādus svētus liekuļus Lūsija bija dzirdējusi runājam par nemirstību, bet viņa šaubījās, vai viņas laicīgā dzīve ir nemirstības ķīla.
Un tomēr viņa sapņoja par citādu dzīvi, lai gan daudz retāk. Viņa bija izlasījusi tikai dažas grāmatas — grūti iedomāties, kādas, droši vien «Piejūras bibliotēkas» romānus —, bet tās pašas deva barību viņas fantāzijai. «Dažreiz,» viņa sacīja, «man tajā virtuves karstumā tā sāka reibt galva, ka likās — ja nedabūšu ieelpot svaigu gaisu, nudien paģībšu. Es izliecos pa logu, aizvēru acis un redzēju brīnum jaukas ainas. Es eju pa lauku ceļu, apkārt viss tik tīrs un kluss, nav ne putekļu, ne_ dubļu. Pa smaržīgām pļavām urdz strauti, rotaļājas jērēni, vējiņš atnes puķu smaržas, un viss tīts maigā saules gaismā. Piemīlīgas govis laiski stāv, līdz ceļiem iebridušas ūdenī, un meitenes peldas strautā, visas tādas baltas, slaidas.
Man šķita, ka es atrodos Arkādijā. Kādā grāmatā biju lasījusi par šo zemi. Varbūt, saulē bruņas zibinādami, ceļa līkumā parādīsies jātnieki vai dāma pienbaltā zirgā. Tālumā jau rēgojās pils torņi vai arī es ieraudzīju baltu, kā no gaisa austu pasaku pili ar čalojošām strūklakām, puķēm malu malās un pāviem mauriņā … Bet, kad es atvēru acis, man sejā atkal iesitās virtuves karstums, un es izdzirdēju Džeiku, savu vīru, sakām: «Kāpēc nepasniedzi viņiem pupas? Domā, ka es varu gaidīt visu dienu?» Romantika! Vistuvāk tai es laikam biju tajā dienā, kad piedzēries pavārs, armēnis, mēģināja pārgriezt man rīkli ar kartupeļu mizojamo nazi, bet es vispirms apdedzināju roku pie plīts, iekams nositu viņu ar kartupeļu stampājamo.
Es ilgojos pēc bezrūpīgas, līksmas dzīves, pēc romantikas, bet man bieži ienāca prātā, ka man nav lemta laime un esmu dzimusi, lai gatavotu ēst un mazgātu traukus. Tolaik Džuno bija mežonīga sabiedrība. Es redzēju, kā izturas citas sievietes, bet viņu dzīves veids mani nevilināja. Es gribēju būt tīra. Nezinu, kāpēc, bet gribējās būt tīrai, un es nospriedu tā: vai nav vienalga — mirt, mazgājot traukus, vai tā, kā mira šīs sievietes? …»
Triftens uz brīdi apklusa, it kā lai sasietu pārtrūkušo domas pavedienu.
— Tāda bija sieviete, ko es sastapu ziemeļos: viņa bija mežonīgu indiāņu cilts virsaite un pārvaldīja vairākus tūkstošus kvadrātjūdžu lielu teritoriju. Un tas notika diezgan vienkārši, lai gan šķita, ka viņai lemts dzīvot un nomirt starp podiem un pannām. Bet tad «atskanēja čuksts, parādījās tēls». Viņas sapnis piepildījās, un vairāk nekas viņai nebija vajadzīgs.
«Pienāca manas atmodas diena,» stāstīja Lūsija. «Manās rokās nonāca avīzes papīra gabals. Es atceros katru vārdu, kas uz tā bija rakstīts, un varu tos noskaitīt jums.» Un viņa nocitēja man rindas no Toro grāmatas «Cilvēka kliedziens»:
«Jaunās priedes gadu no gada sadigst kukurūzas laukā, un tas mani pacilā. Mēs runājam par indiāņu ci- vilizēšanu, bet viņi no tā nebūs labāki. Dzīvojot mežā biklā atšķirtībā no pasaules, indiānim nav zudusi saikne ar viņa dieviem, un laiku pa laikam viņam gadās retā izdevība atrasties savdabīgā saskarē ar dabu. Indiānis skatās uz zvaigznēm ar pazinēja acīm, un viņam ir sveši mūsu krogi. Viņa dvēseles nebeidzamais starojums, kas liekas nespodrs tikai tāpēc, ka ir tālu no mums, lldzlģš bālajam, bet mierinošajam zvaigžņu mirdzumam, kurš spēj sacensties ar žilbinoši spožo, bet nedzīvo un ātri dziestošo sveču gaismu. Sabiedrības salu iedzīvotājiem bija dienā dzimuši dievi, bet tos neuzskatīja par tik se-> niem kā … nakti dzimušos.»
Lūsija atkārtoja šis rindas vārdu pa vārdam, un es aizmirsu izrunu, tāpēc ka tie skanēja svinīgi kā ticības, tiesa gan, pagānu ticības apliecinājums un ietvēra sevī visu šīs sievietes sapņa dzīvo spēku.
«Pārējais bija noplēsts,» Lūsija piebilda ar dziļām skumjām balsī. «Tā bija tikai avīzes strēmele. Šis Toro ir bijis gudrs cilvēks. Gribētos uzzināt par viņu vairāk.» Lūsija brīdi klusēja, un, zvēru jums, seja viņai bija neizsakāmi svēta, kad viņa sacīja: «Es būtu viņam laba sieva.»
Tad viņa turpināja savu stāstu:
«Tikko biju izlasījusi šīs rindas, man kļuva skaidrs, kas ar mani notiek. Es biju dzimusi naktī. Es, kas visu mūžu biju dzīvojusi starp dienā dzimušiem, pati biju dzimusi naktī. Tāpēc mani neapmierināja ēdiena gatavošana un trauku mazgāšana, tāpēc man gribējās skriet kailai mēnesnīcā. Un es sapratu, ka netīrais krogs Džuno nav man īstā vieta. Un tad es pateicu: «Man pietiek.» Es saliku savus trūcīgos drēbju gabalus un gāju prom. Džeiks mēģināja atturēt mani.
«Ko tu gribi darīt?» viņš jautāja.
«Šķirties no tevis,» es atbildēju. «Iet uz mežu, kur ir mana īstā vieta.»
«Nekur tu neiesi,» viņš sacīja, grasīdamies aizturēt mani. «No stāvēšanas pie katliem tev aptumšojies prāts. Uzklausi mani, iekams pastrādā kaut kādas aplamības.»